“Ar laiku pazūd bailes godīgi ieskatīties lietas būtībā. Dzīvot ir skaistāk, kad esi drosmīgs” – intervija ar aktrisi Maiju Doveiku 1
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aktrise, kuras radošās veiksmes saistās ar lielām, dramatiskām lomām un traģiskām varonēm. Augsts jūtīgums, precīza partnerība, meklētājas gars… Tā saka par Nacionālā teātra prīmu Maiju Doveiku.
Kinoteātros visā Latvijā pilnās skatītāju zālēs rāda pēc vairāk nekā divdesmit valodās tulkotā Noras Ikstenas romāna motīviem uzņemto režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu “Mātes piens” ar Maiju Doveiku galvenajā – sieviešu ārstes Astras – lomā. Bet tieši nedēļu pirms tam, kad uz ekrāniem parādījās ilgi gaidītā filma, par kuru Maija Doveika sacījusi, ka piedalīšanās tajā bijis kā laimīgs likteņa pirksts, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja līdz šim jaunākais iestudējums Lielajā zālē – britu mūsdienu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāma “Debesjums” Valtera Sīļa režijā, kur vienā no galvenajām – vecmātes Elizabetes – lomām arī Maija Doveika. Lugā un izrādē stāsts par to, ka jaunai meitenei Sallijai piespriests nāvessods un viņu var glābt tikai tas, ja būtu stāvoklī. Atbilstoši tā laika Anglijas likumiem, sievieti gaidībās nepakar. Kā liecina nāvessoda piesaukšana, lugas darbība nenotiek 21. gadsimtā, kaut arī tā sarakstīta 2020. gadā.
Un, kaut Noras Ikstenas romāns un Ināras Kolmanes filma stāsta par pagājušo gadsimtu Latvijā, bet britu dramaturģe runā par divus gadsimtus senāku laiku Anglijā, filmas un lugas galveno varoņu liktenī ir saķeres un krustpunkti, kas liek aizdomāties arī par to, kas vieno sievietes visos laikmetos un visās zemēs.
Par to arī saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Maiju Doveiku.
Jūsu tēlotās varones ir intelektuāli gudras, emocionāli pārjūtīgas, reizē trauslas, vājas un arī stipras. Kur pēc tam, kad uz skatuves atstāts tik daudz nervu šūnu, rodat līdzsvaru pati sev?
Pēc tam – to uzsveru – ir daudz vieglāk nekā pirms tam. Jo pēc tam tevi ierauj ikdiena ar visām tās mazajām vajadzībām – pēc piena, atceries, neesi samaksājusi elektrības rēķinu, jāpaspēj satikt bērnu, kurš taisās uz čučēšanu… Tas viss paņem tavu uzmanību un novērš no tām lielajām dzīves patiesībām, par kurām tikko esi runājusi no skatuves. Daudz grūtāk ir pirms tam pietuvināties filozofiskajām lietām, par ko vēstī izrāde. Jo nu tev jāizlien no savas ikdienas realitātes un jāaizsniedzas līdz grāmatu, romānu un lugu varoņiem ar viņu rūpēm, raizēm, sāpēm, konkrētas dienas konkrētiem notikumiem, lai sāktu kādu stāstu visu no paša sākuma.
Ko liek uz kārts, izvēloties aktiera profesiju? Kas ir tie riski, ar ko dzīvē jārēķinās?
Patiesībā tas ir absurds jautājums. Tāpēc, ka tajā laikā, kad stājos Kultūras akadēmijā un savos septiņpadsmit gados sāku mācīties aktiermeistarību, man neviens nepateica un man pašai nebija ne mazākās nojausmas, ka tā būs profesija, kuras darbalaiks ir vakara stundas, brīvdienas un svētku dienas, ka tā ir ļoti neģimeniska profesija, ka uz darbu iešu tad, kad bērns nāks no skolas, un pārnākšu mājās, kad viņš jau gulēs. Ka visi cilvēki tavu privāto dzīvi uzskatīs par publisku telpu, kuru var apspriest, vērtēt… Neviens to nesaka. Tu jūti tikai mājienus, bet izjust uz savas ādas sāc tikai tad, kad tevī jau nostiprinājusies neaptverama, visu citu piedodoša un pieciest spējīga mīlestība pret šo, jā, brīnišķīgo profesiju.
