Režisore Aija Strazdiņa laulības ostā iestūrējusi otro reizi: “Ir jāļauj vīrietim būt. Sievietes gudrība ir saprast, ka mēs visu varam, bet ne vienmēr visu vajag.” 10
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dalībniekus Latvijā nebijuša mēroga boksa šovam, kas jau drīzumā būs skatāms kanālā TV6, meklē divi pieredzējuši bokseri – Kaspars Kambala un Kristaps Zutis, aicinot puišus rūdīt raksturu un pārbaudīt savu iespēju robežas. Vīru šova režiju veidos neviens cits kā pieredzējusī un azartiskā televīzijas realitātes šovu un raidījumu producente Aija Strazdiņa-Ratinska. Viņa teic, ka šovā gaidīti reāli vīri, pasmaidot, ka zina, par ko runā, jo pati dzīvē īsto ir atradusi.
Aija, iepriekš ar tevi satikāmies sarunā pirms mazliet vairāk nekā diviem gadiem, bet šobrīd pēdējo gadu notikumu kontekstā šķiet, ka pagājusi mūžība. Vai tu arī mēri laiku pirms un pēc pandēmijas, un piekrīti, ka tagad esam jau citi cilvēki?
Nē. Man vienkārši šķiet, ka laiks vai nu skrien ļoti ātri, vai vispār ir apstājies, un viss notiek tagad vai ir bijis tikko.
Tā laikam ir kaut kāda vecuma pazīme (smejas). “Facebook” izmet pagātnes notikumu bildes, bet tev šķiet – tas bija vakar.
Taču es vispār nemēdzu slīgt šādās skumīgās tēmās. Protams, saprotu, ka ir jomas, kuras pašlaik notiekošais skar dramatiski, bet manā jomā, televīzijā, darbs ne mirkli nav apstājies. Drīzāk tas ir stāsts par pielāgošanos, līferēšanu un jaunu likumu piemērošanu.
Vai tavā profesijā, veidojot šovus, raidījumus, diendienā strādājot ar cilvēkiem, pielāgošanās kopumā nav atslēgas vārds, un tevi nemaz nav tik viegli izsist no sliedēm?
Protams, arī mums šajā laikā bija projekti, kurus iepauzējām, saprotot, ka nevari izdarīt tā, kā gribi, un ļoti negribi kompromisus. Es teiktu, manā gadījumā ir kā hokejā – “dar’, ko var“! Un, izrādās, tu vari izdarīt par mazāku naudu, īsākā laikā un citādi. Tas nav nekas jauns mums, latviešu televīzijas cilvēkiem. Atceros, reiz taisījām vienu angļu franšīzes televīzijas projektu. Aizbraucām uz Angliju, viņi parādīja, kā to dara viņi – katrai lietai savs paviljons, milzu līdzekļi, viss ir ļoti forši –, mēs nokārtu galvu tikai mājam. Tad viņi atbrauca pie mums, kur tiek filmēts vienā angārā, tehnika ir vienā mašīnā, bet viņi saka – jums sanāk labāk nekā mums!
Atteicāties no šova “No ērkšķiem uz …”?
Atcēluši to neesam, tikai atlikām. Faktiski tas ir šovs, kuru plānojam ļoti savlaicīgi, sākot ar dalībnieku atlasi līdz filmēšanai katru dienu dažādās vietās, nemitīgi pārvietojoties un dodot dāmām iespēju redzēt dažādas vietas un dzīves iespējas. Taču gada sākumā viss bija ciet, bija liela nesapratne, vai varēsim ceļot, vai būs jāsēž uz vietas, kas būs ar potēšanās noteikumiem, līdz ar to nevarējām plānot procesu. Taču gribējām darīt tā, kā mums liekas labi, un nu, pēc zināmas drošības pauzes, gatavojamies nākamajam gadam – piektajiem “ērkšķiem”. Ja man ir sajūta, ka kaut ko vajag vai nevajag darīt, tad es klausu šai sajūtai. “Ērkšķu” projekts man ir pārāk mīļš un svarīgs, tas var pagaidīt īsto laiku.
Tu arvien vairāk pēdējā laikā veido “sieviešu” šovus…
Jā, tā kaut kā ir iznācis, bet ne tikai. “Kad viņas satiekas” 360TV ar Dagmāru (Leganti-Celmiņu), Kristīni (Virsnīti) un Sandu (Dejus), tāpat kanālā “STV Pirmā” bija jauks raidījums “Sapņu ķērājas” ar burvīgām dāmām, bet bija arī kaut kas cits, piemēram, “Operācija: jauna dzīve” un arī “Eņģeļi pār Latviju”. Bet man ļoti patīk šīs sieviešu sarunas – tur ir ļoti labas tēmas! Mēs aizkadrā jūtam līdzi, raudam un smejamies.
