Dzīvot nost, ne novecot 0
Mana mamma allaž ironizēja par sevi – jāpalūko pasē, kāds gadskaitlis tur rakstīts… Tā teica reizēs, kad uzskatīja – dara to, kas piestāv tikai jaunībai. Taču robežas eksistē vien cilvēka prātā. Katrs ir tik jauns, cik jūtas. Neņem gadus pie sirds, bet dzīvo nost!
Eiropas Savienībā 2012. gads ir pasludināts par Aktīvas novecošanas un paaudžu solidaritātes gadu. Mudinot sabiedrību darīt visu, lai seniori spētu mūžu nodzīvot pēc iespējas aktīvāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Cieņpilni novecot.
Ja kāds jau pēc piecdesmit sāk kaut ko kunkstēt par vecumu, tādam der atgādināt zinātnieku sacīto – agrīnais vecums sākas 65 gados. Taču tas ir tikai iedalījums pēc hronoloģiskā vecuma. Viss pārējais atkarīgs no paša. No tā, kā uztver dzīvi.
Man patika kāda puiša stāstītais par savu omīti. Viņai uzjautājis 85 gadu dzimšanas dienā – kurš laiks dzīvē bijis pats labākais. Ome priecīgi atteikusi: “Kad man bija 75!”
Ja savu dzīvi spēj piepildīt krāsaini un aktīvi, vecuma robeža attālinās. Nieks, ka sabiedrība uzskata citādi. Eiropas Komisijas un kompānijas TNS veiktajā pētījumā noskaidrots – vidēji Eiropas Savienībā cilvēku sāk uzskatīt par vecu 64 gadu vecumā, bet Latvijā – pat no 62 gadu vecuma. Pie mums attieksme pret gados vecākiem cilvēkiem un novecošanu vispār ir negatīvāka nekā daudzās citās Eiropas Savienības valstīs. Uz senioriem lūkojas ar tādu kā skumju nožēlu – ak, nabadziņi…
Es gan par viņiem sajūsminos! Par ikvienu senioru, kurš spēj ignorēt ierakstu pasē un gadu nastu. Gatavojot šo rakstu, satiku tādus, kuri paši sevi ir uznesuši kalnā, viņu dzīvesprieks un spars patiesi ir apbrīnojams. Pats galvenais, ko šie seniori vēlējās pasacīt ikvienam, kam vēl augt un augt līdz viņu gadiem – veselīgi dzīvot jāsāk daudz agrāk par aiziešanu pensijā.
Uzzināju par vēl daudziem, kuru dvēselē mutuļo jaunība par spīti cienījamiem gadiem, kuru ikdiena ir kustīga un lustīga. Joprojām domāju – vai viņi ir izņēmums, vai veselīga dzīvošana tomēr pārliecina arvien vairāk cilvēku?
Daži mīti par novecošanu * Gados vecāko cilvēku pieredzei modernajā sabiedrībā ir maza nozīme. * Tikai jauni cilvēki var būt radoši. * Tērējot līdzekļus par labu senioriem, resursi tiek velti izšķērdēti. * Gados vecāki cilvēki nav piemēroti modernajām darbavietām. * Vairumam gados veco cilvēku ir vienas un tās pašas vajadzības. * Daudzi no viņiem vēlas, lai tos atstāj mierā. No starptautiskās konferences Vesels un aktīvs Latvijā mūža garumā materiāliem
|
Uz skrejriteņa pēc vizbulītēm
Pa Brīvības ielu traucas sīks stāvs uz skrejriteņa, bizītes vien plīvo. Pusaudze? Nē, tā ir kolosālā Gunta, dzimusi 1944. gadā! Kāds viņas sparīgo braucienu nofilmē un ievieto internetā. Komentāros vairums klaigā – nevar būt, ka tā ir omīte! “Izlasīju, ka cilvēks var nodzīvot 120 gadus. Nodomāju – kāpēc lai es to neizmantotu?!” bilst Gunta Medne (68).
Ar skrejriteni viņa sāka braukt, lai būtu neatkarīga no transporta untumiem. Turklāt – nauda ietaupās un rumpis izkustas! “Kad nobraucos, mugura slapja, bet to nejūtu. Garākais veikums – no Limbažiem līdz Valmierai, apmēram 50 kilometri. Izdomāju, ka ļoti gribas redzēt ziedošas vizbulītes.”
