Slepkava pats pieteicās, jo vairs nespēja gulēt. Saruna ar bijušo izmeklētāju Rolandu Bulu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lasītāji jau pazīstami ar rakstnieces, bijušās Valsts policijas izmeklētājas Rolandas Bulas (īstajā vārdā Rolande Bebere) detektīvromāniem. Pavasarī iznāca romāns “Sīnāja kalna lieta”, kurā intriga savijās ap autores izdomātu, taču realitātē balstītu sektu “Jēzus ir tevī”, bet lietu šķetināja izmeklētāji Juris Zvirbulis un Asnāte Grieze. Jaunajā romānā “Noilguma lieta”, kas pie lasītājiem nonāks nākamgad, abi izmeklētāji iesaistīti pilnīgi atšķirīgas lietas izpētē.
Kas īsti ir noilguma lieta? Kā saprotu, juridisks termins, bet ko tas nozīmē?
R. Bula: Ja noziegumam iestājies noilguma termiņš, vainīgo personu vairs nevar saukt pie kriminālatbildības. Paliek tikai paša sirdsapziņa un varbūt arī sabiedrības attieksme. Likumdevēja princips jebkurā valstī – noilguma termiņi ir sasaistāmi ar nozieguma smagumu, t. i., jo smagāks noziegums, jo ilgāks laiks līdz noilgumam. Es domāju, ka sabiedrība piekritīs – nav jēgas saukt vainīgo pie kriminālatbildības, ja atklājies, ka pirms desmit gadiem viņš kaimiņam pagrabu “aptīrījis”.
Bet ir noziegumi, kuru smaguma dēļ arī pēc desmit vai piecpadsmit gadiem vainīgajam nāksies atbildēt. Un ir tādi, kuriem noilgums neiestājas nekad, tie ir noziegumi pret cilvēci, mieru, genocīds.
Romānā esmu arī centusies izskaidrot noilguma jēdzienu. No morāles viedokļa noilgums man šķita pamatīgas izpētes vērts – likumdevējs ir noteicis laika robežas noilgumam, izmeklēšanā līdz tam nenoskaidrotais vainīgais skaita gadus, cik viņam atlicis līdz noilgumam. Taču viņš zina, ka ir vainīgs, ar šo domu viņam ir jādzīvo.
Nespeciālistam izklausās, ka noilguma lieta ir sarežģītāka par iešanu pa svaigām pēdām. Cik bieži tādas gadās, un vai vispār tās atrisināmas?
Protams, noziegumu visvieglāk atklāt “pa karstām pēdām”, kad vainīgajam nav bijis laika noslēpt vai sajaukt pēdas, lieciniekiem viegli atsaukt atmiņā notikušo, kriminālistikas eksperts var savākt kaudzīti pierādījumu, kas vēlāk noderēs tiesā.
Arī pats vainīgais bieži vien ir šoka stāvoklī, apjucis, sniedz patiesas liecības.
Laika gaitā pierādījumi zūd, priekšmeti ar asins pēdām vai pirkstu nospiedumiem pazūd, cilvēka mirstīgās atliekas satrūd, vainīgais sagādā alibi. Atrisināt “noilguma lietas” ir grūti tieši pierādījumu trūkuma dēļ, jo ar vienām liecībām bieži ir par maz, īpaši, ja tās ir tikai liecinieku liecības un tajās ir pretrunas.
“Noilguma lietas” nav milzīgs retums, dažkārt tās saceļ lielāku vai mazāku sensāciju. Piemēram, 2017. gadā Aizputē atrada pirms 17 gadiem pazuduša vīrieša līķi, kas bija aprakts savā auto zem šķūņa. Notiek arī tā, ka pēc gadiem izlemj runāt pats vainīgais – sirdsapziņa neļauj klusēt.
Arī man ir bijusi šāda lieta, viens no slepkavības izdarītājiem uz policiju atnāca pats, jo vairāk nespēja ciest, pusgadu katru vakaru bija izdzēris pudeli degvīna un pudelīti baldriāna, tik un tā aizmigt nespēja.
Manā “Noilguma lietā” nav izmantoti kādas konkrētas krimināllietas materiāli, lai gan ierosa arī ir nākusi no dzirdēta notikuma.
Starptautiska kriminālromānu (un arī filmu) iezīme ir tāda, ka izmeklētājiem ir visai sarežģīta privātā dzīve. Vai tā biežāk nekā citu profesiju pārstāvjiem ir arī Latvijas realitātē, vai tas tomēr vairāk ir stereotips?
