Dzīvot grib daudzi vēža pacienti, bet jāpiedalās loterejā: naudu saziedos vai nē. Valsts neapmaksā nepieciešamo! 0
«Man patīk dzīvot. Pašlaik tīru brūklenes, un arī to man ļoti patīk darīt,” saka Vija. Viņu piemeklēja īpaši agresīvas gaitas olnīcu audzējs. Draudzene un tuvinieki saziedoja naudu, lai Vija dzīvotu, jo viņai vajadzīgo pretvēža preparātu valsts nekompensē.
Bija agrs pavasaris. Vija palīdzēja draudzenei sakopt dārzu un pēkšņi sajuta asas sāpes vēdera lejasdaļā. Nodomāja – kas zina, varbūt pacēlusi kaut ko pasmagu, varbūt apaukstējusies, tādēļ tovakar krietni izsildījās pirtiņā. Sāpes mazliet pierima. Bet pēc dažām nedēļām vēders pēkšņi sāka augt – tajā krājās šķidrums. Analīžu rezultāti liecināja: olnīcu audzējs ceturtajā stadijā. Vēža šūnas atrada vairākās organisma vietās.
Kā tā varēja notikt? Kā tik ātri un pēkšņi? Vijai ir piecdesmit seši gadi un viņa rūpējas par savu veselību: regulāri gāja pie ārsta, ginekologu apmeklējot divreiz gadā. Pēdējoreiz Vija pie ārsta bija rudenī, un nekādas izmaiņas olnīcās netika konstatētas. Onkologi gan zina: vēzis var būt ļoti ātrs, neprognozējams un grūti savaldāms.
Gaidīšanas bezcerībā
Olnīcu audzēju Latvijas Onkoloģijas centrā ik gadu konstatē aptuveni simts sievietēm. Šī audzēja gaita sākumā ir nemanāma. Sieviete to sāk just vien tad, kad audzējs jau izplatījies no mazā iegurņa uz vēdera dobumu: tas sāk spiest uz citiem orgāniem, tādēļ jūtama spiediena sajūta pakrūtē, neizskaidrojama šķebināšana un vemšana. Vēlīnā olnīcu audzēja stadijā vēdera dobumā sāk krāties olnīcu izdalītais šķidrums. Tieši tā notika arī ar Viju.
Pāris nedēļas pēc dīvainajām sāpēm vēders pēkšņi sāka strauji augt: sākumā bija sajūta, ka tas briest pa dienām, tad – ka palielinās vēl straujāk, gluži vai acīmredzami. Vija gaidīja rindās gan pie speciālistiem, gan slimnīcā.
“Tieši gaidīšana ir smagākais, jo gaidot pārņem bezcerība. Rindas visur ir briesmīgas, un pat tad, kad kārta beidzot sagaidīta, bieži vien izrādās, ka vēl tomēr mazliet jāpagaida – stundas, dienas, nedēļas,” saka Vija. Kad viņa beidzot sagaidīja punkciju, no vēdera dobuma tika izvadīti pieci litri šķidruma. Operācija bija jāpagaida un ķīmijterapija bija jāpagaida. Pēc pirmā ķīmijterapijas kursa kļuva labāk – olnīcas sāka izdalīt mazāk šķidruma, analīžu rezultāti liecināja, ka vēža šūnu skaits samazinās. Tomēr mediķi Vijai lika saprast, ka audzējs ir pārāk agresīvs, lai to apturētu ar tiem medikamentiem, kādus šobrīd kompensē valsts. Vijai sākumā šķita: varbūt tomēr varēs iztikt, bet atbilde bija stingra un godīga: Vija, slimība, kas jūs piemeklējusi, nav nieks, tās nav iesnas, kas pāries – jums ir nopietna saslimšana.
