Dzīvošana īstermiņa projektos 0
Lai cik diplomātiski uz jautājumiem par sociālā nodokļa nu jau obligāto likmi arī no pusslodzes vai vēl nepilnāka darba algas censtos atbildēt finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) un valdošās koalīcijas deputāti, visu lietišķajos teikumos allaž iespraucas piktuma nots par to, ka iebildumu paudēji, lūk, nesaprot vajadzību veidot uzkrājumus pensijai.
Iespējams, dažs ļoti aprobežots indivīds patiešām neuztver sociālo iemaksu un vecumdienu drošības kopsakaru. Bet šajā gadījumā runa par cilvēkiem, kas saknapina vien tagadnes izdzīvošanas summu. Pieļaujot, ka daļa darba devēju nepilnu laiku strādājošos izmanto nodokļu manipulācijām un aplokšņu algu slēpšanai – tādi mājieni dzirdēti no valdības aprindām –, ir grūti saprast, kā jaunie sociālo iemaksu griesti šo tendenci mazinās. Notiks pretējais, apgalvo pieredzējuši ekonomisti: ja cilvēkam, kurš vēlējies būt likumpaklausīgs nodokļu maksātājs, pēc norēķiniem ar valsti nepaliek pāri visikdienišķākajām vajadzībām, viņš spiests aiziet tā dēvētajā pelēkajā zonā. Tās virzienā līdz šim psiholoģiski lēnītēm bīdījuši daži valdībai tuvi finanšu konsultanti – piemēram, Rungaiņa kungs, prognozējot pensiju sistēmas sabrukumu. Šādus pravietojumus laiž gar ausīm, kamēr iespējams savilkt galus. Bet pienāk brīdis, kad vecumdienu iztikas plānošanai vienkārši neatliek resursu un jāizvēlas dzīvot tagadnē. Jāmaksā rēķini, jāskolo bērni un jāiet pie zobārsta vismaz reizē, kad tautas medicīna pret sāpēm vairs nepalīdz.
Nesenās tiesībsarga Jura Jansona skaļās bažas, ka uzkrītoši daudz strādājošo Latvijā dzīvo uz nabadzības robežas, Saeimas namā uzklausīja bez emocijām un plašām diskusijām. Kā mēdz sacīt, pieņēma zināšanai un piekrita vajadzībai meklēt iespējas labklājības celšanai. Saprotams, to nevar izdarīt ar polemikām vai uzsaukumiem. Ar vēlmi paņemt valsts kasē maksimumu no minimuma – ne tik. Šodienas darbaspējīgo piekrist aplokšņu algai noskaņo dažādi iemesli, bet viens no tiem ir pensiju sagaidījušo dzīves vērojums. Izrādās, godīgos nodokļu maksātājus vecumdienās gaida sods: ja tevis paša uzkrātais ļauj saņemt vairāk nekā 235 eiro, ciparu aiz šīs robežas tūdaļ apgriezīs ienākuma pieskatītāji. Pelēkajā zonā vairs nenoslēpsies, maksāsi ragā! No pensijām gadā paņemamie 90 miljoni eiro valdībai vienmēr kabatā, un nezin kam vajadzētu notikt, lai senioriem atdotu viņu sapelnīto. Līdz pelēkās zonas robežai nonākušais varbūt atcerēsies arī to, kā vēl gluži tuvā pagātnē valdība uz veco ļaužu rēķina centās veidot Latvijas veiksmes stāstu, no strādājošajiem sirmgalvjiem “aizņemoties” 70 procentus viņu likumīgās pensijas, un kā šo lēmumu Satversmes tiesā apstrīdējušos Solvita Āboltiņa (“Vienotība”) publiski nodēvēja bezmaz par valsts ienaidniekiem. Pārāk rūgta pieredze, lai to izslēgtu no apziņas.
Austrumu kaimiņzemē bieži citē klasiķi Nikolaju Gogoli: divas galvenās Krievijas nelaimes esot muļķi un slikti ceļi. Pie mums pats lielākais ļaunums ir varas ļaužu tuvredzība. Rūpējoties vienīgi par kārtējā budžeta stiķēšanu, valdības nepadomā, kā vēlamo ciparu dabūšanai sasteigtie lēmumi atbalsosies ekonomikā, un patiesībā radina sabiedrību pie īstermiņa projektiem. Dzīvojot seismiski nestabilā nodokļu zonā, nav prāta darbs tērēties nākotnes vīzijām. Taču palikt bez tām nozīmē iesprūst ikdienības krātiņā un ar nopūtām snaikstīties ziemeļu virzienā, kur igauņi savējos gandrīz jau pārliecinājuši, ka godīgi maksāti nodokļi veicina labklājību tagadnē un drošību nākotnē.