Jā, tie ir žanra noteikumi – trilleru darbība notiek rudenī vai ziemā, vēlams slapjdraņķis un tumsa. Mīlas romāni – tur pavasaris un vasara. Parasti detektīvos izmeklētājs (detektīvs, policists, prokurors) ir diezgan piekusis, mazliet brutāls tips, šķīries un vismaz mazliet iedzērājs. Uzreiz iedomājamies Jū Nesbē romānus, vai ne? Realitātē nav tik drūmi, ģimenes vērtība šiem cilvēkiem varbūt pat ir augstāka nekā citās profesijās, jo par to tādā darbā nākas aizdomāties.
Cita lieta ir psiholoģiskais stāvoklis, veselība. Tur formula vienkārša: kas vairāk var, tam vairāk uzkrauj, kas vairāk strādā, tas ātrāk izdeg.
Bet viena mēraukla te visiem tik un tā nederēs. Manai Asnātei ar ģimenes dzīvi viss ir kārtībā, un turas viņa stingri. Es to speciāli tā – pretojos stereotipiem.
Runājot par krimināl- un detektīvromāniem, kurš autors no tiem, kuru darbus pati lasāt, pēc jūsu domām, vismeistarīgāk savij intrigu?
Lasu arī visu ko citu, bet detektīvus ar īpašu interesi, sistēmiski. Andris Kolbergs ar “Mendela Davidsona briljantiem” ir mans mīļākais latviešu autors. No pēdējo gadu klāsta – Leldes Kovaļovas romāni, kuros ir latviešiem neierasti izcila sižeta jauda. Aleksandra Mariņina, Jū Nesbē – tie ir mani iecienītākie ārzemju autori. Jū Nesbē apbrīnoju par meistarību, lai gan viņa “formula” ir pavisam vienkārša – ir noziegums, izmeklēšana virzās vienā virzienā, kad tas izrādās neauglīgi, rodas otrs virziens, kas atkal izrādās greizs. Un tad jau klāt trešais virziens, šoreiz pareizais, kas noved pie atrisinājuma.
Lasītājam nesajūk sižeta līnijas un varoņi, jo katrā etapā “darbojas” neliels tēlu skaits, arī autors tad var ļoti labi izveidot romāna daļu, kas saistās ar vienu versiju.
Priecē arī atsevišķas pērles, tāds darbs bija nesen “Latvijas Medijos” izdotais Judītes Mērčantes “Elpo”, kas pārsteidza ne tikai ar trillera intrigu, bet arī ar izcilu literāro valodu. Ievai Melgalvei ir kriminālromāns “Vēsais prāts”, kurā viņa ievijusi transhumānisma idejas. Varbūt kaut ko esmu palaidusi garām, bet nevienā citā latviešu romānā tās neesmu atradusi. Uzskatu, ka detektīvžanrs autoriem paver neizsmeļamas iespējas, jo izcils autors te var iespēt visu: gan radīt elpu aizraujošu sižetu, gan izteikt savu pasaules uzskatu, risināt jebkuras mūsdienu sabiedrības problēmas, un, ja to vēl izdodas izdarīt labā literārā kvalitātē… Es uz to tiecos.
Fragments no Rolandas Bulas topošā detektīvromāna “Augusta lieta”
Pēc divām stundām un pusotras stipras kafijas krūzes Asnāte bija ne tikai izlasījusi priekšnieces atnestās krimināllietas materiālus, bet jau iedegusies vēlmē atrisināt prātam grūti aptveramo uzdevumu. 2005. gada 19. marta rītā bez vienas dienas četrdesmit gadus vecais Guntris Veldre vēl tumsiņā devās savā ikrīta skrējienā – sieva, tikko piecēlusies, vēl miegainām acīm manījusi vīru pazūdam gar viesu nama stūri.
Vismaz tā Brigitai Veldrei licies, jo kurš gan cits, ja ne viņas vīrs tas varēja būt, tikai Guntris tādā elles laikā varēja doties rīta skrējienā, kā viņš to darīja katru rītu, vienalga, kaut būtu dzīves laimīgākā vai pēdējā diena. Un mugurā vīrietim, kas nozibēja gar viesu nama stūri, taču bija Guntra sporta vējjaka, gaiši zila ar tumšziliem ielaidumie
m. Iepriekšējā naktī pāris bija gulējis atsevišķi, bet tā sanākusi tikai tāda nejaušība. Piektdien, 18. marta pēcpusdienā atbraukuši ciemiņi, sākusies priekšlaicīga Guntra četrdesmitās jubilejas svinēšana.
