Dzīvot gudri. Simtgadnieks Augusts Šmits 0
Tie, kuriem dāvāta tik gara dzīve, ka var piedalīties savas simtās dzimšanas dienas svinībās, noteikti ir izredzēti cilvēki. Vēl jo vairāk, ja tik cienījamā vecumā nav zudusi interese par dzīvi un vēlme darboties. Tāds ir AUGUSTS ŠMITS, kas 18. oktobrī kļuva simtgadnieks.
Visa viņa dzīve aizritējusi Ērgļu novada Sausnējas pagastā, bet, kad pērn decembrī aizsaulē aizgāja sieva Marija, Augusts pārcēlās pie meitas Gundegas uz Ciemupi. Bet arī tagad, vismaz divreiz mēnesī meita tēti aizved uz Sausnējas “Ceriņu” mājām, kur viņš jūtas vislabāk. Augustam vienīgi pēdējā laikā pasliktinājusies dzirde, tāpēc galvenā stāstītāja ir meita Gundega Skujiņa, kas strādā bērnudārzā par mūzikas skolotāju.
– Tētim gribas, lai apkārt ir cilvēki. Kad jāpaliek mājās vienam, tad kļūst skumīgi. Mēs vienmēr viņam pasakām – pēc divām vai trim stundām būsim mājās, un tad visbiežāk, lai ātrāk paietu laiks, tētis dodas nosnausties. Kad pamostas un ierauga mūs, ir priecīgs, – stāsta Gundega.
Šajā ģimenē zem viena jumta mīt četras paaudzes – Augusts, meita Gundega, mazbērni Kārlis un Zanda un mazmazdēliņš, trīsgadīgais Gustavs.
Kad mājinieki atgriezušies no dienas gaitām, Augusts vēlas uzzināt, kas jauns noticis pasaulē un mūsu valstī. Viņš ir aktīvs pilsonis, piedalās visās vēlēšanās. Avīzes Augusts vairs nevar palasīt un tālrādī ziņas arī nevar saklausīt, tāpēc šo informāciju gūst no mājiniekiem.
– Tētis grib darboties un justies mums vajadzīgs, bet man nav īsti tādu darbiņu, ko viņam piedāvāt. Viņš var piekraut malkas ratiņus, kurus es atvelku mājās, tāpat plēst skaliņus.
Tētis ļoti rūpējas par savu ārieni, katru dienu dzen bārdu. Mums vienīgi jāpalīdz iespraust aparāta kontaktdakšiņu. Tāds viņš bijis vienmēr. Kad sāka sirmot melnie mati, tētis reiz pirms kapusvētkiem ieminējās – vai nevarētu tos nokrāsot? Nokrāsojam ar’, lai mati būtu kā jaunībā. Mamma par to dusmojās, teica, ko nu ākstamies!
Viņa nekrāsojās, bija dabiska skaistuma cienītāja. Kad tētis posās uz balli, ar karstajām šķērēm taisīja sev frizūru, tādu “švunceni” uz galvas. Vienmēr labi pārdomāja, ko vilks mugurā uz iziešanām, un salējās ar odekolonu tā, ka mamma piktojās – viņai sāpot galva.
Augusta vecāki Ieva un Pēteris bija svētīti ar septiņiem bērniem, bet jaunākā meita Zelma nomira, vēl maza būdama. Bērnībā Augusts bijis tāds delverīgs un “dīdeklīgs”. Mācījis bullēnam baurot un šūpojies tam uz ragiem. Skolā viņam bieži no sola kritušas tintes pudelītes, jo nav varējis mierīgi nosēdēt. Reiz ar vienu kāju iekāpis zupas katlā un to pamatīgi applaucējis. Bet četru gadu vecumā, piekļūdams sērkociņiem, izraisījis mājās ugunskuru. Taču nevarēja jau tikai blēņas darīt, bija arī jāstrādā, jāgana lopiņi tālajā silā. Pēcāk mācījās pie amatniekiem būvnieka prasmes, ziemā gāja meža darbos.
Ar nākamo sievu Mariju satikušies tā vienkārši – uz ceļa, garāmejot. Viņa strādāja vietējā skoliņā par latviešu valodas skolotāju. Vēlāk arī Augusts sāka strādāt skolā, kur rūpējās par saimniecības darbiem.
– Vecāki bija sabiedriski, abi dziedāja korī. Tā īpaši neatceros, ka viņi būtu strīdējušies, vienīgi kādreiz paburkšķēja. Sākumā viņi dzīvoja pie Augusta vecākiem, bet mamma ļoti vēlējās savas mājas, kur būtu vienīgā saimniece. Augusta māte teikusi, kas jūs par mājas cēlējiem. Taču vecāki daudz strādāja, turēja lopu saimi, un 1957. gadā jau bija pašiem savas “Ceriņu” mājas, – stāsta Gundega.
Pavaicāju arī Augusta mazmeitai Zandai, kādu viņa atceras vectētiņu no savas bērnības.
– Kad es piedzimu, vectētiņš jau bija krietnos gados, pāri astoņdesmit. Es sajutos kā viņa mīlulīte. Viņš vienmēr bijis mierīgs, nekad nedusmojās. Vectēvam ļoti gribas darboties, pavasarī uzraka zemi mūsu palielajā siltumnīcā. Viņam patīk sapucēties, kad brauc ciemiņi, un tos viņš ļoti gaida.
Kad spīd saulīte, Augusts ar staigulīša palīdzību dodas apgaitā pa dārzu, bet kad prāts tāds drūmāks, tad saka – droši vien mammīte mani jau gaida.
Gundega prāto, ka varbūt tēva garo mūžu sekmējis kalnu gaiss, jo dzīve aizvadīta netālu no Gaiziņkalna. Tēvam nav arī bijuši kaitīgi ieradumi. Nav pīpējis un graķīti iedzēris vien svētkos.
