“Dzīvot ar ministri nav viegli.” Saruna ar Andas Čakšas dzīvesbiedru Ivo Tēraudu 0
Otolaringologs (ausu, kakla un deguna ārsts) Ivo Tērauds savā specialitātē strādā jau divdesmit gadus un daudziem slimniekiem, gan lieliem, gan maziem, ir labi pazīstams kā ķirurgs. Tā sagadījies, ka dakteris Tērauds ir netieši iesaistīts veselības aprūpes sistēmas uzlabošanā jeb, kā pats saka, vecās “soļankas” izliešanā un jaunas zupas vārīšanā, jo ir veselības ministres Andas Čakšas dzīvesbiedrs.
Mūsu saruna notiek vēlā pēcpusdienā, kad esat veicis desmit operācijas. Kaut arī tās nav vēdera dobuma, muguras vai galvas operācijas, tomēr tas nav par daudz daudz vienā dienā? Vai nekļūstat bažīgs, ka desmitā operācija var kļūt riskanta gan ķirurgam, gan pacientam?
I. Tērauds: Tās desmit operācijas tomēr nav ikdiena – parasti operēju divas reizes nedēļā un ne vairāk par septiņiem astoņiem pacientiem. Šodien tā sagadījās, ka bija jāizoperē vēl divi slimnieki, kurus iepriekšējā reizē veselības stāvokļa dēļ nevarēja operēt. Nelikšu taču viņiem atkal gaidīt rindā.
Jūs sākāt darbu deviņos no rīta, tad cikos beidzāt? Strādājat bez pārtraukumiem?
Pabeidzu pēc pieciem. Mans pārtraukums ir tad, kad izoperēju slimnieku. Tad nedaudz atvelku elpu. Bet, piemēram, anesteziologi–reanimatologi strādā bez pārtraukuma. Daudzi jau to nezina, ka mēs strādājam kā mūrnieki – cik ķieģeļus samūrējam, tik arī nopelnām.
Šogad mediķu algām tika piešķirti vairāk nekā 100 miljoni eiro, vai tad jūs to nejūtat savā naudas makā?
Man nemaksā pamatalgu. Es pelnu pēc padarītā, strādājot gan Rīgas 1. slimnīcā, kas ir valstī lielākais dienas stacionārs, gan arī Vidzemes slimnīcas dienas stacionārā.
Vai pie jums bieži nonāk pacienti ar ielaistām kaitēm pašu pacientu, ģimenes ārstu nepieejamības dēļ vai citu ārstu profesionālās nolaidības dēļ?
Šķiet, ka situācija otolaringoloģijā pēdējos gados ir pamatīgi uzlabojusies. Īpaši bērnu slimībās. Atceros, ka pirms gadiem ārstēju mazajiem pacientiem sarežģītas, ielaistas ausu slimības, katru nedēļu bija kāds jāoperē. Tagad tik smagu gadījumu tikpat kā nav un studentiem nav ko parādīt. Tiesa, gadās, ka cilvēks līdz pēdējam neiet pie ārsta kā šodien, kad sieva bija atvedusi savu vīru, kuram deguns polipu dēļ bija gandrīz aizaudzis ciet. Cilvēks teju var paelpot, piecpadsmit gadus nav apmeklējis ārstu. Pacienti jau nereti nav aizdabūjami arī pie sava ģimenes ārsta. Tāpēc nevar visā vainot tikai to medicīnas ķēdīti.
Arvien vairāk manās rokās nokļūst tādu pacientu, kuriem ir alerģiskas reakcijas elpošanas ceļos. Arvien vairāk parādās arī tādi cilvēki, kuri sirgst ar refluksa jeb tā saukto atviļņa slimību. Agrāk ārsts iedeva iepūst kaklā kādu medikamentu, bet tagad ir iespējams diagnosticēt, ka cilvēkam klepus rodas tādēļ, ka vaina ir kuņģī, un tad nepieciešama gastroenterologa palīdzība. Diemžēl šie speciālisti ir deficīts, tāpēc, piemēram, Vidzemē mums nav pie kā aizsūtīt pacientu, jo tur vispār nav gastroenterologa.
