Poļu ebreju antisāga trīs paaudzēs. Saruna ar romāna “Grāmata” autoru Mikolaju Ložiņski 0
Viens no mūsdienu starptautiski atzītākajiem poļu rakstniekiem Mikolajs Ložiņskis viesojās Rīgā viņa starptautisku atzinību ieguvušā romāna “Grāmata” latviešu izdevuma atvēršanā. Pirms diviem gadiem jaunais poļu rakstnieks ieradās Rīgā pirmoreiz, lai kopā ar tulkotāju Ingmāru Balodi saņemtu Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā par stāstu krājumu bērniem “Būtnes bēg”. Šoreiz latviešu lasītājiem būs iespēja iepazīties ar viņa otro romānu “Grāmata” – starptautisku atzinību ieguvušajā darbā autoram caur personisku ģimenes stāstu izdevies skaudrs Polijas vēstures zīmējums laikā no Otrā pasaules kara līdz mūsdienām.
– Ņemot vērā pēdējo 70 gadu vēsturisko pieredzi Latvijā un Polijā, varētu teikt, ka latviešu un poļu mentalitātes veidojušās samērā līdzīgu politisko notikumu iespaidā. Vai, esot šeit, Rīgā, jūtat līdzību?
M. Ložiņskis: – Patiesībā man ir grūti spriest, jo šajā reizē esmu šeit tikai dažas dienas. Varu teikt to, ka Rīgā ir brīnišķīga arhitektūra. Tā kā Varšavas apbūve Otrā pasaules kara laikā tika pilnībā iznīcināta un šobrīd to veido komunistu arhitektūra, sajaukta ar deviņdesmito gadu un jaunāka laika būvēm, tad Rīga man dod nojausmu par to, kāda tā varētu izskatīties, ja nebūtu šo notikumu.
– Jau jūsu pirmajā romānā “Reisefieber”, kas tulkots arī latviski, runājat par ģimeni, tās attiecību sarežģītajiem līkločiem. Pie ģimenes tēmas, šoreiz – savas, atgriežaties arī “Grāmatā”. Vai atceraties mirkli, kas lika pievērsties rakstniecībai un runāt par šo tēmu?
– Tādu brīdi neatceros, tas vienkārši tā nejauši notika. Patiesībā vēlējos kļūt par fotogrāfu, tomēr beigu beigās studēju socioloģiju Parīzē. Studiju gados devos turp kopā ar draudzeni, noīrējām mūsu pirmo dzīvokli no kādas ļoti interesantas sievietes, šveicietes, kura jau 40 gadus dzīvoja Parīzē. Toreiz man bija tikai astoņpadsmit gadu, biju samulsis jaunajā zemē, no svešās valodas, bet viņa mums palīdzēja – laiku pa laikam atnāca ciemos, piezvanīja. Tomēr galvenais, par ko viņa allaž runāja, bija viņas vienīgais dēls, kuru viņa mīlēja vairāk par visu pasaulē, bet viņi bija pārtraukuši kontaktēties. Viņš esot bijis nežēlīgs, kritizējis māti par visu, ko viņa darījusi nepareizi. Kad šī sieviete nomira, piezvanīja viņas dēls un sacīja, ka mums jāizvācas, viņš atbraukšot pēc atslēgām. Biju gaidījis, ka ieradīsies kaut kas līdzīgs monstram, bet viņš izrādījās ļoti jauks, iejūtīgs cilvēks, līdzīgi kā viņa māte. Tas mani ļoti iespaidoja – šie divi cilvēki, kuri tik ļoti mīlēja viens otru, bet nesarunājās. Nezināju, kā rīkoties, ko domāt šādā situācijā, tādēļ sāku rakstīt par to – par mātes un dēla attiecībām.
– Jūsu jaunākajā romānā “Grāmata” ļaujat ieskatīties pats savas ģimenes triju paaudžu stāstā, sākot ar vecvecākiem un beidzot ar jums pašu. Ģimenes stāsts neuzbāzīgi uzrāda lielos vēstures strāvojumus – komunisma režīmu Polijā, holokausta notikumus, ebreju vajāšanu 60. gadu beigās, Polijas atbrīvošanas kustību, režīmam brūkot. Tomēr rakstot jūs neieņemat kādu pozīciju, no kuras vērtēt viņu lēmumus. Taču netiesāt nav viegli…
– Grāmatā mēģinu aprakstīt poļu ebreju ģimenes triju paaudžu komplicēto vēsturi no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Mans vectēvs no mātes puses ir ukrainis, vecmāmiņa – poļu ebrejiete. Tēva vecāki ir ar ebreju saknēm, viņi bija komunisti tāpat kā visi ebreji, kas pēc Otrā pasaules kara palika Polijā. Savukārt mani vecāki bija opozīcijā, cīnoties par demokrātiju un pret komunismu. Viņi tika vajāti, nonāca cietumā. Tas laikam ir universāli – cilvēki vēlas zināt, no kurienes viņi nākuši, kas bijis pirms viņiem, vēlas iepazīt savus vecvecākus, vecākus, lai varētu veidot paši savu identitāti. Vismaz man tas bija svarīgi, jo mēs piedzimstam ar kaut ko līdzīgu smagai bagāžai – ar savu vecvecāku, vecāku pieredzi, bet, kļūstot vecākam, tev ir pašam sava pieredze. To visu nesot līdzi, tā kļūst arvien smagāka,un tu jūti vajadzību ieskatīties šajās ceļasomās, lai redzētu, kas tev iekšā, lai spētu nest to līdzi.