Asnāte lasīja jau mazliet apdzeltējušās protokolu lapas un centās iztēloties, kā viss noticis tajā tālajā 2005. gada marta dienās.
Lai arī marts ir pavasara mēnesis, ārā izskatījās pēc visdziļākās ziemas. Ārā valdīja nelādzīgs aukstums un pelēkajās debesīs kopā vilkās sniega mākoņi. Vairākas reizes noraustījās elektriskā gaisma, bet tas toziem nebija nekas jauns – pēc janvāra lielā orkāna daudzviet Latvijā bija bojāti elektrotīkli, postījumu seku novēršana prasīja mēnešus.
Tādā draņķa laikā iedzeršana šķiet vissakarīgākais laika pavadīšanas veids.
Veldres dzīvoja divdesmit kilometru attālumā no pilsētas uz jūras pusi, savā īpašumā, kas pēdējos gados plašināts un plašināts, piepērkot kaimiņu zemes, būvējot lielu viesu namu un atsevišķu kempinga mājiņu kopu pie ezera. Atpūtas komplekss bija gandrīz pabeigts, apjomīgās viesu ēkas iekšdarbi jau gāja uz beigām. 19. martā bijusi paredzēta lielāka svinēšana, tad uz “Veldrēm” sabrauktu plašs radu un paziņu loks.
Dienu iepriekš ieradušies tie, kurus Guntris uzskatījis par tuvākajiem līdzgaitniekiem. Veldre Zemgalē bija izveidojis aptieku tīklu, un viņam piederēja arī neliels fitopreperātu ražošanas uzņēmums. Darbojoties farmācijas biznesā, Veldre bija iekļuvis pašu svarīgāko spēlētāju lokā, par viņa biznesa dotumiem un veiksmi neviens nešaubījās. Uzņēmējs juties spēku pilnbriedā, tāpat kā daudzi topošie četrdesmitgadnieki veco sievu pamanījies nomainīt pret jaunāku – Brigitai nesen palika divdesmit četri, precējušies viņi bija divus gadus, pazīstami trīs.
Krimināllieta sniedza skopus datus par Brigitas iepriekšējo dzīvi – reiz jau precējusies, laulība šķirta, bērnu nav.
Jaunā sieviete vēl kā studente sākusi strādāt Veldres uzņēmuma noliktavā, tad par sekretāri Veldrem, bet pēc laulības savu farmaceita diplomu nolikusi malā – Brigita uzņēmās saimniecības lietas mājās un topošajā viesu namā. 18. martā pirmais ciemos atbraucis Georgs Kanskis – uzņēmuma galvenais jurists, kas vienmēr pārstāvējis arī Guntra personīgās intereses civilprocesos. Un tādu bijis daudz – Veldre pircis un pārdevis, tiesājies par nekustamajiem īpašumiem, kas arī ietilpa viņa plašo biznesa interešu lokā.
Kanskis – trīsdesmit trīs gadus vecs, pazīstams ar darba devēju un viņam pietuvināto personu loku jau daudzus gadus. Neprecējies, bez bērniem. No pulksten četriem līdz pieciem viņš un mājas saimnieks izveduši pastaigā veco suni un lēnām apstaigājuši teritoriju, sprieduši par uzņēmēja plāniem, iesaistoties politikā, – nekā svarīga. Tā liecināja Georgs Kanskis.
Mazliet pēc pieciem ieradies Elmārs Poga, Guntra draugs vēl no deviņdesmitajiem gadiem, kura ražotās ārstnieciskās ziedes un citus fitopreperātus veiksmīgi izplatīja Veldres firma. Četrdesmit divus gadus vecais Poga, kas tolaik pašķīries no sievas, līdzi atvedis “savu” Farmācijas fakultātes studenti Sabīni Valteri (Asnāte pasmīkņāja – vīrieši vairs līgavas nemeklē aiz trejdeviņiem kalniem – ja farmācijas darbinieki, tad draudzenes arī farmaceites), ar kuru iepazinies Guntra firmā, kad meitene tur strādājusi mācību praksē.
Laiks uz vakaru kļuvis pavisam drūms, nolēmuši iekurināt nesen pabeigtā viesu nama kamīnu, līdz pulksten sešiem vīkšījušies, nesuši no mājas visu nepieciešamo.
Tad ieradies Atvars Celmiņš, atbraucis tieši no darba, piekusis kā veca darbarūķa zābaki. Celmiņš kā jau sens, vēl bērnības draugs un biznesa partneris jubilāram, tiesa, mazākās daļas īpašnieks, lūdzis pārējos atvainot un ļaut viņam pusstundu nosnausties. Tobrīd visi jau bijuši vairāk vai mazāk dzēruši, jo piektdienas pēcpusdienā, kad priekšā brīva diena, grēks neatļauties kādu alkohola mēriņu.