Kā no dāmu sarunām nokļuvi līdz veču kautiņiem, kuros tiek skaidrotas attiecības, spodrināta pašapziņa un statuss? Tu esi tikko pieteiktā Kambalas un Zuša boksa šova režisore.
Es domāju, ka nav lielas starpības, vismaz, ja salīdzina ar “ērkšķiem”, kur arī viss ir pietiekami skarbi. Pieņemu, ka man piedāvāja iesaistīties tieši tādēļ, ka man ir bijis “ērkšķu” projekts, es ar lielu sajūsmu piekritu, jo jau pāris gadus “guļu” veču šova idejas virzienā. Tas tiešām ir īsts veču šovs, kas iemieso Zuša un Kaspara idejas. Stāsts ir par to, ka mēs meklējam īstus čaļus, kuriem nav jābūt nekādai boksa pieredzei, bet tādi, kuri grib kaut ko dzīvē mainīt, bet īsti nezina, no kura gala sākt. Bokss rūda raksturu un uzjunda eksistenciālas jūtas. No vienas puses, mēs par boksu varam runāt kā par sportu – līdzīgi, kā mēs runājam par skriešanu, “kačāšanos” vai “riepas dzīšanu”, bet ir skaidrs arī tas, ka tajā brīdī, kad tu ej boksa ringā, tevi taču var nosist. Teorētiski. Vai vismaz salauzt degunu. Tas ir fiziski sāpīgi. Grūti. Ir vajadzīga liela vīrišķība – konsekvence nepadoties. Cīnīties un turēties. Tev ir jābūt psiholoģiski noturīgam un fiziski varošam. Tās ir lietas, ko tur mēģināsim audzēt. Ja tev tās būs, tad dzīvē varēsi aiziet un ar šefu parunāt par algas pielikumu.
Tas esot šovs “reāliem večiem”. Tu pati esi tādu dzīvē satikusi? Spriežot pēc tā, ka tev tagad ir jauns uzvārds – esi apprecējusies –, laikam esi!
Jā! (Smejas.) Starp citu, viņš arī boksējas – sporta nolūkos. Bet tas, protams, nav rādītājs. Varbūt kāds man iebildīs, bet arī saviem dēliem mācu, ka dzīvē var būt situācija, kad ir jādod kādam pa muti.
Protams, vispirms sarunas un mēģināšana tikt ārā, bet nevar būt situācija, kad tavu meiteni kāds fiziski aizskar, viņa cīnās, bet tu – mēģini “sarunāt”. Es katrā ziņā negribētu piedzīvot šādu situāciju, kad man blakus ir tāda ēteriska būtne.
Ir brīži, kad vīrietim ir jārāda sava fiziskā varēšana, jo no tā ir atkarīga drošība, un ir brīži, kad jādemonstrē prāts. Ir svarīgi abas šīs lietas nejaukt – tas tad arī definē to “īsto vīrieti”.
Kāpēc vīriešiem vispār vajadzīga tāda “tēviņu” izvillošanās – ģenētisks mantojums?
Arvien vairāk dzirdu no čaļiem sūdzības par meitenēm, kuras, piemēram, randiņā pirmās ņem aiz rokas, pirmās dod buču, bet viņi, ar manējiem dēliem priekšgalā, saka – es tā negribu. Es gribu būt tas, kurš pirmais ņem aiz rokas un ne vienmēr gribas dot to buču. Ir jāļauj vīrietim būt. Sievietes gudrība ir saprast, ka mēs visu varam, bet ne vienmēr visu vajag.
Man gan liekas, tas ir vairāk par tādu “enerģijas atbrīvošanu”, tiekot vaļā no nederīgajiem elektroniem. Arī dāmām. Tu to pazīsti?
Īsti ne. Esmu no tiem, kuri labāk pasēž stūrī, ja ir kaut kāda nevajadzīga uzlādēšanās. Ja darbā vai uz bērniem sadusmojos, tas šausmīgi ātri pāriet. Burtiski vienā minūtē. Nemēdzu turēt ļaunu prātu. Citreiz man pat atgādina, mēs taču sastrīdējāmies, bet es jau esmu citā operā. Es nekoncentrējos uz sliktām lietām. “Mīlas burbulī” – vēl viens no burvīgiem šoviem, ko veidoju pavasarī, – Uģis Kuģis teica: “Tu vari būt bitīte, bet vari būt arī sūdu muša. Ceļa trajektorija nemainās, bet tas, kas tev rokā, gan.” Piekrītu viņam.