…kad sāc sadzīvot ar slavu…
Kad kļūsti patiešām “redzama” un tevi sāk uztvert kā sabiedrības īpašumu.
Šis laikmets ienācis ar zināmu prasību pēc personiska atklātuma…
Un izvēles jau nav. Esam spiesti tam ļauties, jo nemitīgi tiekam konfrontēti ar kaut kādiem privātumiem, kas nokļūst atklātībā. Laikos pirms šī jaunā posma sabiedrības interešu tendencēs aktieri noteikti dzīvoja daudz mitoloģiskākā pasaulē. Viņi bija kā vieglā miglā tīti. Neviens nezināja, vai tam, piemēram, ir problēmas ar alkoholu vai nav, vai tas ir straujas dabas trakulīgs cilvēks vai pilnīgs mieramika. Tagad viss ir safotografēts, nokomentēts, iefilmēts un redzams visiem, kam nav slinkums paskatīties. Tas ir diezgan liels spiediens. Kā ar to sadzīvot… Nezinu. Ir divi veidi – patiesais, dzīvot patiesi… Un tur atkal divi varianti – maksimāli izvairīties no sabiedrības intereses, kas aktierim ir diezgan neiespējami, vai ļoti atklāti par visu ko runāt. Vai arī melot – redzami, neredzami… Vai atklāti, melot, acīs skatoties…
Un jūsu izvēle?
Gribētos, ja izdotos būt patiesai, bet distancētai. Taču ne vienmēr sanāk. Apzinos, ka jā, ar savām intervijām, ar savu runāšanu vai nerunāšanu apkalpoju projektus, kuros piedalos. Bet es justos laimīga būt tālu un klusējoša, un redzama tikai darba sakarā.
Tad par diviem jūsu pēdējā laika aktierveikumiem. Sarunas sākumā pieminēju, ka jūsu atveidoto ginekoloģi Astru filmā “Mātes piens” un vecmāti Elizabeti Nacionālā teātra izrādē “Debesjums” šķir gadsimti, bet vieno tas, ka abas liegušas saviem bērniem mātes pienu. Jo Elizabeti pusaudzes gados izvarojis bariņš tēvaiņu, Astru… piesmējis laikmets?
Uz saviem darbiem noteiktā laikā arvien vairāk sāku skatīties kā uz veselu posmu savā dzīvē. Konkrētajā brīdī konkrētais darbs iekļaujas kādā plašākā tēmā. Tā kļūst par tēmu manā dzīvē. Tas nenozīmē, ka man personiski tiešā veidā ir saķere ar šo tēmu, bet tas nozīmē pārcilāt mātišķuma, atbildības, mīlestības trūkuma vai vientulības tēmu…
… kurā iekļaujas arī iepriekšējās sezonās radītā Jerma, sieviete bez turpinājuma bērnā, tukšziede…
Jā, un es domāju, ka aktieri ir ārkārtīgi laimīgi cilvēki tāpēc, ka viņu darbs spiež veikt tādu iekšēju revīziju sevī. Cilvēks jau bez tā vispār nevar dzīvot. Citādi var gadīties, ka kāda noteikta tēma kļūst par tavu lielāko aktualitāti piespiedu kārtā. Tāda ir dzīve. Tāpēc ir labāk ielūkoties sevī brīvprātīgi. Ar laiku pazūd arī bailes godīgi ieskatīties lietas būtībā. Dzīvot ir skaistāk, kad esi drosmīgs.
Ielūkosimies filmas “Mātes piens” galvenajā varonē, jūsu atveidotajā Astrā. Pēcdzemdību depresijai, kas var piemeklēt sievieti, bet ko padomju ārste raksturo ar vienu Astrai veltītu vārdu – kuce –, var būt dažādi iemesli. Kāpēc Astra liedz savam bērnam mātes pienu?