Guntu var apbrīnot, jo viņa iztiek ar mazumiņu un spēj priecāties par dzīvi. Istabā goda vietā grāmatas par dažādām pašdziedināšanās sistēmām.
“Ir jāspēj mainīties. Ja šeit (piesit pie galvas) viss ir pārformēts, pārējais izdodas vienkārši.
Slikti, ja naudas pietiekami vai par daudz. Tad esi tendēts tērēties izpriecām un baudām. Ja nav gandrīz nekā, kā man, dzīvot vienkārši. Katru dienu apēdu vienu sīpolu. Daudz lietoju skābētus kāpostus un ķiplokus. Iebaudu eļļu ar sarkano papriku. Izejvielas vedu no Ungārijas, tur kādu laiku dzīvoju. Tāds paēdiens ir tīrā bauda. Eļļā ir enerģija, bet paprika uzmundrina. Vasarā graužu svaigu. Iesaku visiem. Diemžēl daudzi nevar sakost. Jo vecu cilvēku nelaime ir vai nu saprašanas, vai zobu trūkums…
Izkustos ne tikai uz skrejriteņa. No rīta gultā stumju mākoņus – ar kājām un rokām bakstu gaisu, to aizguvu no Ziņģītes. Vingrinu, grozu acis. Ar dvieli izrīvēju starp kāju pirkstiem, tur ir svarīgi punkti. Taisu pietupienus – tik ilgi, kamēr izdziedu Bēdu manu lielu bēdu. Vai ta man vienmēr laika, bet es cenšos!”
Gunta iesaka arī citiem * Lai organismu uzturētu pie veselības, nevajag daudz pārtikas. * Sākt jaunu ēšanas sistēmu vai ko citu vajag pamazām. Ieradumus nedrīkst mainīt krasi.
|
Pa diviem pakāpieniem reizē
Braucam pie Edgara Brēmaņa (77) uz Mellužiem. Stalts, sportiski tērpts kungs stāv pie vārtiņiem un lasa grāmatu. Dakteris Brēmanis aizrāvies ar Hansa Seljes rakstīto par stresu. Atradis gudrību, kas atbilst mūsu sarunas tēmai: ja ir dzīves mērķis, kam sekot ar baudu, tas uztur cilvēku pie dzīvības.
“Reiz ielūkojos kādā lifta kabīnē, tur bija uzraksts – saudzējiet liftu, jo tas saudzē jūsu veselību. Tieši pretēji! Es nekad nebraucu! Allaž kāpju pa trepēm, turklāt principa pēc soļoju pa diviem pakāpieniem reizē. Kājām vajadzīgs spēks, tās jātrenē,” uzsver Edgars Brēmanis, neiroķirurgs un sporta fiziologs.
Dakteris daudz staigā, cenšas neizmantot sabiedrisko transportu. Ja jālasa kāda lekcija studentiem, aizsoļo no mājām Bruņinieku ielā līdz Sporta akadēmijai.
20 gadus uz darbu devies tikai skriešus. Psiholoģiski to bijis viegli pievarēt – pusceļā taču nepaliksi, darbā jātiek.
Skrējis arī maratonu, garā distance veikta 16 reizes. Pēdējo reizi to darījis 52 gadu vecumā. Tagad skriešanu aizstājis ar sparīgu gājienu.
“Kopā ar sievu Silviju kārtīgi izstaigājamies pa pludmali, aizejam līdz Lielupei. Sieva gan pagaidām garus maršrutus neveic, vēl jāatlabst pēc smagas slimības. Tomēr viņas spars ir apbrīnojams! Arī mani mudina taisīt pietupienus, saka – esot stīvs kļuvis,” pasmej dakteris.
Viņš zina, ka skriešana un ritmiska iešana palīdz atbrīvoties no stresa. Atnāc mājās piekusis, vari paēst vakariņas un mierīgi iet gulēt. Uztraukumi atkāpjas, izgaist visas nebūšanas. Nogurums, kas rodas, fiziski piepūloties, noēd kreņķus, paņem prom, izlīdzina visu slikto.
“Skatos basketbola spēli, komentētājs saka – sportistam pietrūka spēka. Ne jau spēka, bet izturības. Tā visiem nepieciešama. Tieši izturība attīsta iekšējo orgānu sistēmas.
