TV personība un mūziķis Roberto Meloni: “Reizēm vakcinētie uzvedas kā uzvarētāji, taču tā, manuprāt, nav pareizā attieksme…” 48
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Populārais kanāla “Rīga TV24” pavārmākslas un sarunu raidījums “La Dolce Vita. Ar Roberto” jaunajā sezonā atgriezīsies citā veidolā un ar nebijušu sacensību azartu. No 16. augusta vairāku mēnešu ilgumā norisināsies “La Dolce Vita” Zelta recepšu čempionāts, kurā raidījuma vadītājs – dziedātājs un ēdiena baudītājs Roberto Meloni, – žūrija un skatītāji kopā meklēs zelta recepti. Kamēr skatītāji aicināti iesūtīt savus videopieteikumus, saruna ar Roberto par to, kā šajā laikā atrast zelta recepti ne tikai pavārmākslā.
Pirms sarunas stāstīji, ka baudi dzīvi. Šobrīd to ne visai bieži var dzirdēt.
Sākšu ar to, ka, pieminot Covid-19, mēs momentā noskurināmies un negribam par to vairs neko dzirdēt. Tomēr es domāju, ja tu māki ar to sadzīvot, tad tas tev var iemācīt daudz ko. Pateicoties pandēmijai, esmu iemācījies ieelpot dziļāk, nedaudz apstāties un novērtēt savas dzīves kvalitāti. Godīgi sakot, pirms tam skrēju, kur vien varēju, braucu, kur tikai mani aicināja, – ja vajadzēja, vienā dienā no Ventspils uz Alūksni. Tas prasīja lielu izturību, enerģiju un galu galā noveda pie pārguruma.
Tobrīd es to pat nepamanīju, bet kovids mani apstādināja. Sākumā, atzīstos, biju pilnīgā šokā.
Tomēr draugi deva ļoti labus padomus – apstājies, mēģini izmantot šo laiku pats sev, padomāt par to, kā tu dzīvo savu dzīvi un kā to varētu dzīvot labāk, jā, arī pārdomāt to, kur līdz šim esmu kļūdījies, bet, galvenais, ieguldīt savu enerģiju radoši. Esmu pat priecīgs, ka izlēcu no tās ikdienas veļas mašīnas centrifūgas, kas grieza pa riņķi vien, un vairāk domāju uz priekšu.
Televīzija un tevis vadītais raidījums nepārtrūka, taču skatuves dzīve apstājās – cilvēkam, kas radis būt uz tās, vajadzēja kaut ko likt vietā…
Jā, protams, dziedāt zūmā – tas nekam neder. Es esmu cilvēks, kurš vispār nespēj nostāvēt uz vietas, koncertos nekad neesmu dziedošais piemineklis, man patīk pieiet pie cilvēkiem, aprunāties. Man tā visa ļoti pietrūka. Jā, šajā laikā darbu bija mazāk, bet kaut kā es mācēju atrast vidusceļu. Trakākais, protams, bija ceļošanas aizliegums un tas, ka nevarēju braukt pie mammas uz Itāliju. Viņai ir jau 82 gadi, pirms četriem gadiem paliku bez tēta – pēc viņa aiziešanas mamma kļuvusi trauslāka. Centos būt tuvāk, bet kovids, protams, visu sagrieza kājām gaisā. Šogad maijā beidzot varēju aizlidot pie viņas, bet diemžēl mammai jūnija sākumā gadījās smags kritiens, un man vajadzēja nokļūt pie viņas – par laimi, televīzijas radošā komanda ļāva man to izdarīt agrāk, vēl pirms atvaļinājuma.
Tikko esi atgriezies no Itālijas?
Tieši tā – biju tur četrdesmit dienas. Patiesībā jau nekur īpaši neburzījos, jo tā īsti to vēl negribas – ir jābūt piesardzīgam. Es gan esmu saņēmis vakcīnu, tāpat arī mamma, tomēr arvien ir daudz neskaidrību.
Reizēm vakcinētie uzvedas kā uzvarētāji, taču tā, manuprāt, nav pareizā attieksme. Šis vīruss ir viltīgs, un arvien ir jābūt piesardzīgiem.
Dzīvoju mājās, kopā ar mammu gatavojām ēdienu, smējāmies, satiku ģimeni un tuvākos draugus un, protams, baudīju dabu, jūru. Prieks, ka izdevās aizvest mammu pie viņas ilgi neredzētās radinieces, ko citkārt satiek tikai kāzās vai bērēs. Un tad dabūju klausīties viņu sarunās gan par jaunības trakulībām, gan par to, ko viņas savā mūžā tikai nav pārdzīvojušas – pasaules karu, epidēmijas. Viņas smejas – kovids ir tikai vēl viens solis, vēl viens bruģakmens mūsu ceļā.
Ar kādām atziņām atbrauci?
Kovids man ir iemācījis dzīvot tagad un tūlīt. Nevajag gaidīt, atlikt. Mēs nezinām pat to, kas notiks pēc minūtes. Biju ļoti laimīgs – tikko bija pirmais koncerts Alūksnes pilsētas svētkos, tā ir īsta Vidzemes pērle. Diemžēl visi nevar apmeklēt pasākumus, bet ceru, atradīsim izeju no situācijas. Ar lielu prieku atkal piedalījos mākslinieku darbu brīvdabas “pop-up” tirdziņā “Multimāksla”, tāds prieks bija atkal sastapt Olgu Rajecku, Elitu Patmalnieci, Aiju Andrejevu, Sergeju Jēgeru – brīnišķīgi, jautri un forši.
