“Dzīvot laika nav…” medmāsa emocionāli atvadās no Latvijas un dodas strādāt uz Norvēģiju 154
Medmāsa Lauma Sproga-Jankoviča, kura ir sertificēta neatliekamās medicīnas feldšere un medicīnas māsa ar augstāko izglītību, šodien savā “Facebook” profilā publicējusi vēstuli, kurā emocionāli atvadās no saviem kolēģiem un pacientiem, atzīstot, ka ir izlaiduma sajūta un dažādas emocijas šodien pārņēmušas. Viņa ir spiesta pamest abas savas darba vietas, jo grib dzīvot citādi.
“Esmu uzrakstījusi atlūgumus abās savās mīļās darbavietās. Biju strādājusi daudz par daudz normālam cilvēkam, taču manas ambīcijas, mani neatceļamie izdevumi ir tādi, kas prasa strādāt daudz. Šķirtai sievietei, alimentu maksātājai, kas īrē dzīvokli un sūta bērnu studēt, ar vienu darba vietā nopelnāmo algu nepietiek. Bet rēķini aug,” viņa raksta.
Viņai neesot laika pat veidot attiecības. Laika pietiekot vien pagulēt, sakopt māju, doties uz kārtējiem kvalifikācijas uzturēšanas kursiem: “Dzīvot laika nav.”
Medmāsa atklāj, ka studēt medicīnu izvēlējusies apzinātā vecumā – viņai bijuši 29 gadi, kad iegūts pirmais diploms. Profesija ļoti patikusi, tāpēc savu izvēli joprojām nenožēlo: “Es varu un man pat patīk strādāt ātri, kvalitatīvi un dažkārt izdarīt vairāk nekā gaidīts. Darīt tā, kā vēlos saņemt jebko- pa īstam un uz 100% tā, kā vajag. Tā arī es darīju. Daudz un stipri par daudz no vienas puses, bet no otras puses – ja es nebūtu bijusi izdegusi, ja nebūtu bijis jāpiedzīvo tāds grūtums, kas bija jāizdzīvo, es turpinātu sadegt.”
Lauma pateicas saviem bijušajiem kolēģiem un vadītājiem, kuri esot bijuši nevis bosi, bet līderi – arī ar terminatora darba spējām. Smagos brīžos slimnīca bijusi kā labs draugs. “Bija laiks, kad es tikai darbā jutos funkcionēt spējīga, jo uzvelkot formu, mēs mediķi kļūstam vairs ne par sevi. Emocijas un savs grūtums paliek otrā plānā, reizēm pat piemirstas.”
Medmāsa raksta: “Ne es pirmā, ne pēdējā… Pēdējie gadi ir bijuši smagi, tie ir atstājuši nospiedumu ikviena cilvēka raksturā un uztverē. Pacienti komunikācijā ir kļuvuši “grūtāki”. Sistēma ar visu galā netiek. Tā brauc uz idejas vārdā visu paveikt gatavo rezervēm. Tomēr tās ir limitētas. Lasu es par budžeta samazināšanu stacionāriem, ka celšot algas, bet kontrolēs nostrādātās stundas ne tikai vienā iestādē. Strādāt nav kam, virsstundas īsti nevar apmaksāt- tas ir cikliski un reizēm var, reizēm ne- mediķu algas un virsstundas līdz galam atrisinātas nav.
Var to visu “norīt” un samierināties cerībā uz kaut ko, piemēram uz priekšnieku noturību cīņā par padoto interesēm. Es biju izvēlējusies būt pie tādiem, kas prasa, var sabraņīt, vienmēr par svētām turējuši pacienta intereses un vajadzības, bet par to bijuši īsta mūra siena.
Es aizeju, vismaz uz laiku no Latvijas medicīnas ne aiz dusmām, ne aizvainojuma. Man bija vislabākais un vislabākie. Taču es gribu dzīvot arī dzīvi. Es negribu dzirdēt, ka man bērns nav jāizglīto obligāti – lai cīnās pats. Es GRIBU atļauties nopirkt grāmatu un vasarā ar bērniem aizbraukt ekskursijā kaut pa Latviju, izvizināties ar katamarānu vai aiziet uz teātri.
Es negribu, lai bērni par normu uzskata, kad jādzīvo viens otram uz galvas, jālieto paldies Dievam atdotās drēbes un pusgadu iepriekš plānot budžetu tam, lai salabotu zobu, ja strādā normālu stundu skaitu. Es gribu, lai man ir laiks ar bērniem runāt un diskutēt par sabiedrības aktualitātēm, lai man ir laiks aizbraukt pie radiem un lai ir par ko.
Es gribu, lai bērni ir motivēti studēt, nevis vēro cīņu ar izdzīvošanu pēc studijām. Es gribu, lai spēju iedvesmot, nevis knapi vilt kājas un aiz pārpūles vemt un cīnīties ar reiboņiem, kad aprūpēju pacientu. Es gribu, lai bērni redz, ka ir jāpieņem lēmumi, kā tas notiek un ka ne vienmēr atteikties no labas vides ir viegli. Kā radīt pārmaiņas dzīvē- ka tas nav, jo tā pagriezās apstākļi. Es negribu, lai viņi būtu cietēju tradīcijas piekritēji. Ciešanu kultūra nav produktīva. Tā nerada pārmaiņas.
Šobrīd Veselības Ministrija un Veselības aprūpes sistēma kopumā ir joprojām bēdīgā stāvoklī. Es tajā esmu savu artavu devusi. Bet valsts nevar man argumentēti pamatot, kā var būt, ka Pasaules Veselības Organizācijas ieteikumus par atvēlamo finansējumu no IKP neņem vērā, ka nav ilgtermiņa vīzijas, ka joprojām optimizē un prasa. Reizi 5 gados mums jāpierāda atbilstība profesijai, jāmācās, jāpierāda inspekcijā. Tikmēr par to lemj Valsts, kura ne vienmēr spēj pildīt iepriekšējā valdības sastāva solīto.
Šobrīd valsts vienkārši nevar atļauties mani un daudzus manus kolēģus, kuri būtu spējuši sniegt kvalitatīvu pakalpojumu. Mēs strādāsim, kvalitatīvi, bet limitēti, kā pieņemts civilizētā valstī un par adekvātu samaksu. Mūsu profesijā atbildība ir lielāka par politisko. Un par to IR jāmaksā. Tāpat, kā mums IR jākvalificējas, jāpierāda kompetences, jāmaksā rēķini, kredīti un studijas.
Es neizslēdzu to, ka varētu atgriezties LV medicīnā. Kādreiz- vēlāk. Esmu sevi pierādījusi kā izpildīgu, atbildīgu un par kvalitāti, par pacientu degošu. Bet vai tā būs- rādīs laiks.
Tikmēr- ir laiks celties, sapurināties un iet uz jauniem izaicinājumiem un kvalitātēm. Jo…- dzīve ir kustība. Ja nav virzības uz priekšu vai augšu, notiek regress. Kā ābols- tas aug, nobriest un sapūst vai arī kļūst par ābolu pīrāgu vai sukādi vai sulu. Lai jaunās kvalitātes iegūtu, nepieciešami zināmi vides un citi ietekmes faktori.
Veiksmi un izturību kolēģiem un paldies par kopā pacientiem kalpoto laiku visiem, no kuriem nav izdevies atvadīties klātienē! Jūs esat fantastiski!”