Ja intensīvi iet, skrien, brauc ar riteni, dziļāk jāelpo un tā attīsta elpošanas muskuļus, krūškurvi, plaušas. Skābeklim caur plaušu alveolām jānokļūst asinīs, tātad pamazām rodas labāka caurlaidība, attīstās asinsvadu tīkliņš ap alveolām. Arī sirds muskulis kļūst spēcīgāks, vainagartērijas izturīgākas. Ir pierādīts, ka tam, kurš ilgstoši trenē izturību, asinīs ir par pārsimts gramiem vairāk kopējā hemoglobīna nekā mazkustīgam ļautiņam.
Galīgi atrofiskam cilvēkam, kurš fiziski nemaz nav vingrinājies, izturības treniņš sākas jau ar piecām minūtēm. Tātad ikvienam ir vērts sākt, neatkarīgi no sagatavotības un vecuma.
Ir daudzas iespējas trenēt izturību arī pēc 65 gadiem. Der ikviens kustību veids, ko dara ilgstošāk par pusstundu – ātri iet, nūjot, lēni skriet, peldēt, ziemā slēpot. Var braukt ar skrituļslidām vai stumties ar dēli. Tas nekas, ka apkārtējie brīnās. Savulaik Rīgas ielās velosipēdistu gandrīz nebija, iesāku viens no pirmajiem. Braucu pat ziemā. Visi skatījās, daži pat lamājās. Tagad vairs braukt nevaru, radušās problēmas ar redzi.”
Šoziem tviterī parādījās jauns dalībnieks. Ieraksts vēstīja: “Visiem, kas dzīvo veselīgi! Dr. Edgars Brēmanis sāk tvitot!” Vasaras sākumā viņš ziņoja – būšu drusku aizņemts, sākusies tūrisma sezona.
Dakteris Brēmanis pirms 17 gadiem izdomājis, ka vasarā varētu piepelnīties un padarīt dzīvi interesantāku – pabeidzis gidu kursus, vadā tūristus pa Baltijas valstīm. “Tas ir darbs, kas rada baudu. Kustinu kājas un smadzenes. Var jau būt, ka, mani ieraugot, dažs labs tūrists nodomā – vai tad šis ko varēs. Kustos tīri labi, reizēm grupa pat netiek līdzi.
Vienmēr notestēju – sākumā izstāstu kādu joku. Ja grupā atskan smiekli, viss izdosies labi. Ja klusums, tad gan ziepes. Grūti ar cilvēkiem, kuri nesaprot humoru.
Esmu priecīgs, ka reizi nedēļā jāvada kursi Sporta pedagoģijas akadēmijas neklātniekiem. Peļņa smieklīga, toties labs stimuls. Jāgatavojas, jābūt formā. Turklāt varu aprunāties ar jauniem cilvēkiem. Tāda iespēja ik pa laikam noteikti vajadzīga ikvienam senioram.”
Edgars iesaka arī citiem * Ķermenis noveco, tur nu nekā nevar darīt. Tomēr allaž var atrast piemērotu kustību veidu. Jāatceras, ka dzīves pamats ir kustība. * Jāvingrina domāšana. Kad rakstīju mācību grāmatu studentiem, no rīta allaž izskrēju desmit kilometrus, pēc tam ļoti labi raisījās domas. Garīgs darbs var būt arī atpūta, ja sagādā prieku. * Silvija mani iemācīja tā: sēžot vingrināt kājas – pacelt taisni un turēt. To var darīt, gan brokastis ēdot, gan televizoru skatoties, pat koncertā vai teātrī. * Savukārt, ja ilgi sēdēts vienā pozā, noder zīmēšana ar degunu. Apguļas un iedomājas, ka degungalā uzstutēts krīts, bet augšā pie griestiem – tāfele. Ar krītu velk uz tāfeles ciparus vai burtus, kaut vai kaķi zīmē. Gluži nemanot saspringušie kakla muskuļi tiek izkustināti, izvingrināti.
|
Sevi mīlu, atļaujos dejot
Tatjana Konderando (64) uzvilnī ar kuplu svārku malu, tas piedien flamenko. “Mūsu deju centrā Allegria esmu pati vecākā. Atnācu pirms gada, sāku mācīties. Varbūt muguras vainu dēļ neizdodas tik graciozas kustības ar gurniem, taču dejoju ar lielu prieku un aizrautību.”
Tatjana salīdzina – stundu dejot flamenko ir tikpat grūti kā mīties uz trenažiera, mugura slapja.