Vienīgi Kanskis atturējies “atlaist bremzes”, iedzēris vien pāris glāzes vīna. Guntris daudz jokojies, viesi arī, jutušies omulīgi. Vakara gaisotne tā vien mudinājusi iedzert vēl un vēl. Ārā gaudoja vējš, no lielā kamīna telpā aumaļām plūda patīkams karstums, sausās malkas šķilas dega, ik pa brīdim gaisā izšaujot nešpetnu, bet sēdošajiem nekaitīgu dzirksteļu salūtus, ēdamā un dzeramo pārpilns galds, visiem viss kārtībā un dzīve šķita izdevusies, prozīt! (Par tostiem un vēja aukām liecībās nekas nebija teikts, to Asnāte atkal piedomāja pati, vizualizējot tā tālā vakara dzīres Veldru viesu namā.)
Par visiem vairāk dzēris pats saimnieks, bet viņš tā darījis vienmēr un varējis arī atļauties – allaž alkoholu lietojis alkaini, nemaz nereibstot, līdz uzvarošām beigām, t. i., līdz brīdim, kad viņu pievārējis miegs (bet ne brendijs). Elmāra draudzene Sabīne laikus aizvadīta uz saimnieku namu gulēt – pamatīgi sareibusi. Viesu namā apkure vēl nav bijusi pieslēgta, tāpēc tur pārgulēt nevienam pat prātā nenāktu.
Ap vienpadsmitiem elektrība pazudusi pavisam, bet šīs ligas tikai uzjundīja dzīrošanu, jo viesu namā sadedza sveču desmitus, gar celiņu līdz mājai izlika virkni vējlukturu ar svecītēm, mājā ledusskapju un saldētavu saturu nosargāšanai iedarbināja ģeneratoru. – Mēs esam vareni, – tā varētu raksturot vakara noskaņu.
Kad ap pusdivpadsmitiem vīrieši arvien vairāk sākuši apreibt, runāt jēlības un plātīties ar panākumiem, mājas saimniece Brigita atvadījusies un aizgājusi posties naktsmieram. Viss viņai licies kārtībā, vismaz saimnieciskajā ziņā. Katrs no atbraukušajiem zinājis, kur viņam palikt, kur paņemt gultas veļu, kur iztīrīt zobus, ja vēl tas šķistu svarīgi. Tak ne pirmo reizi ciemos. Viesu istabiņas mājā atradās pirmajā stāvā, Elmāram, protama lieta, bija jāiet pie Sabīnes stūra istabā, Atvara iecienītie “apartamenti” tālāk, Georgs parasti apmeties mazajā kambarī pie verandas.
Saimnieku plašā guļamistaba, Guntra kabinets un Brigitas “buduārs” otrajā stāvā. Brigita iegāja gulēt ap pusnakti, aizmiga ciešā, labi iedzēruša cilvēka miegā līdz pat rītam. Vīrieši pie galda plosījušies vēl kādu stundu. Atrāvuši aizkaru, lai redzētu sniega vērpešu dzenāšanos pagalmā, vēja gaudoņas pavadībā kļuvuši azartiski un spēlējuši zolīti. Beigu beigās piedzēries pat citkārt atturīgais Kanskis, un par to Guntris juristu nedaudz pakaitinājis. Tā liecināja Elmārs un Atvars.
Savukārt Kanskis no vakara izskaņas neatcerējās neko. Vienvārdsakot, beigu cēliens noslīcis vīna, viskija un brendija izraisītā amnēzijā.
Gulēt visi trīs ciemiņi gājuši reizē, laikam jau pēc vieniem naktī, Guntris teicis, ka vēl iedzeršot viens pats un viņam esot vēl jāpiezvana uz ārzemēm sadarbības partnerim. Palicis sēžam greznajā saimnieka atpūtas krēslā galda galā, ar mobilo telefonu rokās.
Nākamajā rītā pirmā cēlusies Brigita, kā jau saimniece. Vīra vieta blakus gultā izrādījās tukša, bet tas viņu nav izbrīnījis. Guntrim dzelzs raksturs, ja vien bijis mājās, jebkuros laika apstākļos un jebkādā paģiru stadijā no rītiem gājis skriet, arī gada tumšajos mēnešos – tos divus kilometrus gar ezeru līdz lielajam pašvaldības ceļam turp un atpakaļ kaut tumsā, ar pieres lukturīti – ik rītu. Arī toziem, ja vajadzējis, piecēlies pusstundu agrāk, ar šai ziemas sezonai iegādāto sniega traktoriņu izbrīvējis ceļu un – aidā! (Hm, – Asnāte palika uz brīdi domīga – Brigita liecībā vīra skriešanas ieradumu nezin kāpēc bija īpaši uzsvērusi.)