Rakstot romānu, sāku pētīt savas ģimenes vēsturi. To darot, pagāja pieci gadi, jo mēģināju saprast viņu dzīves, arī mīlestības izvēles, lai nebūtu mani varoņi jātiesā. Tas bija ļoti grūti. Rakstot pat šķita, es to nekad nepabeigšu. Jutu milzīgu atvieglojumu, kad biju ticis galā. Sākumā mana ģimene bija laimīga – viņiem patika ideja, ka vēlos rakstīt par viņiem. Viņi deva man fotogrāfijas, vēstules, stāstīja jocīgus nostāstus, bet pēc diviem gadiem viņu attieksme bija mainījusies. Viņi teica, ka es esot kļuvis bīstams, ka viņiem jāpārdomā, ko runāt manā klātbūtnē. Kad grāmatu publicēja, viņi samierinājās. Vienīgi krustmāte nopūtās, ka tagad visi uzzināšot, ka esam ebreji.
– Lai arī līdzās lasītāju atzinībai “Grāmata” saņēmusi Polijas izdevuma “Politika” “Paszport Polityki” balvu, jums tajā izdodas runāt par politiku, to tiešā tekstā tā arī nepieminot. Kādēļ šāda izvēle?
– Manas ģimenes stāstā es apzināti mēģināju parādīt šo lielāko stāstu no mazā stāsta – vienas ģimenes stāsta – perspektīvas. Tomēr grāmatā no vēstures patiešām var atrast tikai nelielas zīmes. Tieši tā, nevēlējos būt pārāk tiešs. Daži cilvēki šīs zīmes uztvers un sapratīs, citiem tas būs tikai ģimenes stāsts. Ziniet, reizēm man šķiet, ka “mazāk ir vairāk”. Es vēlos atstāt telpu lasītājam. Man nav vēlēšanās rakstīt klasisku ģimenes sāgu, un droši vien es to nemaz nevarētu.
– Pārdošanas speciālisti teiktu, ka “Grāmata” tomēr nav īpaši intriģējošs vai saturu skaidrojošs nosaukums, titula nozīme atklājas tikai lasīšanas gaitā. Kā jūs to skaidrotu varbūtējam lasītājam – kādēļ tieši “Grāmata”?
– Rakstot fokusējos uz vairākiem ikdienišķiem ģimenes priekšmetiem, jo poļu–ebreju ģimenēs netiek pārmantotas vērtīgas lietas – gleznas, trauki vai mēbeles kā parasti ģimenēs no paaudzes paaudzē. Arī Otro pasaules karu bija pārdzīvojušas vienkāršas lietas – atslēgas, brilles. Biju jau uzrakstījis grāmatu un prātoju par tās nosaukumu, un tad ienāca prāta doma, ka tas varētu būt “Grāmata” – vēl viens šāds priekšmets, kurā savukārt aprakstīti citi līdzīgi priekšmeti.
– Jūs pats esat pārmaiņu laika bērns, kam mantojumā ir gan totalitāras valsts sistēmas, gan Rietumu demokrātijas pieredze. Savienot un, vēl jo vairāk, dzīvot ar šīm abām pieredzēm ir grūts uzdevums, tādēļ šo paaudzi reizēm mēdz dēvēt arī par zudušo. Vai tā ir arī jūsu izjūta?
– Man šķiet, mana un jūsu paaudze it nemaz neesam zudusī paaudze. Drīzāk gan privileģēta. Vispirms jau tāpēc, ka mums bija iespēja dzīvot kā komunisma ērā, kas bija ļoti interesanti, tā arī kapitālismā. Mums ir abu sistēmu pieredze. Ja salīdzinām ar manu vecāku paaudzi – viņi, piemēram, nevarēja nedz doties uz ārzemēm, nedz studēt tur. Šobrīd ar savām Polijas pasēm varam doties, kurp vien vēlamies. Tomēr Latvija un Polija bija atšķirīgās situācijās. Latvija bija Padomju Savienības daļa, mums bija tikai komunistu režīms. Protams, mēs jutām Padomju Savienības, Krievijas klātbūtni. It īpaši jau manā ģimenē, jo vectēvs bija komunistiski noskaņots ukraiņu kareivis. Pie jums varbūt ir vērojama kaut kāda nostalģija pēc agrākā laika, bet Polijā pēc tā lielākoties neilgojas, varbūt 90. gados bija zināma nostalģija. Šobrīd cilvēkus Polijā satrauc un biedē Ukrainas notikumi, jo ukraiņi ir mūsu kaimiņi. Cilvēki jūtas vīlušies Eiropas Savienības reakcijas vai, drīzāk, tās trūkuma dēļ. Polijas valdība mēģina reaģēt, bet ko viņi var darīt – esam valsts ar mazu armiju, varam tikai runāt.