Taču deja sniedz daudz vairāk. Viņa to dēvē par ķermeņa un dvēseles plastiku.
Esot aicinājusi arī draudzenes un paziņas. Visas ir pensijā, vairums dzīvo vienas, iespēja it kā būtu. Tomēr atsakās: esmu veca, kādas vairs dejas. Labāk pasēž pie televizora vai krustvārdu mīklas.
“Nenoliegšu, arī man gribas atpūsties vairāk nekā agrāk. Atļaujos pagulēt diendusu. Sevi jāmīl arī tad, ja miesa noveco. Mana mīlestība ir atļaušana sev izbaudīt dejošanu. Ilze Zariņa, Allegria vadītāja, ir brīnumaina pedagoģe. Viņa gan nedomāja, ka man tik daudz gadu,” pasmaida Tatjana.
“Daudzus gadus nodarbojos ar jogu. Sāku pēc divām muguras diska trūces operācijām. Daktere teica – ja būs trešā, paliksiet mūžam nekustīga. Sāku meklēt izeju. Uzzināju par jogas skolu. Sāku ar pamatiem – pareizi elpot, stāvēt, sēdēt, iet. Izrādās, viss ir vienkārši – mugurkauls mūs nes, tātad tam jāpalīdz. To spēj tikai muguras muskuļi, tātad tie jānostiprina. Izdevās uzlabot veselību, ieguvu pavisam citu dzīves izpratni.
Tagad gan atsākusies muguras deformācija, pildu tikai atsevišķus vingrinājumus.
Man vienmēr patikušas dejas, pierunāju vīru iet uz balles dejām. Godam izturēja pāris gadus. Deju skolotāja ieteica pamēģināt flamenko, tur nevajag pāri. Savulaik kādā ceļojumā biju redzējusi īstu flamenko teātri – tāds skaistums! Tagad mācos tā dejot, pamazām izdodas.”
Tatjana visu mūžu strādājusi par inženieri. Pēc aiziešanas pensijā devusies uz ASV, lai piepelnītos. Kādu laiku strādājusi arī Anglijā. “Ārzemēs ne tikai valodu apguvu, bet arī sapratu – dzīvot iespējams ļoti interesanti. Tur seniori par daudz ko interesējas. Sāku aktīvi apmeklēt dažādus kursus. Nesen apguvu Taro kāršu likšanu, tagad pētu fenšui. Grasāmies veikt dzīvoklī remontu, gribu to iekārtot pēc fenšui ieteikumiem. Neesmu baigā fenšuiste, bet tas ir ļoti interesanti.
Dzīvoju ar vīru un mammu, viņai jau 90 gadu. Mammai ir ideāls spiediens, zobi visi savējie, tikai domāšana bremzēta. Tāpēc, ka aizgāja pensijā un rosījās pa virtuvi, bet smadzenes speciāli nenodarbināja. Tā nedrīkst! Galvai jādod barība, citādi būs nevis dzīve, bet eksistence.
Arī man sadzīvisko rūpju ir daudz. Trīs reizes dienā jāgatavo ēst, jākopj māja. Mamma uzmanīgi jāaprūpē, ik pēc dienas jāvanno. Ikdienišķie darbi var nomākt tā, ka pazaudēsi sevi. Lai sadzīve neaprītu, allaž meklēju kaut ko dvēselei.
Draugi brīnās – kā tev pietiek enerģijas?! Tāpēc arī pietiek, ka nodarbinu organismu. Jo aktīvāk enerģiju tērē, jo tās kļūst vairāk.”
Tatjana iesaka arī citiem * Lai prāts būtu gaišs līdz mūža galam, vajag to trenēt ikdienā arī pēc 60 gadu vecuma. * Ja, pensijā esot, par kaut ko interesējas, nodarbojas savam priekam, tātad sevi mīl. Jaunībā bija kāda aizraušanās? Ir vērts to atsākt. Vairums mana vecuma sieviešu nemāk domāt par sevi, taču allaž gatavas veltīties citiem. * Vissvarīgākais ir darbs ar sevi, bet tas ir grūti, vajadzīga piespiešanās, milzu pašdisciplīna, gribasspēks.
|
Eifrozīne dzīvo cepuri kuldama!