Vai jūsu pārstāvētā medicīnas specialitāte Latvijā tiek līdzi norisēm tajās Eiropas valstīs, kur medicīna attīstās straujiem soļiem?
Nav šaubu, mēs tiekam līdzi. Kaut vai konstatējot pēc tā, kas notiek vasarā, kad pie mums vizītē ierodas latvieši no Īrijas un Anglijas. Jāteic, ka mēs ausu, kakla un deguna slimību ārstēšanā esam galvas tiesu pārāki. Tiesa, nevaram gan sacensties ar Vācijas vai Skandināvijas veselības aprūpes sistēmu, jo tur ir pietiekams augsti kvalificēts medicīniskais potenciāls, kā arī ir pieejama labāka materiāli tehniskā bāze.
Es pārstāvu vienu no konservatīvākajām medicīnas specialitātēm, kas nav īpaši interesanta farmācijas industrijai, bet tikai instrumentu un aparātu ražotājiem. Otolaringoloģija neattīstās tik strauji kā, piemēram, kardioloģija vai onkoloģija. Šī ir tāda zemes specialitāte.
Nesen izskanēja briesmu stāsti par Ainažu psihoneiroloģisko slimnīcu… Kāds ir jūsu viedoklis?
Tas taču ir absurds, ka bērnu psihiatriem ir jāmācās sešus gadus. Redz, kāds izdomājis pagarināt rezidentūru vēl par diviem gadiem, lai varētu iegūt ne tikai psihiatra, bet arī bērna psihiatra sertifikātu. Tad otolaringologam varbūt arī vajag divus sertifikātus – pieaugušo un bērnu? Nu labi, pabeidzot rezidentūru psihiatrijā, varētu vēl vienu gadu pamācīties pediatriju, bet liek mācīties vēl ilgāk, neņemot vērā, ka jāiztiek no rezidenta nelielās algas, kad nav nekādas iespējas veidot savu privāto praksi vai piepelnīties citā medicīnas iestādē.
Zinot, ka bērnu psihiatri galvenokārt ir Rīgā, protams, būs grūti vai neiespējami atrast ārstus, kas brauks 120 kilometrus uz Ainažiem un tikpat kilometrus atpakaļ.
Bet jūs taču arī braucat uz Valmieru…
Kas tur ko neaizbraukt, ja man tas ir finansiāli izdevīgi.
Vidzemes slimnīcā jūs pieņemat pacientus par valsts budžeta naudu. Vai esat pamanījis, ka rindas sarūk, kā mums tika solīts?
Galvenais rindu iemesls ir tas, ka trūkst ārstu. Valmierā arī ir tikai divi ausu, kakla un deguna ārsti – es un mana kolēģe, un uz mums turas otolaringoloģija reģionālajā slimnīcā. Dabūt vēl kādu ārstu patlaban nav iespējams. Turpretī Ventspilī atšķirībā no Valmieras speciālistus pievilina, piemēram, ar dzīvokli.
Vidzemes slimnīcā strādāju arī darba ekspertīzes komisijā. Mani pārsteidz, ka uz šīm komisijām liek nākt, piemēram skolotājiem. Kāda arodslimība var būt latviešu valodas skolotājam? Vienīgi nervi beigti. Kāpēc Rubenes pašvaldības kurinātājam šī komisija jāapmeklē ik pa diviem gadiem? To pašu var teikt arī, runājot par autovadītāju komisijām. Ja esi labs ģimenes ārsts, neesi kurls un akls, kāpēc būtu jāiet un jāmaksā komisijai par izziņu? Tiesa, ja cilvēkam ir specifisks darbs, tad gan šāda komisija būtu nepieciešama. Bet tai nav jābūt naudas pelnīšanas mašīnai. Ja e-veselība funkcionētu normāli, tad šādas komisijas vispār nevajadzētu.