– Vai jūs kā rakstnieks izjūtat zināmu misiju iepazīstināt jaunāko paaudzi ar vēstures pieredzi, kuru viņi tagad nesaprot? Arī pats esat tēvs – gribēsit, lai jūsu bērni kādreiz lasa jūsu grāmatu?
– Jāatzīst, nekādas misijas sajūtas man nav. Vienkārši rakstu par to, kas man ir svarīgi. Nebaidos, ka manu grāmatu kādu dienu izlasīs mani bērni – protams, ja viņi to vēlēsies. Attiecībā uz bērniem es vienkārši gribētu, lai viņi būtu atvērti, iejūtīgi cilvēki, tomēr viņiem jau vēl ir tikai divi gadi. Man šķiet, ka vecāki bieži pārvērtē savu ietekmi: man ir dvīņi, un viņi ir pilnīgi atšķirīgi, lai gan izturamies pret viņiem vienādi.
– Grāmatnīcu plaukti šobrīd ir pārsātināti bērnu grāmatām, grūti atšķirt, kas šajā piedāvājuma ir vērtīgs, turklāt ja paša bērna roka sniedzas pēc košākās grāmatiņas. Jūsu “Būtnes bēg”, ja tā var teikt, dzīvnieku valodā runā par attiecībām ar sev tuvajiem. Par ko vai kā, jūsuprāt, būtu jārunā labai bērnu grāmatai?
– Bērniem ir daudz attīstītāka iztēle nekā mums, tādēļ, viņiem rakstot, autoram jāpieliek daudz lielāki pūliņi. Tomēr uzskatu, ka tagad ir daudz lielisku bērnu grāmatu – ne vien Polijā, visur. Manuprāt, Disneja un tamlīdzīgo košo attēlu sēriju grāmatu ēra ir aizgājusi līdz ar 90. gadiem. Šobrīd pieprasītas un tiek rakstītas daudz ambiciozākas grāmatas. Nezinu, varbūt Latvijā ir citādi. Katrā ziņā manā ģimenē iešanas problēma uz grāmatnīcu, kur vilina spožās grāmatas, ir atrisināta – pērkam grāmatas internetā. Bērni lasa grāmatas tādēļ, ka viņiem tas vienkārši patīk, tas ir aizraujoši. Mana mīļākā grāmata bērnībā bija Gulivera piedzīvojumi bērnu versijā.
– Jums ir gatava atbilde, kad bērni jautās, kāda īsti ir jūsu profesija?
– Viņi šajā vecumā atzīst tikai tās profesijas, kurās patiešām var redzēt, ka kāds strādā, piemēram, tīra ielu. Bet pagaidām man nav tādas atbildes, vajadzēs izdomāt.
– Līdz šim esat uzrakstījis trīs grāmatas, kas tulkotas vismaz sešās valodās. Paralēli rakstniecībai publicējat rakstus avīzē – rakstnieka iztikas jautājums vai vienkārši vēlme izteikties?
– Protams, poliski runājošu lasītāju auditorija ir krietni lielāka nekā Latvijā, tomēr arī pie mums rakstnieka dzīve reizēm nav viegla. Tomēr nevaru sūdzēties, esmu saņēmis dažādas balvas un stipendijas. Esmu laimīgs, ka varu dzīvot no rakstīšanas. Šobrīd top jaunas grāmatas uzmetums. Ja “Grāmata” ir savā ziņā antisāga, tad šī grāmata, ja izdosies, drīzāk būs klasiska sāga par mūsu ģimenes atzaru, sešiem mūsu ģimenes brāļiem un māsām. Arī šoreiz iedvesma nāk no manas ģimenes, tomēr gandrīz viss stāsts būs fikcija, jo man nav pieejami gandrīz nekādi dokumenti par šo ģimenes daļu.
*******
radošā vizītkarte
MIKOLAJS LOŽIŅSKIS
Dz. 1980. gadā, rakstnieks un fotogrāfs, Sorbonnas universitātes sociālo zinātņu maģistrs.
Debijas romāns “Reisefieber” (2006, “1/4 Satori”, 2008), nominēts Nike Literatūras balvai. Bērnu grāmata “Būtnes bēg” (2011, “Liels un mazs” ), Starptautiskā Jāņa Baltvilka prēmija. “Grāmata” (2011) “Paszport Politiky” balva.