Ar Guntu Krastiņu (76) iepazīstos draugos. Izrādās, viņa kolekcionē vārdamāsas. Un vēl – darbojas Ābeļziedā. Tas ir dienas centrs Pārdaugavā, kur cilvēki, pārsvarā seniori, sanāk kopā, lai radoši pilnveidotos un uzlabotu veselību. Gunta darbojas kā brīvprātīgā. Taču, kad sāk uzskaitīt iknedēļas grafiku, acis vai kāpj uz pieres. Gandrīz katru dienu līnijdeju mēģinājums, divreiz nedēļā vada īpašu vingrošanu un Smieklu klubiņu, vēl joga, nūjošana…
“Skolā negāju līdz septītajai klasei, biju ļoti slimīga. Zem deķa lasīju, mīļākā lasāmviela bija Dreslera panti. Kādā karnevālā pārģērbos par Eifrozīni Kāpostiņu, vecmeitu no joku pantiem. Citreiz biju velns ar spuldzītēm acīs. Joki allaž piepildījuši manu dzīvi. Agrāk varēju izstāstīt 42 anekdotes pēc kārtas! Kad strādāju par skolotāju, stundas beigās allaž rāvu kādu vaļā – politisku un divdomīgu anekdoti. Vēl tagad brīnos, ka mani nenodeva. Arī slimnīcā, kad man operēja kāju, palūdzu atļauju stāstīt jokus. Tas palīdzēja, mazāk sāpēja.
Par Smieklu klubu domāju sen. Tāds noteikti vajadzīgs, jo smiekli dziedina. Ābeļziedā visas aktivitātes domātas, lai bez maksas varētu uzlabot veselību. Uzmaucu cepuri, uzlieku šalli vai brilli – un esmu Eifrozīne. Stāstu jokus un citus mudinu. Smejamies tā, ka griesti līgojas! Lielākais stāstnieks ir Alvis, pārcietis insultu, pārvietojas ar kruķiem. Ja vajag runas plūdus piebremzēt, saku – Alvi, šokolādīti gribi?…”
Gunta ne vienmēr bijusi tik sprigana. Problēmas ar veselību sākušās pēc vīra pēkšņās nāves. Tā bija otrā laulība, vienpadsmit gadus nodzīvojuši kā cimds ar roku. Vienā dienā viss sabrucis. Melnas drānas, depresīva oma, daudz zāļu. Nekam nebija spēka.
“Nevarēju iedomāties, ka spētu iet nūjot, dejot un vēl lekcijas lasīt. Nemūžam! Taču kļuva arvien sliktāk. Sāku meklēt izeju. Kaimiņienei bija grāmata Piecu elementu uzturs ķīniešu gaumē, to izstudēju. Sāku meklēt līdzīgu literatūru. Atradu kursus par Ķīnas medicīnu. Ar kruķiem klumburēju sestajā stāvā klausīties ķīniešu gudrības. Sāku teikto piemērot sev. Jutos arvien možāka.
To klāstu Ābeļziedā – kā ar savu enerģiju iespējams uzlabot veselību. Vadu nodarbības, ko citi nodēvēja par Klubiņu pie Guntas, to apmeklē insultu pārslimojušie. Manā ģimenē visi miruši ar insultu, sapratu, ka šāds liktenis var draudēt arī man. Sāku izzināt, kā izvairīties, kā izķepuroties pēc kaites. Klubiņā stāstu, ko ēst un dzert, kā iztikt bez zālēm. Daudzi tās nolikuši maliņā. Tomēr ne visi ir gatavi kaut ko mainīt. Citi saka – es jau vecs, tāpat jānomirst… Filozofijas ir dažādas, mani iedvesmo no Austrumiem nākusī. Tā skaidro, ka enerģija izzūd pakāpeniski, līdz ar gadu nastas lielumu. Iztērējas un cilvēks vienkārši aizmieg. Nevis mirst mokās, bet rāmi izdziest. Man gan tas nespīd. Pārāk ilgi dzīvoju aplami, smagi strādāju un lietoju daudz zāļu.
Savulaik bieži zvanīju uz radio SWH, Fredis jau manu balsi pazina. Reiz viņš mudināja, lai klausītāji stāsta, kā pavada atvaļinājumu. Piezvanīju un sacīju, ka esmu mūža atvaļinājumā, bet nezinu, kad tam būs gals, tādēļ katru dienu dzīvoju kā pēdējo.
Ābeļziedā esmu brīvprātīgā, tātad strādāju bez atalgojuma, taču tie smaidi, ko saņemu nodarbībās, nav nopērkami ne par kādu naudu! Un daudziem uzlabojas veselība – kolosāli!
