Cik daudz pats izmantojat e–veselību? 0
Protams, izmantoju, neraugoties uz to, ka e–veselība patlaban ir kā žigulis ar lietajiem diskiem. Ja pie manis atnāk cilvēki cienījamā vecumā, tad parasti viņiem e–recepti izdrukāju, lai cilvēks var paskatīties, kā tās zāles ir lietojamas.
Vai jūs uzskatāt, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības likvidēšana Rīgas 1. slimnīcā bija kļūda?
Nenoliedzami, tā bija kļūda. Es labi zinu, kas notika ar manu specialitāti, – Stradiņa slimnīca nespēja uzņemt visus akūtos slimniekus, kam bija nepieciešams ārstēties stacionārā. Tajos gados, vienkārši runājot, pacients, kuram bija iedurts nazis vēderā, varēja izdzīvot tikai Rīgas 1. slimnīcā. Vai Rīgā patlaban vajag tik daudz slimnīcu, tas atkal ir cits stāsts.
Bet tagad ārsti Rīgas 1. slimnīcā ir ļoti apmierināti ar to situāciju, kādā viņi atrodas, – pa naktīm vairs nav jādežurē…
Kurš gan grib dežurēt pa naktīm! Ja valsts pārskatītu ārstniecisko pakalpojumu tarifus un par tiem samaksātu tik, cik tie maksā, tad man vairs nebūtu jāoperē tik daudz slimnieku dienā un tad 1. slimnīca būtu ideāla iestāde ārstiem.
Cik jums valsts samaksā par viena pacienta operāciju?
Kaut gan otolaringoloģija pēc valsts tarifa ir diezgan slikti apmaksāta specialitāte, tomēr šajā Rīgas pašvaldības slimnīcā darba apmaksa nav tā sliktākā salīdzinājumā ar citu pašvaldību un valsts slimnīcām.
Tās medicīnas speciālistu asociācijas, kas bija aktīvākas, panāca, ka par to pašu darbu ārsti saņem lielāku samaksu nekā līdzīgi speciālisti citās asociācijās. Kāpēc maz ir to ārstu, kas vēlas strādāt vispārējā ķirurģijā? Piemēram, ja parastais ķirurgs ievieto vēderā endoskopu, viņš saņem četras reizes mazāk nekā ginekologs, kurš izdara to pašu. Jāņem vērā, ka izmaksas turpina augt.
Ausu, kakla un deguna ārstu darba novērtējuma tā sauktie punkti ir pārskatīti šī gadsimta sākumā. Man grūti iedomāties, kā iestādes spēj atpelnīt moderno aparatūru, ja valsts noteiktajos tarifos ir segta tikai neliela daļa. Man ir tāds speciāls aparāts, ar kuru operēju polipus. Vienu pacientu ņemu no rīta, bet otru pievakarē, lai paspētu šo aparātu nosterilizēt. Pacienti jau nezina to virtuvi. Ārsti arvien vairāk strādā ar vienreizējās lietošanas instrumentiem, un tie kļūst arvien dārgāki, bet valsts noteiktais tarifs tiem netiek līdzi. Jāteic, ka valsts slimnīcās tās izmaksas ir nenormālas.
Neviens šo gadu laikā nav nopietni domājis par veselības aprūpes sistēmas attīstību, ir domāts personīgi par savām interesēm. Nevajag aizmirst, ka 90. gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā mediķu algas bija tik mazas, ka daudzi dzīvoja “no aploksnēm”. Lai ir 30 lati par to operāciju, tāpat pacients iedos! Tas nobremzēja attīstību. Tā “soļanka” tagad būtu jāizlej un jāsāk vārīt jaunu zupu.
Jūs gribot negribot esat ierauts tās “soļankas” izliešanā un jaunas zupas vārīšanā, jo dzīvojat vienā ģimenē ar veselības ministri. Kā jūs izjūtat savu misiju?
Man ir jāpelna nauda, lai pabarotu savus bērnus. Es ministres lietās nejaucos. Redzu tikai to, ka ministrei ir ļoti grūti. Man kā parastam ārstam brīžam tie jautājumi ir kā viņas pretiniekam. Dzīvot kopā ar ministri nav viegli.
Bet vai tad jūs nepalīdzat, kad redzat – tā laiva sāk novirzīties no kursa?
Jā, ar mani pakonsultējas kā ar ārstu, bet es nesaprotu to birokrātisko daļu. Man grūti no malas izprast, kā tā funkcionē. Varu vienīgi pārmest no dīvāna: kāpēc tu nespēj tās algas mums pacelt? Dzīvojot kopā ar Andu, es sāku saprast, ka tā sistēma ir daudz sarežģītāka, nekā liekas 99% mediķu. Galvenais jau ir tas, ka vispār sāk kaut ko pārskatīt veselības aprūpes sistēmā. Onkoloģijā iezīmēja naudu, lai netiek klāt tie, kam tā nepienākas. Vismaz kaut kāda kustība notiek. Cilvēku aktivitāte skrīningos ir uzlabojusies. Tajā politiskajā ķēķī, tur gan, nu jūs jau pati zināt, tur viss pa vecam. Mēs, ķirurgi, tādi rokdarbnieki, mēs pa malu.
Tikko bija sacelts tracis, ka ievedīs mediķus no trešajām valstīm. Ko jūs par to domājat?
Medicīnas māsas varētu ievest, kāpēc ne, ja iemācās valsts valodu.
Vai tomēr nav labāk maksāt pienācīgu algu pašu cilvēkiem, nevis ievest lēto darbaspēku?
Tie mediķi, kas aizbraukuši uz ārzemēm, atpakaļ nebrauks, jo viņi saņem krietni lielāku algu, nekā tas būtu iespējams Latvijā. Kad pienāks tas laiks, kad maksās tā, lai nebūtu jāieved viesstrādnieki? Agrāk vai vēlāk atkal nonāks pie šī jautājuma.
Jums tagad ir trīs meitas, viena jau pieaugusi. Vai kāda izvēlējusies turpināt dzimtas tradīciju strādāt medicīnā?
Vecākā meita Elizabete mācās medicīnu Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursā. Mana vecāmāte bija farmaceite, tēvs – neirologs, bet māte ausu, kakla un deguna ārste. Es visu bērnību pavadīju, klausoties runas tikai par slimnīcu, zināju, kurš kuram ir pacients un kurš ārsts ir gudrs un kurš tāds nav, kura māsiņa smuka un kura ne tik glīta… Kad sāku pastāvīgu dzīvi, mēģināju tikt vaļā no šādām sarunām – Bērnu slimnīcā saviem draugiem teicu: viss, kad es pārbraucu pāri Akmens tiltam, par medicīnu vairs ne vārda!
Elizabete pati nolēma kļūt par ārsti, viņa sapņo par kardioloģiju. Arī tur taču trūkst speciālistu.
Kā dzirdams, ministre jau pavasarī gatavojas ierasties darbā. Vai neiebilstat?
Tas ir koks ar diviem galiem. Redzot to, ka veselības aprūpes sistēmā ir sākusies kustība, ka politiķi sāk saprast, ka ir pēdējais brīdis, lai kaut ko vēl varētu glābt, es neiebilstu, ka mana dzīvesbiedre drīzumā turpina darbu. Skaidrs ir tas, ka neviens paldies nepateiks, kapakmens lielāks nebūs. Daļu ģimenes rūpju paņemšu uz saviem pleciem.