Atļaušos teikt, ka pati Astra ir saņēmusi ne tikai mātes, bet arī tēva “pienu”. Protams, ne jau fiziskā izpratnē, bet tēva dumpinieciskuma, atstumtības, no sabiedrības izraidītības nozīmē. Astra sevī nes šo tēva “pienu”. Noras Ikstenas romānā izlasīju gan to, ka Astrai ir Dieva dots talants, gan arī to, kā jaunā sieviete apsola savam īstajam tēvam, kurš no Sibīrijas atgriezās, represijās nomocīts, viņu izārstēt. Arī tas ir iemesls, kāpēc Astra vēlas kļūt par ārsti. Un viņa kopš bērnības un jaunības nes sevī šo no sava īstā tēva mantoto “pienu”, ko saņēmusi pārpārēm. Tas summējas ar Astras pašas atstumtību, neiederību un nepielāgotību padomju sistēmai. Un secinājums ir: es nevēlos to visu ar savu mātes pienu nodot tālāk savai meitai.
Filmas darbība notiek no 1944. gada, kad romānā nāk pasaulē Astra, līdz 1990. gadam. No tā laika, par kuru stāsta filma, jūs pati kā bērns esat pieredzējusi pēdējos desmit gadus.
Savas dzīves pirmos desmit gadus atceros ļoti labi. Atceros to laiku Tukumā, universālveikala pustukšos, monotonos plauktus, kur grēdām stāvēja “ķieģelītis”, grēdām baltmaize, viena veida, un viena veida rupjmaize. Preces izretinātas pustukšās letēs… Atceros 1. Maija svētku gājienus ar karodziņiem un baloniem, 1. septembra soļošanu pie Ļeņina pieminekļa. Tā kā mana bērnība lielā mērā pagāja poliklīnikā – mamma bija zobārste un tētis terapeits –, atminos arī bezanestēzijas medicīnas elementus, gan pašas izjustus, gan redzētus no malas. Manā bērnudārzā bija arī atsevišķa internāta grupiņa. Vienmēr domāju – kā tas ir, kad tevi atstāj uz nedēļu. Jocīgi… Un, ja naktī pēkšņi iesāpas vēders, ja ir bail, gribas pasaukt mammu, bet viņas nav. Atceros, kā braši krievu valodā skandējām dziesmiņu – lai vienmēr būtu saule, lai vienmēr būtu debess, lai vienmēr būtu mamma, lai vienmēr būtu es. Esam apmetuši dīvainu loku. Varbūt bērniem Ukrainā tā šodien ir lielākā lūgšana.
Mātēm un meitām veidojas dažādas attiecības. Vienas visu dzīvi saglabā bērnu un vecāku distanci, citas kļūst par tuvākajiem cilvēkiem mūža garumā. Kā tas ir jums?
Laikam vienmēr sevi esmu izjutusi kā tēva meitu. Bet tieši pēdējos gados vairāk aptveru mammas ieguldījumu ģimenē. Tas bijis ļoti kluss, pacietīgs, ilglaicīgs, daudz upurējošs un daudz celt spējīgs. Lai arī manai mammai tūlīt būs septiņdesmit gadi, viņa ir aktīvi strādājoša zobārste, viņai ir vienpadsmit mazbērni, māja pie jūras ar dārzu, kur viņa mīl rušināties visos gadalaikos visos iespējamos veidos. Vienmēr gatavo siltas vakariņas, lai arī viņai ir zobārstniecības privātprakse un reizēm atbrauc mājās pilnīgi pārgurusi un ļoti vēlu. Bērnībā mums ar abiem brāļiem šuva kostīmiņus karnevāliem, mēs bijām akurāti, tīri saģērbti, paēdināti, apčubināti par spīti tam, ka padomju laikos sievietēm vai visu vajadzēja izdarīt pašām – šūt drēbes, gatavot kompotus ziemai…Tagad mamma neatsaka pieskatīt mazbērnus. Taču pie tā ātri pierod. Kā pie gaisa, kā pie kaut kā paša par sevi saprotama. Bet paiet laiks, un, kad tev pašai ir visa šī dzīve un kad saproti, ko tā prasa, kad pašai bērnam jāuzšuj karnevāla kostīms un tu pie tā sēdi līdz trijiem naktī… Tā ir mazu, klusu upuru virkne citu labā, kad kaut ko atrauj sev, vienreiz miegu, otrreiz ko savam skaistumam, trešo reizi norij rūgtumu un nepasaki lieku.
Kā ir būt dēla mammai?
