“Dzīvot nozīmē cīnīties ar troļļiem.” 20. martā dzimis “Pēra Ginta” autors. 2
Pirms 190 gadiem Šīenas pilsētiņā Norvēģijas dienvidos tirgotāja ģimenē piedzima viens no ievērojamākajiem 19. gadsimta dramaturgiem, par reālisma tēvu uz teātra skatuves godātais Henriks Ibsens. Latviešu skatītājiem jau kopš 19. gadsimta beigām pazīstamas viņa lugas “Brands”, “Pērs Gints”, “Nora”, “Svētki Solhaugā”, “Sabiedrības balsti”, “Spoki”, “Heda Gablere” un citas. Pirmos darbus viņš uzrakstījis 19. gadsimta 40. gados, vēl strādājot par aptiekāru un slēpjoties aiz pseidonīma. Norvēģijā Ibsens kā dramaturgs un teātra cilvēks gūst atzinību 50. gados, bet 60. gados līdz ar filozofiskajām lugām “Brands” un “Pērs Gints” viņu ievēro un par viņu sāk runāt visā Eiropā. Ibsena lugas neatstāja vienaldzīgu nevienu un izsauca sabiedrībā diametrāli pretēju reakciju – vieni par tām bija sašutuši, citi sajūsmā. Kritika Vācijā 19. gadsimta beigās piemēram sludināja, ka Ibsena darbu idejas un sižeti varbūt derot kā skandināvu sabiedrības atainojums, taču esot pilnīgi nepieņemami, ka tos vēlas attiecināt arī uz vācu un citu tautu sabiedrībām. Un tas, ka Ibsens uz dzīvi raugoties “ar tumšām brillēm”, esot pat kaitīgi jaunatnei. Lielāko sabiedrības viļņošanos izsauca tās lugas, kurās autors runāja par sievietes likteni un emancipāciju. Ne velti 20. gadsimta 20. – 30. gados viņu godināja par sieviešu emancipācijas kustības aizsācēju, jo Ibsena lugās sieviete bija ar gribu apveltīta, patstāvīga personība. “Tagadējā modernā līdztiesīgā sieviete, lai pateicas Ibsenam,” norvēģu nacionālā varoņa 100 gadu jubilejā 1928. gadā uzsvēra žurnālists un rakstnieks Oļģerts Liepiņš.
Lūk, 15 Henrika Ibsena atziņas, kuras skan neticami mūsdienīgi arī 21. gadsimtā.
Ir divu veidu garīgie likumi, divi sirdsapziņas veidi, viens vīrietim un otrs, pavisam atšķirīgs, sievietei. Viņi nesaprot viens otru, bet praktiskajā dzīvē sieviete tiek vērtēta pēc vīriešu likumiem, it kā viņa nebūtu sieviete, bet vīrietis.
Lai patiešām grēkotu, tas jādara nopietni.
Vairākumam nekad nav taisnība. Nekad, es jums saku! Tas ir viens no sabiedrības meliem, pret kuriem neviens brīvs un inteliģents cilvēks nevar nesacelties. Kas veido lielāko sabiedrības daļu, – inteliģenti cilvēki vai muļķi?
Nekad nevelc savas labākās bikses, ejot cīnīties par brīvību un taisnību!
Dzīvot nozīmē cīnīties ar troļļiem.
Ir neattaisnojami zinātniekiem spīdzināt dzīvniekus; lai viņi veic eksperimentus ar žurnālistiem un politiķiem.
Ja tikai es spētu savaldīt to novilcināšanas dēmonu, kurš staigā apkārt kā rūkdams lauva un aprij visus manus labos nodomus, es kļūtu vispunktuālākais cilvēks pasaulē.
Visļaunākais, ko cilvēks var izdarīt sev, ir netaisnība pret citiem.
Nekas nav neiespējams, ja to alkst ar nelokāmu gribu.
No valsts jāatsakās! Šajā revolūcijā es piedalīšos. Uzspridziniet valsts ideju; padariet labo gribu un garīgo radniecību par vienīgo apvienošanās pamatu, un jūs iegūsiet aizmetņus brīvībai, kurai ir kāda vērtība.
Maksa par draudzību ir nevis tas, ko draugu labā darām, bet gan tas, ko aiz iejūtības pret viņiem atturamies darīt.
Savvaļas putns nekad nealkst pēc krātiņa.
Aizmirstiet to ārzemniecisko vārdu “ideāli”. Mums ir labs vietējais vārds “meli”.
Visstiprākais vīrs ir arī visvientuļākais.
– Neviens vīrietis neupurētu savu godu to labā, kurus viņš mīl. “- To darījuši simtiem tūkstoši sieviešu.”
Dzīve ir barga maksa par piedzimšanu.