Man ir divas meitas, četri mazbērni un divas mazmazmeitiņas. Lieku visiem svētu mieru, netraucēju bez vajadzības. Man ir sava, interesanta dzīve. Ar bērniem sazinos skaipā un draugos. Tviterī un feisbukā arī esmu, jo tur ir visi mani mīļie. Manā vecumā gan tur nav ko darīt. Sākumā arī draugos nebija senioru, bet nu jau sāk parādīties. Esam pat nodibinājuši smieklu domubiedru grupu, tur viss iet vaļā!
Gunta iesaka arī citiem * Nevis gausties par dzīvi, bet domāt, kā to uzlabot. Celies augšā un ej! Noteikti atradīsi, ar ko nodarboties. * Sameklē domubiedrus! Nekulies virsū pieaugušajiem bērniem, nejaucies viņu dzīvē un neregulē, bet dzīvojies ar saviem vienaudžiem. * Man visam ir spēks, jo beidzot daru to, kas patīk un sniedz gandarījumu. Esmu laimīga, jūtu, ka esmu kādam vajadzīga. * Maz ēst un daudz kustēties – tā dara ķīnieši. Es vēl pieliktu klāt – dzert ūdeni un būt labā garastāvoklī.
|
Varavīksne katrā lāsītē
Viņu mundrumu var apbrīnot. Tāpat kā apņēmību saglabāt veselību. Leinātu ģimene – Inta (80) un Andžs (84) ir pārbaudījuši gan cigun, gan mudru iedarbības spēku. Kopš agra pavasara mielojas ar nezālēm un līdz pat vēlam rudenim peldas Gaujā.
“Cik vien sevi atceros – teciņiem vien. Dzīve allaž šķitusi saulaina, pat ja lietus līst,” tā Inta.
“Nesen izlasīju – deviņdesmitgadīga kundze apguvusi internetu. Domāju – kāpēc viņa sēž pie tā datora, labāk būtu gājusi putnus klausīties!” iesaucas Andžs.
Viņi ir kopā visu mūžu, zelta kāzas jau nosvinētas, nu kārta dimanta svētkiem. Studējuši vienā augstskolā Jelgavā, sportojuši un strādājuši kopā – gatavojuši projektus meliorācijas sistēmai Kurzemē. Andžs uzskata, ka tolaik ik dienu nostaigātie vismaz 20 kilometri stiprinājuši veselību. Allaž bijuši svaigā gaisā un dabā.
Līdzīga veselības pote gūta, vasaras pavadot savā dārzā Carnikavā. Baudot pašu izaudzēto un savvaļā atrodamo.
“Kaimiņi mūs dēvē par nezāļu ēdājiem. Salātos līdzās dārza veltēm liekam nātres, cūkpienes, mārpuķītes, vībotņu jaunos augumus, gārsu, virzu, pelašķi…
Neko neplaucējam un nemērcējam, vien sīki sagriežam. Rūgtums ikvienam ir vajadzīgs. Aizdarām ar krējumu, nedaudz eļļu, piešļakstām rūgušpienu vai kefīru. Savvaļas augi dod spēku, to esam pārbaudījuši daudzu gadu garumā. Brokastīs galdā ir prāva salātbļoda. Citi brīnās – jūs pa diviem tādu izēdat?!”
Ģimenes rīts sākas ar izkustēšanos. Andžs veic vingrinājumus mugurai, to dara jau 30 gadus – kopš tā laika, kad pievīla diski. Vairs nevēlas piedzīvot drausmīgās sāpes. Pēc tam kārta mudrām jeb tā dēvētai pirkstu jogai. Vienkāršs un iedarbīgs līdzeklis veselības stiprināšanai. Ar mudru palīdzību viņam izdodas mazināt sirds aritmiju, nomierināties stresa situācijā un uzlabot pašsajūtu.
Inta aizraujas ar cigun, seno enerģijas harmonizēšanas mākslu. Šo ceļu atrada pēc tam, kad tika izoperēts ļaundabīgs audzējs krūtī.
“Nevarēju roku pakustināt, viss ķermenis bija kā salauzts. Sākās problēmas ar sirdi. Staigāju ļoti nomākta, ārsts izrakstīja stipras nervu zāles… Vai tiešām nekad neatgūšu savu īsto gaitu?!