Tavs šova režisores uzdevums, cita starpā, ir celt reitingu. Tev noteikti ir sava recepte, kā to panākt – aicināt slavenības, atrast skandālu, kaut ko “dzeltenu”, bet varbūt kaut kas cits?
Patiesībā es primāri nedomāju par reitingiem. Ticu, ja produkts būs kvalitatīvs, viss notiks. Ja tu cep smalkmaizītes, tu domā, lai tās būtu visgaršīgākās un skaistākās pilsētā, cerot, ka pēkšņi tās visi nopirks.
Tā ir mana stratēģija – domāt par “smalkmaizītēm”, nevis to, kā piedabūt visus tās nopirkt. Protams, ir lietas, kas vairāk vai mazāk strādā tieši Latvijā.
Jā, mums patīk slavenības, lai gan Latvijā mūsu ir maz, un tāda īsta slavenību kulta šeit nav. Es atbildu tikai par to, kas notiek uz laukuma, kā tiek filmēts, kādas ir intervijas, bet centrā – psiholoģisks darbs ar cilvēkiem, ļaujot viņiem izpausties šajā vidē.
Tu ne tikai veido raidījumus, bet arī filmē mūzikas video – tavā kontā ir, piemēram, par klasiku kļuvušie Laura Reinika video ar miljoniem skatījumu. Tu to dari arvien vai, privātajā dzīvē attālinoties no mūzikas pasaules, – savu pirmo video nofilmēji grupai “Jumprava” – tas vairs nav aktuāli?
Nedomāju, ka ieraksts laulības apliecībā maina cilvēka “tehniskos uzstādījumus”, turklāt to “Jumpravas” klipu filmēju ļoti sen. Jāatzīst, ka privātajā dzīvē tā īsti nemaz nebiju pietuvinājusies mūzikas pasaulei, bet pēdējā laikā vairāk aizraujos ar sociāliem projektiem. Tiesa, tikko nofilmēju mūzikas video jaunai, skaistai dziedātājai Montai Strūbergai, un, protams, arvien atgriežos pie Laura video filmēšanas.
Neliedzos, man ļoti patīk strādāt ar Lauri – viņš ir ārprātīgi talantīgs –, melodiskā popa žanrā Lauris ir mūsu Eltons Džons.
Man arī patīk, ka Lauris vienmēr rūpīgi domā līdzi, klipi ikreiz ir ar personīgu sajūtu. Mūzikas video man ir veids, kā es varu izdzīvot savus personiskos stāstus. Tas pats “Es skrienu” – tur gribējām ielikt kaut kādu latviešu kino šarmu, ko meklējam, piemēram, “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”, nevis franču, amerikāņu vai skandināvu kino. Protams, “Es skrienu” ne tuvu nesalīdzinu ar “limuzīnu” – mēs filmējām ar vienu kameru, nozagtu optiku un bez naudas, taču tas bija mūsu mēģinājums atrast latvisko vienkāršību.
Neesi domājusi par lielāku formu, piemēram, filmu? Vai dzīvē nekal lielos plānos, sapņus?
Man patīk mazo “gabaldarbu” pabeigtības sajūta. Mani mērķi visu laiku mainās. Es vispār domāju, ka laika nav, ir tikai šis brīdis, un viss, ko vari darīt, ir šeit un tagad. Tu nevari neko izmainīt pagātnē un izplānot kaut ko lielu nākotnē. Nav vērts iztērēt visu laiku tagad, lai dzītos kaut kādā nākotnes virzienā.
Bet šai vasarai taču tev ir mērķis?
Šīs vasaras lielais mērķis – atpūsties un uzkrāt spēkus pēc ziemas darbiem un noguršanas – jau ir īstenots. Man pat liekas, ka vispirms bija doma atpūsties, tikai tad ienāca prātā ideja – varētu apprecēties. Esmu ieprecējusies Rēzeknē un nu dzīvoju starp Rīgu un Rēzekni – ar katru reizi ceļš starp abām liekas tuvāks. Man ļoti patīk šis ilgais brauciens – ceļā sakārtoju domas. Un tad ir spēks atkal mesties darbos!
Pieturzīmes
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Azarts. Mīlestība. Klusums.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez auskariem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Šovs “Mīla burbulī”. Pilnībā mūsu ideja un kolosāli cilvēki – par to milzīgs gandarījums.
Labākā izklaide?
Āra ūdens kubls ar burbuļiem un brīvdabas kino mājas pagalmā.