Man jau nav ar ko salīdzināt. Bet tajā laikā, kad dzima Pāvils, kuram tagad ir trīspadsmit gadu, man līdz pat bailēm bija cerība, ka būs dēls. Pat nezinu, kāpēc tāda vilkme. Varbūt tādēļ, ka biju uzaugusi vīriešu pulciņā. Man nav māsas, man ir divi brāļi, tētis ģimenē bija lielāka autoritāte nekā mamma. Likās, pasaulē drošāk, ja pašai dēls. Bet šobrīd vairāk saprotu sievišķību, sievietes dzīvi. Maniem brāļiem ir piedzimuši divi zēni, bet pārējās ir meitenes. Astoņas! Tāds strēķītis – no mazas līdz lielākai. Viņas visas man ļoti patīk. Ja pašai būtu vēl kāds bērns, vēlētos meitiņu.
Nupat Latviju pāršalca ļoti skumja ziņa, ka aizvadītajā gadā mūsu valstī piedzimis vismazākais bērnu skaits pēdējo simt gadu laikā. Cik lielā mērā, jūsu- prāt, sociālpolitiskās norises ietekmē cilvēku individuālos lēmumus?
Un kā vēl ietekmē! Šausmas pārņem, iedomājoties, ka sievietes dzemdē bumbu patvertnēs, aukstumā, bēg no savas zemes ar mazuļiem pie rokas… Un tas viss tikai piecsimt kilometru no mums. Ukraina turas, bet tur notiekošais, vismaz man tā šķiet, varbūt pat neapzināti rada fonu sajūtai, kas apslāpē arī cilvēciskas, ierastas dziņas…
Turpinot par vīriešu pasauli, pēc filmas “Mātes piens” pirmizrādes presē parādījās ziņa, ka “Maijai Doveikai atkal ir aizņemtas sievietes statuss”. Ko vērtējat vīriešos, cilvēkā, kas jums blakus?
Nezinu, varbūt ir cilvēki, kuri dzīvē tā arī nekad nesastop savu mīlestību. Bet man šķiet, kaut kas no visiem pārējiem atšķir to īsto cilvēku, ar kuru jums sakrīt visi “robiņi”. Un mīlestība ir tā, kas atceļ daudzus jautājumus, kurus citā situācijā par citu cilvēku varbūt uzdotu. Mīlestība atceļ visus jautājumus, kuri citkārt varbūt rastos. Šo jautājumu vienkārši vairs nav.
Filmā “Mātes piens” vīriešiem ir epizodiskas lomas, taču satikšanās ar vienu no viņiem Astrai kļūst liktenīga. Dzīvojot un strādājot Ļeņingradā, jaunā sieviete ar gaļas āmurīti iebliež pļēguram, kurš sit savu sievu. Un Astras karjerai ir beigas. Vieni saka – sekas būtu jebkurā laikmetā, citi – Astra iestājās par vājāko, aizstāvēja sievieti, galu galā taisnīgumu.
Te gribu atgādināt, ka Astras tēls sastāv no prototipa – Astrīdas Rubenes –, kā arī filmas veidotāju un romāna autores pienesuma. Minētais notikums Ļeņingradā ir nevis autobiogrāfisks, bet māksliniecisks fakts jau Noras Ikstenas grāmatā. Atļauju domāt, ka Astras rīcība ir cīņa par taisnīgumu… Lai gan man kā aktrisei viņas iekšējā motivācijā ir cita oderīte. Un tā nav Astrai pārāk glaimojoša. Tas ir jautājums par to, kas Astru patiešām satrauc? Vai tas, ka pļēgurs, ordeņots Lielā Tēvijas kara invalīds sit sievu? Daļēji jā, bet vai tas ir galvenais motīvs viņas dusmām? Vai nav tā, ka Astru satrauc viņas darbs, viņas panākums, viņas eksperiments! Jaunā ārste ir mākslīgi apaugļojusi sievieti, savu dzīvokļa kaimiņieni, un tas ir Astras ieguldījums nākotnes medicīnā, kas nu var tikt sabojāts. Tas viss – vēlme aizstāvēt vājāko un zināms egoisms, domājot par sevi un savu darbu, – cilvēkā sadzīvo. Jautājums, kas ieņem lielāku vietu telpā, ko sauc par sirdi vai prātu.