Nejauši rokās nonāca lapiņa – Igors Kudrjavcevs ar cigun grupu vingro brīvā dabā. Turpat paskaidrots, kas ir cigun. Par to nebiju pat dzirdējusi. Taču ko varu zaudēt?
Nu jau cigun grupā rit sestais gads. Esmu visvecākā, taču šī vingrošana ir piemērota jebkuram. Ietver ne tikai kustības, bet arī domu. Tai pievienoju spēku un enerģiju, ko Dievs dāvā caur dabu, Visumu. Lūdzu dievišķo enerģiju – nāc manī, nāc katrā ķermeņa šūnā. Pateicos – par gadiem, ko Dievs devis, – tik vērtīgiem, tik gariem!”
Viņa uzsver, cik ļoti mainījušās sajūtas un domāšana. Turklāt gūts labums veselībai. Nopietni vairs nav slimojusi. Olnīcā gan atrasta cista, norīkota uz operāciju. Cigun skolotāja Maira Gūtmane ierādījusi vingrinājumus. Pēc pusgada ārste brīnījusies – kā, cista izzudusi?!
“Pūlos citiem izstāstīt, ka cigun ir noderīgs, taču vairums atmājas – liecies mierā ar saviem pesteļiem,” bilst Inta. Viņa priecājas, ka Andžs sācis veikt vairākus vingrinājumus. Vīrs piemetina – atzīstu, ja cigun iet rokrokā ar klasisko medicīnu.
Agri pavasarī abi sāk peldēties Gaujā. Katru dienu, ja vien negāž lietus. Līdzi paķer ālantes lapu, tai otra puse kā asa švamme, savīkšķīta ūdenī saputo – labi var nomazgāties.
Reiz Intai naktī nenāca miegs, klausījusies radio – runāja Inese Ziņģīte. No tā laika abi ar vīru sāka rīvēties ar dvieli un rāpot, nu jau dara to sesto gadu.
“Esmu laimīgs cilvēks, jo man ir brīnišķīga sieviņa. Zinu, cik grūti klājas, ja paliek bez otras pusītes, īpaši, ja kopā nodzīvoti daudzi gadi,” bilst Andžs. Šad tad gan uznākot drūmas domas, jo gandrīz visi draugi, ar ko savulaik braucis makšķerēt, aizgājuši taisaulē.
Inta pārtrauc vīra skumjo stāstu un klāsta šorīt pieredzēto: “Zālīte paaugusies, eju rāpot. Zinu, ka kaimiņu nav, drīkstu nomest kreklu un biksītes. Andžs sēž mājas otrā pusē, taisa savas mudras. Rāpoju plika. Noslapēju rokas un seju, izvārtos rasā. Piepeši no vienas puses iespīd šaura saules taciņa, un katrs rasas piliens pārvēršas sudraba pērlītē! Pagriežos citā virzienā – ikvienā rasiņā iestaro varavīksne. Šito skaistumu, šito brīnumu! Saucu – Andž, nāc, meties blakus! Tāds rīts ir kā dāvana. Laime, ka varam dzīvot šajā pasaulē!”
Inta un Andžs iesaka arī citiem * Ik rītu pateikt sev – varu izdarīt daudz vairāk, nekā ir manos spēkos. * Uzrakstiet lieliem burtiem – SLINKUMS. Vairums zina, kas vajadzīgs veselībai, bet to darīt kavē slinkums un neuzņēmība. Ja katru dienu paveic kaut vai mazumiņu veselības labā, pašsajūta ātri vien uzlabojas. * Dzīvei nepieciešama papildu vērtība. Atrast nodarbošanos, kas interesē un sniedz prieku. Zinām daudzus, kuri, dodoties pensijā vai paliekot bez darba, negribēja vai neprata atrast piesaisti kādai sirdslietai – viņi ātri vien aizgāja aizsaulē… * Liela nozīme ir savam zemes pleķītim, dārziņam. Tā ir iespēja gan izkustēties, gan likt galdā svaigu pārtiku. * Andžs uzsver – lai sasniegtu cienījamu vecumu, noteicošais ir dzīvesveids. 75 procentus tajā nosaka ģimenes attiecības. “Vīrietim sieviete ir kas sevišķs. Ķermeņa līnijas, dvēsele, domāšana… Viss skaistais nāk no sievietes. Tas vīrieti uztur pie moža gara.” |