Kādi ir tavi šīs vasaras koncertu plāni?
Jau šodien būšu Dobeles pusē, piektdien – Lizumā, sestdien – Ventspilī, bet vakarpusē atkal atpakaļ uz Dobeles pusi. Nākamajā nedēļā 14. augustā aicinu visus uz īpašu labdarības koncertu Litenē. Vēlamies savākt naudu Astrīdai Dzērvei – viņa ir bijusī skolotāja, kura reiz viesojusies manā raidījumā, gatavoja brīnišķīgu kūku, taču pirms nedēļas uzzināju, ka viņu ir piemeklējusi nelāga slimība un nu vajadzīga palīdzība, lai varētu samaksāt par ārstēšanos. Astrīda ir lielisks cilvēks, ļoti atgādina manu mammu, kad viņai bija ap septiņdesmit. Iespējams naudu ziedot arī “ziedot.lv”.
Šķiet, ka esi atgriezies notikumu epicentrā.
Patiesību sakot, agrāk piekritu visam, kur sauca, bet tagad padomāju, pirms piekrist. Saprotu, ka visu nevajag paspēt, var dzīvot harmoniskāk. Taču man patīk strādāt, jo man patīk tas, ko daru.
Teici, ka šis laiks licis domāt radoši. Ideja par zelta recepti – tava pavāršova jauno sacensību formātu – ir viena no tādām radošām idejām?
Jā, šī bija mana ideja, ko piedāvāju raidījuma veidotājiem. Vēlos aicināt ciemos cilvēkus ar viņu zelta recepti. Sapratu, ka vajadzētu mainīt līdzšinējo formu, jo nav viegli būt katru dienu ēterā ar jaunām receptēm, jauniem ēdieniem, kam jātop stundas laikā. Tagad līdz decembrim mēģināsim noskaidrot labākās receptes – tās būs unikālas, garšīgas. Ikreiz ciemos pie manis būs meistars – tā var būt mājsaimniece, tas var būt jaunietis vai pavārs, taču pie manis viņi kļūst par pavārmākslas guru. Skatītāji varēs balsot un izvēlēties zelta receptes uzvarētājus.
Tev pašam ir sava zelta recepte – es domāju, kulinārijā?
Tikko biju Sardīnijā, un kopā ar mammu tur izmēģinājām visādas receptes. Dažas no tām ieliku “Instagram”, un izrādās, cilvēkiem par tām bija ļoti liela interese – piemēram, pildīti kabači. Protams, ir receptes un ēdieni, kuri man garšo vairāk par citiem. Pirmajā vietā ir mammas gatavotā lazanja. Ļoti patīk pasta. Un siers! Pasta ar četriem dažādiem sieriem – rikotas, pekorīno jeb cieto sieru, zilo sieru un sulīgo straciatellas sieru. Reizēm es dievinu saldumus – pats gatavoju tiramisu. Šoreiz Itālijā biju arī Apūlijā un Neapolē, ak kungs, ko tikai tur neizdomā. Pagaršoju dzeltenos tomātiņus, kurus audzē pie Vezuva vulkāna, no šīs zemes tiem ir īpaša piegarša. Gribu tos atvest uz Latviju. Tad vēl brīnišķīgs pistāciju krēms. Tajās zemēs vēsturiski ir saimniekojuši itāļi, arābi, rumāņi, spāņi – tas viss savienojies pavisam neticamās garšās.
Zelta recepti ēdienkartē atrast ir gana vienkārši, toties pašlaik ikdienas dzīvē tas var būt izaicinājums. Cilvēki šobrīd naidojas, zaudē draugus, tu pats gan neesi vairījies publiski paust savu viedokli, aicinājis cilvēkus potēties un neesi nobijies no kritikas.
Nē, kāpēc baidīties – varu pastāvēt par savu uzskatu un dot pretī, ja vajag. Taču mana zelta recepte šobrīd ir miers – svarīgi ir nestresot. Piemērs – kad atlidoju uz Latviju, mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums – mašīna nedarbojās, taču bija jābrauc uz koncertu.
Citos laikos es būtu sarīkojis pamatīgu drāmu, bet šoreiz – ne. Un izrādās, visu var atrisināt mierīgi. Vienkārši neņemt galvā katru sīkumu.
Mēģināt situācijas, problēmas risināt ar prātu, lēni. Šobrīd tiešām ir mentāls spiediens mums visiem. Cilvēki uz notiekošo reaģē ar sakāpinātām emocijām. Lai cik banāli izklausītos – iesaku saglabāt mieru un veselo saprātu. Pats vienmēr esmu centies izvairīties no asumiem, skandāliem – neļaušu sevi tādos ievilkt vai, piemēram, izraut manus vārdus no konteksta, lai tos izmantotu. Un galvenais – nešķirot cilvēkus. Vienīgā šķirošana var notikt starp sliktajiem un labajiem cilvēkiem – ne pēc viņu ādas krāsas, ne orientācijas, arī saistībā ar pašreizējo situāciju. Kā nevakcinēto, tā vakcinēto pusē ir cilvēki, kuri uzvedas nesaprātīgi. Es aicinu uz savstarpēju cieņu.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dzīves baudītājs. Domātājs. Optimists.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas no rīta. Bez mammas zvana un jautājuma, vai esmu paēdis. Bez mūzikas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Bieži redzu, ka cilvēkiem patīk tas, ko daru.
Labākā izklaide?
Veselīga dzīve.
