Dzīvoklis jaunā vai ne tik jaunā projektā – kā izdarīt izvēli? 0
Nekustamā īpašuma tirgū viens no populārākajiem un arī pieprasītākajiem piedāvājumiem dzīvokļu segmentā ir tā sauktie jaunie projekti. Kas tad īsti ir “jaunais projekts”, vērtē “IMMOSTATE” pārdošanas konsultants Aigars Strods.
Nekustamā īpašuma attīstītāju vidū dominē šāds projektu iedalījums atkarībā no celtniecības laika: laikposms līdz Latvijas neatkarības atgūšanai (līdz 1991.gadam), laikposms līdz pirmajai krīzei (1991.-1999.gads), savukārt visus objektus, kuri celti pēc 2000.gada, pieņemts saukt par jaunajiem projektiem.
Visus “jaunos projektus” vienā groziņā likt nevar
Tāpat kā katrai precei, ko pērkam veikalā, ir savs derīguma termiņš, ekspluatācijas vai garantijas laiks, tāpat arī attiecībā uz nekustamo īpašumu attiecas virkne nosacījumu, kas apliecina pirkuma kvalitāti, norāda Aigars Strods.
Protams, jo jaunāka ir tehnoloģija, jo teorētiski tai jābūt labākai un kvalitatīvākai, tomēr vārds “jauns” vēl nenozīmē, ka pircējam tas būs vispiemērotākais.
Vērtējot īpašuma iegādi jaunajā projektā, Aigars Strods iesaka sākotnēji tos iedalīt un vērtēt pēc to būvniecības laika – aptuveni 10-15 gadu vecie projekti un pēdējos gados ekspluatācijā nodotie projekti. Katram no tiem var būt savi plusi un mīnusi.
Pirms 10 – 15 gadiem celtās mājas
Izvēloties dzīvokli šādā projektā, galvenie ieguvumi būs plašākas automašīnu stāvvietas, ērtāki bērnu laukumi, iespējams, arī labāka lokācija, jo attīstītājiem agrāk bija pieejama plašāka celtniecības vietu izvēle.
Bieži vien šie projekti neatrodas “iespiesti” starp citām ēkām. Tāpat šādos “vecākos” projektos, pārsvarā gadījumu, plašāki būs arī paši dzīvokļi.
Pluss ir arī tas, ka potenciālais pircējs, pirms pieņemt gala lēmumu par pirkumu, var iepazīties ar mājā jau dominējošo vidi un redzēt, kādi cilvēki tur patlaban dzīvo un kāds ir valdošais noskaņojums.
Jaunākos projektos iedzīvotāju sastāvs bieži vien vēl tikai veidojas, līdz ar to nav paredzams, kādi būs kaimiņi un vide kopumā.
Vecākiem projektiem, kopumā vērtējot, cena par kvadrātmetru būs nedaudz zemāka nekā tikko uzceltiem dzīvokļiem.
Šķietami, tā pat izskatīsies vienāda, taču platība atšķirsies – jaunākā projektā par 50 kvadrātmetriem var nākties maksāt to pašu, ko par 65 kvadrātmetriem vecākā projektā, lai gan kopējā cena, piemēram, par trīsistabu dzīvokli būs vienāda.
Pats par sevi saprotams, ka viens no redzamākajiem mīnusiem vecākā projektā būs ēkas fasādes vizuālais izskats – ir gadījumi, kad pēc vairāku gadu kalpošanas tā izskatās jau “paplukusi” – jo kvalitatīvāki materiāli, jo svaigāka tā izskatīsies.
Tolaik būvētajos projektos nebija arī siltuma skaitītāju, kas no energoefektivitātes viedokļa šobrīd tiek uzskatīts par pašsaprotamu lietu.
To, ka pēdējos gados īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši energoefektivitātei, var redzēt jau pēc komunālo maksājumu rēķiniem jaunajos projektos, ko ietekmē gan logu kvalitāte, gan fasādes siltināšana, gan kopējā tehnoloģiju attīstība, kas neizbēgami skar arī celtniecības nozari.
Pašu jaunāko projektu plusi un mīnusi
Viens no lielākajiem plusiem dzīvokļu projektos, kas celti pēdējos gados, ir tas, ka tiek izmantotas jaunākās, energoefektīvākās tehnoloģijas, videi draudzīgāki materiāli.
Arī pašu ēku dizains ir modernāks, mūsdienīgāks, daudziem šķietami pievilcīgāks. Pieejami kompaktāki, bet vienlaikus pārdomātāki plānojumi, jauns, maksātspējīgāks iedzīvotāju kontingents.
Tomēr mājokļu atrašanās vieta ir bijušo fabriku rajonos, blīvāk apdzīvotās vietās un ne vienmēr ar labāko skatu pa logu. Kā piemēru var minēt tuvā Purvciema attīstību.
Kā mīnusus, kam vajadzētu pievērst uzmanību pavisam jaunos projektos, Aigars Strods min īpašuma atrašanās vietu (arvien mazāk brīvu teritoriju īpašuma attīstīšanai), kompaktākas autostāvvietas, turklāt bieži vien ne visiem pieejamas.
Novērojama arī tendence, ka pašas mājas ir lielākas, tajās esošo dzīvokļu skaits ir lielāks, toties mazāk zaļās zonas (kas parasti cieš autostāvvietu dēļ), kā arī cenas par kvadrātmetru pieaugums ar mazāku kopējo dzīvokļa platību.
Var būt arī situācijas, kad jaunam objektam pirmajos piecos gados cenas var celties, ja nav konkurences, un tikai pēc tam tās sāk kristies.
“Arvien vairāk cilvēku, īpaši jaunieši, izvēlas dzīvot kompaktākās platībās, atbilstoši dzīves ritmam un laikam, kas tiek pavadīts mājās. To var salīdzināt ar pārtiku – sviesta paciņā ir par 20 gramiem mazāk, taču cena nemainās.
Lai noturētu cenu, apjomam ir jāsamazinās, un par to pašu cenu tu iegūsti mazāku daudzumu. To, protams, ietekmē arī īres tirgus, jo pieprasīti ir mazie dzīvokļi, kas tiek piedāvāti īres tirgū,” rezumē Aigars Strods.
“Mēs, kā pārdevēji, novērojam, ka patlaban, joprojām, vispieprasītākais ir sērijveida tirgus, kurā dominē 30, 40, 50 gadu vecas mājas, lai gan tās prasa daudz lielākas investīcijas. Pēc tam seko tā sauktais otrreizējais tirgus – dzīvokļi “vecajos” jaunajos projektos, kuru pirmie īpašnieki tos izlēmuši pārdot un tikai tad seko pavisam jaunie projekti.
Tomēr brīdī, kad bankas pārstās kreditēt objektus vecajās sērijveida ēkās, tad pieprasījums apgrieztā veidā mainīsies,” tendences par labu jaunajiem projektiem iezīmē Aigars Strods.
Līdz ar to, izdarot izvēli par labu dzīvokļa iegādei kādā no jaunajiem projektiem, pircējam svaru kausos jāliek divi galvenie faktori – gan cena par kopējo platību, kas, arī pateicoties izmantotajām tehnoloģijām, pavisam jaunos projektos būs augstāka, gan apkārtējās vides pievilcīgums un plašākas telpas, kas daudzos gadījumos būs “vecāku” jauno projektu galvenais ieguvums.