Vai kāda izdarīts ļaunums attaisno tam sekojošu tevis izdarītu ļaunumu, ir grūti atbildams jautājums…
Vēl vairāk kā Astras paceltajā āmurītī filmā tas urda izrādē “Debesjums”. Vai izvarošana, vardarbība, citu cilvēku uzspiesti noteikumi tavai dzīvei attaisno tevis izdarītu ļaunumu? Lugas galvenā varone Sallija, uz nāvi notiesātā meitene divpadsmit zvērinātajām, kuru rokās lielā mērā ir viņas liktenis, saka – es jau tikai neiebildu (pret sava tā dēvētā līgavaiņa asiņainu rīcību)… Es tikai ļāvu… Ļāva, lai tiek nogalināta meitenīte. Kāpēc? Nu, tās lielās cīņas vārdā pret varas nesējiem, bagātniekiem, uzurpatoriem, sekojot filozofijai – ja kādam kaut kas pieder, tas, visticamāk, jau sen ir atņemts tev… Vienpadsmit gadus mazai meitenītei pirkstā rubīns ar pērlītēm? Jāatņem! Bet vai Sallijas līdzdalība šajā noziegumā attaisno to, ka bērnu no viņas ķermeņa burtiski izsper ar zābaku?
Filmā “Mātes piens” Astra grimst depresijas izraisītā alkoholismā. Kas, jūsuprāt, ir atkarību cēloņi?
Astras un viņas laikabiedru gadījumā – aizliegums kliegt. Kā saka viņas meita Nora – mana māte ir kā zvans bez mēles. Arī šodien atkarību cēlonis ir visdažādākie meli, no kuriem cilvēks mēģina paslēpties. Atkarības ir bēgšana no ikdienas traumām, no rūgtuma, no nespējas tikt galā, no tā, ka varbūt esi runājis, kliedzis, bet neesi sadzirdēts. Atkarībās cilvēks mēģina mierināt sāpes par zaudētām ilūzijām…
Domāt par ilūzijām, tikai mazliet citā aspektā, mudina arī “Debesjums”. Lugā, kur 18. gadsimtā nogurdinošs fizisks darbs sievietei liedz pacelt skatu uz debesīm, izskaņā autore darbību pārceļ uz 2061. gadu. Kad neona krāsas kombinezonā sieviete vēl aizvien tīra ledusskapi, gludina veļu, nes smagus pārtikas iepirkuma maisus, Kirkvuda it kā pravieto, ka dzimumu līdztiesība ir tikai ilūzija. Varbūt tā ir Anglijā, bet Latvijā, kur vīrieši var doties pat bērna kopšanas atvaļinājumā, šāds pravietojums atgādina stereotipus, savu laiku pārdzīvojušus priekšstatus …
Varbūt jārunā par kaut kādām reģionālām īpatnībām pasaulē, bet man šķiet, ka tās runas un ņemšanās ap sieviešu līdztiesības jautājumiem Latvijā ir krietni pārspīlētas. Latvija nu nav ne vieta, ne šis ir tas laiks, kad raudāt, lejot feministiskas asaras. Man liekas, ka talantīgām, stiprām, apņēmīgām sievietēm, kādu Latvijā ir pārpārēm, visas durvis vaļā. Zinu, jā, ir atsevišķas vīriešu profesijas, un tur sievietes varbūt izjūt kādu spiedienu, varbūt tā ir, bet es vienmēr esmu uzskatījusi, ka vīriešiem tomēr ir jāieņem galvas pozīcija. Viņi tam ir radīti. Vīriešu uzmanības sadalījums ir citādāks nekā sievietēm, viņi lietas redz lielākā laukumā. Ja arī kādai sievietei ir tādas spējas – brīnišķīgi! Bet Latvijā nu nav nekāda pamata gaudām par sieviešu līdztiesības trūkumu. Varbūt Austrumos ar visiem talibiem un reliģijas specifiku… Pie mums drīzāk varētu runāt par sievišķības atveseļošanu, bet kaut kāda manifestāla kliegšana vispār nav sievišķīga. Tā var tikai zaudēt to skaistumu, kas sievietē ir.