Guntris reiz liela pērkona negaisa laikā uzvilcis ūdensnecaurlaidīgu apmetni, zābakus un par spīti visam gājis vismaz pastaigāties. Arī 19. marta rītā licies, ka tikai kāds Antarktīdas kiborgs gribētu iet skriet.
Skatāmies vēlreiz, – izmeklētāja pāršķīra krimināllietas lapu atpakaļ. Tā-tad – Brigita domājusi, ka vīrs piecēlies pirms viņas un nu jau saimnieko, varbūt viesu namā novāc netīros traukus vai iegājis voljērā apraudzīt veco Riko, varbūt virtuvē malko kafiju. Taču, skatoties caur logu, Guntris nekur nav manīts, bet mājā – ne skaņas. Tad atjēgusies, ka braucamais ceļš gar ezeru ir jau atbrīvots no sniega. Tas nozīmēja, ka vīrs piecēlies pirms viņas un jau krietni daudz padarījis.
Brigita ģērbusies, caur logiem rīta puskrēslā vērojusi puteņa sanestās sniega kāpas pagalmā, un tieši tobrīd viņai šķitis, ka gar viesu nama stūri nozib vīra stāvs, mīkstos sporta zābakos, melnās treniņbiksēs, gaiši zilā sporta jakā ar tumšziliem ielaidumiem, sarkanā cepurītē ar bumbuli un kaklam apviņķelētu baltu šalli. Tā, kā parasti. Kaut kad naktī atjaunota elektrības padeve, pagalma laternas gaismā Brigita saskatīja svarīgās detaļas – cilvēka augumu, gaitu, apģērbu, apavus. Tas skrējējs varēja būt tikai Guntris Veldre, kas devās lēnā krosiņā, izvējojot alkohola postošās sekas savā ķermenī un galvā.
Tā arī bijusi pēdējā reize, kad Brigita redzējusi savu vīru. Pagājusi gandrīz stunda, kad viņa atjēgusies – Guntrim jau vajadzēja pārrasties.
Pēc rīta skrējiena viņš vienmēr možuma pilns uzradies virtuvē, enerģisks pārpārēm, kacinājies, bārstījis asprātības un pieprasījis latē kafiju. Sieviete aizgājusi uz viesu namu, vīru nesastapusi, pašausminājās par nenovākto galdu, tad atjēgusies – varbūt Guntris skrienot ieguvis kādu traumu. Zvanījusi uz vīra mobilo telefonu, neviens nav atbildējis.
Iedarbinājusi auto un aizbraukusi līdz lielajam ceļam, bet nevienu dzīvu dvēseli nav sastapusi. Braukusi atpakaļ, cerot, ka vīrs jau būs priekšā, izrādīsies, ka nolēmis paklumpačot sniegā uz otru pusi gar ezeru, vai varbūt viņš sēdēs pie kāda no draugiem, kas piecēlies, un lāpīs paģiras. Taču ne – priekšā bija tikai ciemiņi, aptupuši virtuves bāra letei, dzēra kafiju, turot krūzes trīcošās rokās. Sabīne palikusi gultā, jo pamodusies ar smagām galvas sāpēm, teikusi, ka gulēšot līdz pusdienlaikam.
Brigitas satraukumu sākumā vīrieši nav uzņēmuši nopietni, klausoties viņas uzstājīgās runas, diezgan nīgri ģērbušies, lai ietu meklēt mājas saimnieku. Svaigais gaiss atgriezis domāšanas spējas, pamazām Brigitas bažīgums pielipis arī pārējiem. Ne mājā, ne viesu namā, ne vecajā saimniecības ēkā, ne celtniecības materiālu nojumē, ne pirtī, ne dārzā, ne uz ceļa, ne grāvmalā, ne ezermalā – Guntra nekur nebija. Kā akā iekritis. Atvars gribējis paskatīties arī akā, un aizslāja aiz mājas, lai gan naktī uzsnigušajā sniegā nemanījās ne mazākā taciņa. Uzmetot vien skatu, viss kļuva skaidrs – līdz akai sniegs baloja neskarts, un virs grodiem slējās metru augsta kupena.