Runājot par skaistumu, kā nerakstītos noteikumos pieņemts, sievietei sabiedrībā allaž jābūt ar frizūru, lakotiem nagiem, gaumīgi tērptai… Bet dažs labs politiķis vīrietis var atļauties televīzijas ekrānā parādīties arī sašņurcis.
Esmu dzīvojusi ne tikai Latvijā (vairākus gadus Argentīnā), bet šo spiedienu – allaž būt savā labākajā formā – mūsu zemē izjūtu īpaši. Šo sabiedrības prasību pēc tik maksimālas sievietes sakoptības, kas jau robežojas ar tādu “izdzīvošanas instinktu”, vienmēr un visur būt savā labākajā versijā. Latvietes ar to tīri tehniski tiek labi galā. Bet mums trūkst tā viegluma, pat vieglprātības, kāda piemīt, piemēram, francūzietēm… Ne tikai izskatīties, bet arī justies skaistām. Kad es ceļoju pa Franciju, Luāras upes ieleju, un aplūkojām vienu pili pēc otras ar tās dārziem, es atskārtu, ka man franču dārzi patīk daudz labāk nekā angļu. Man patīk, ka starp ārkārtīgi skaistām rozēm un citiem dižciltīgiem ziediem pēkšņi pa vidu saaugušas rudzupuķes, smilgas… Tas viss veido ansambli, kas izskatās pēc haosa un tomēr tieši šajā dažādībā ir skaistums. Franču piļu dārzos varēja redzēt it kā šķietamu nevērību. Ja tas vītols ir pilnīgi šķībs, gandrīz ar saknēm gāžas ārā, zari nokarājušies aizsedz vai visu ceļu, tad lai tā arī aug! Angļu dārzos viss apcirpts bumbuļos un trīsstūrīšos, visi košumkrūmi tik vienādi, ka vairs nevar pazīt, kas tas īsti par koku vai krūmu. Man patiktu, ja latviešu sievietes atļautos būt kā franču dārzi… Kad pie režisora Aika Karapetjana filmējām “Pirmdzimto”, aktieris Kaspars Znotiņš no Jaunā Rīgas teātra pajokoja – nu jā, grūti latviešu sievietēm: jābūt gudrai, izdarīgai, prasmīgai saimniecei, labai mammai, skaistai sievai, skaistākai nekā citiem vīriem, un vēl īstenojušai savus sapņus. Mums, vīriešiem, teica kolēģis, viss vienkārši – nogriez kājām nagus un skaistulis. Es smējos… Bet, jā, ir atsevišķas zonas, kur var teikt, ka vīriešiem ar to gandrīz pietiek.
Pieminējāt faktu, ka dzīvojāt Argentīnā. Kāda pēc tur pavadītiem trim gadiem tagad pēcgarša?
Ja es tobrīd Latvijā turpinātu teātra gaitas, vai būtu bagātāka nekā tagad? Nē. Cita valoda, cita kultūra, citi cilvēki, tāda emocionāla pieredze, kādu, šeit dzīvojot, nebūtu ieguvusi. Latīņ-amerikā ir kā dabā – tēviņi koši, mātītes pelēkākas. Tēviņi izrādās, cīnās par mātītes uzmanību, bet viņas nekur nesteidzas, dzīvo rāmi un tver mirkli. Pārlieku pulkstenī neskatās, nekur neskrien. Ir ko veselīgi pamācīties.
Kādos jaunos darbos jūs atkal redzēsim?
Nacionālajā teātrī Ināras Sluckas režijā top izrāde “La Kritusī”. Tā ir atsauce uz Aleksandru Dimā (dēlu). Izrādē ir daudz mūzikas no Džuzepes Verdi un Edgara Mākena. Būšu viena no galvenās varones Violetas Valerī draudzenēm. Bet šobrīd pa vienai vien sērijai “Go3” televīzijā pie skatītājiem nonāk seriāls “Tunelis” ar trešo sezonu.
Televīzijā atgriezies arī seriāls “UgunsGrēks”, kur jūs savulaik iejutāties Elizabetes Timmermanes ādā…
Bija tādi laiki, bet, runājot par “Tuneli”, tā filmēšana aizvadītajā vasarā un rudens sākumā un iepazīšanās ar seriāla režisoru Ričardu Vitkaitu man bija nozīmīgs notikums. Jo darba ētika un prasības – gan manējās, gan režisora – salējās foršā “ķīmijā”. Režisors prata radīt aktieriem vajadzīgo, atbilstošo sazemējumu, jo runa ir par personāžiem cietumā. Viņš bija ļoti prasīgs un pat nepiekāpīgs. Teica – strādājam tā, lai nebūtu kauns. Un man tas ir būtiski.
Jums bijis daudz skaistu lomu. Vai ir kāda, pēc kā ilgojas sirds?
Mana sapņu loma ir Blanša “Ilgu tramvajā”. Reti kurā ir tāds dziļu tēmu koncentrāts. Smalkas dzīves sabrukums, vecuma tuvošanās sievietei, nāvīgs nepraktiskums rīcībā ar milzīgu īpašumu, aristokrātija, dvēseliskais pret dzīvniecisko. Vēl Blanšas dzīve pamestībā, bezpajumtē… Un kas ir tā Blanšas pasaule, ar kuru viņa ierodas pie māsas Stellas un kas tiek sagrauta lupatu lēveros? Blanšas lomā tik daudz ko darīt! Nu kā tā var nebūt sapņu loma… Savulaik pie režisores Gaļinas Poļiščukas trešajā sastāvā “Ilgu tramvajā” biju Blanšas māsa Stella. Vienu brīdi spēlēju ar savu dabisko puncīti, kuram virsū bija uzpolsterēts vēl viens, mākslīgais. Gaidīju savu Pāvilu un spēlēju Stellu stāvoklī. Kā Gaļina Poļiščuka analizēja lomas, Blanšu, pārējos varoņus, lugu! Manī tas radījis ļoti lielu vēlmi nospēlēt šo lugu un šo lomu. Bet kas tā būtu par sapņu lomu, ja es zinātu tikai darbojošos personu vārdus, ja nebūtu iedziļinājusies tajā, par ko ir šis stāsts. Un tieši tas mani visvairāk pozitīvi “uzvelk’’. Režisoram, kas ķertos pie šī darba, nāktos ļoti piedomāt, lai atklātu lielās idejas un neiekristu sadzīviskumā. Dažkārt arī teātrī sanāk visu padarīt ļoti sadzīvisku, līdz vienkāršībai. Tā ir mūsu laika tendence. Ir jau jārunā ar cilvēku skaidrā, viņam saprotamā valodā, taču tas nenozīmē, ka lielas un pārpasaulīgas idejas jāpazemina līdz kaut kam vienkāršotam, pat frivolam. Un jautājums ir, kā to savienot? Kā runāt ar skatītāju vienkārši un tomēr par lietām, kas lielākas par tevi pašu?
Maija Doveika
Latviešu aktrise
Dz. 1980. g.
Studējusi Dailes teātra 8. studijā K. Auškāpa vadībā; apmācību procesā pievienojoties M. Gruzdovam un I. Rogai
Strādājusi Dailes teātrī (2000. – 2004. g.)
Trīs gadus pavadījusi Argentīnā, mācoties Kristīgā skolā
No 2008. g. aktrise Gaļinas Poļiščukas vadītajā “Teātra observatorijā”
No 2014. g. Nacionālā teātra štata aktrise
“Spēlmaņu nakts” 2017./2018. g. nominācija “Gada aktrise” – Emma izrādē “Cilvēki, lietas un vietas”
2016./ 2017. g. nominācija “Gada aktrise” – Irina Arkadina izrādē “Kaija”
2015./ 2016. g. balva “Gada aktrise otrā plāna lomā” – Grīna Ekdāle izrādē “Mežapīle”
2004. – “Gada aktrise otrā plāna lomā” par Pollijas Pičeras lomu “Trīsgrašu operā” “United Intimacy”
2009. g. nominācija “Gada aktrise” par Ļenas lomu “Kā kļūt slavenai” (Gaļinas Poļiščukas Observotorija)
2015. g. nominācija “Gada aktrise” par titullomu “Antigonē”
2016. g. – Lilitas Bērziņas balva par izcilu darbu varoņlomās
Dēlam Pāvilam 13 gadi
