“Dzīvokli it kā pārzinu, bet tāpat gadās ieskriet kādā stūrī,” Kā Vilnis zaudēja redzi un mācās dzīvot no jauna 0
Krista Draveniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jelgavnieks Vilnis pirms pusgada zaudēja redzi pilnībā. Pielāgoties dzīvei tumsā nav viegli, bet pēdējais, ko drīkst darīt, ir žēlot sevi. Un pats galvenais ir apkārtējie cilvēki un atbalsts, ko Vilnis saņem pats un sniedz citiem, jau gadiem aktīvi iesaistoties Latvijas Neredzīgo biedrībā.
“Līdz 2010. gadam strādāju, bet, kad katlā sāku likt vistas ar visiem papīriem, tad pavāra profesijai bija jāmet miers,” stāsta Vilnis.
Viņam ir iedzimta glaukoma – progresējoša acu slimība, kas rada izmaiņas redzes nervā. Glaukoma ir viens no galvenajiem akluma cēloņiem. “Domāju, ka ilgāk izvilkšu, bet dzīve izspēlēja savus noteikumus. Tad arī ikdiena citādi izvērtās. Tas parādīja, kuri ir īstie draugi, kuri pazuduši,” vīrietis atceras.
Tā kā Vilnis iepriekš bija vājredzīgs, tad dzīve bija vieglāka un citiem saprotamāka – varēja orientēties dzīvoklī, pazīstamā apkaimē doties pastaigāties, lietot datoru un telefonu. Bet tagad viss jāmācās no jauna.
“Dzīvokļa mēbeļu izvietojumu jau it kā zinu, bet gadās tāpat ieskriet kādā stūrī,” Vilnis smejas.
Grūtākais ir būt ik dienu atkarīgam no citiem, vairs nevar darīt to, ko gribas, tad, kad to gribas. Nesen iegādāts jauns dators, kuru apgūt tagad ir daudz grūtāk, jo pogas ir vienā līmenī ar pamatni, līdz ar to neredzīgam cilvēkam nav iespējams atšifrēt, kur katra atrodas.
“Tagad dators man šikāks, labāk izskatās, bet ko man dod tas izskats! Pieradu telefonā lietot balss asistentu, kas operē ar balss palīdzību un sūta ziņas citiem,” Vilnis atklāj un turpina, uzsverot, ka galvenais ir komunikācija, iespēja sazvanīties, satikties, jo dalīta bēda ir pusbēda. Tagad labprāt brīvajā laikā klausās grāmatas, ko iespējams atrast Jelgavas neredzīgo bibliotēkā.
Vilnis katru dienu cenšas iziet ārpus mājas, lai nebūtu sajūta, ka iesprostots četrās sienās. Viņam palīdz asistente Anita, citreiz kaimiņš. “Tas ir ļoti daudz, ka ir iespējams iziet ārā, pastaigās cenšos iegaumēt pilsētas ielas, krustojumus, lai labāk orientētos,” viņš skaidro.
Tā kā Vilnis jau gadiem ir viens no aktīvākajiem Jelgavas Neredzīgo biedrības biedriem, citreiz uz veikalu dodas arī kopā ar vēl diviem vājredzīgiem draugiem. Roka otram uz pleca un kopīgiem spēkiem iespējams viss.
Tāpat lasa grāmatas
Jelgavas Neredzīgo biedrību, kas pastāv jau 65 gadus, šobrīd vada Ilze Makarova. Viņas mamma ir neredzīga, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc viņa strādā sociālajā jomā.
Jelgavas Neredzīgo biedrībā apvienotas vairākas pilsētas un novadi – Saldus, Dobele, Jelgava, Bauska un Auce, kopā pulcējot apmēram 170 cilvēkus.
“Man patīk, ka, lai gan cilvēki ir neredzīgi, viņi saka, “es izlasīju” tādu grāmatu vai stāstu,
vakar “redzēju” televizorā tādu filmu, uzsverot, ka pasauli redz ar acīm. Varbūt ne tādām kā mēs, bet citādā veidā,” stāsta Ilze.
Biedrība veidojot komūnas sajūtu, kur iespējams savstarpēji ikdienā sazvanīties, pavadīt brīvo laiku, izpausties radošās nodarbēs, muzikālos priekšnesumos un produktīvi aizpildīt brīvo laiku, ko palīdz īstenot dažādi valsts un pašvaldības līmeņa projekti. Īpaši iecienītas ir peldēšanas, dziedāšanas un mākslas nodarbības.
“Man reizēm šķiet, ka cilvēks, kurš neredz, krāsu saož vai izjūt kaut kā citādi.
Bet, ja skaidro tehniski, kā neredzīgs cilvēks rada mākslu, ir pieejami tiflotehnikas jeb speciālas tehnikas, kas paredzēta neredzīgiem cilvēkiem, krāsu noteicēji, kuri pasaka, kādu krāsu cilvēks izvēlas. Taču pārsvarā palīdz nodarbību vadītāji,” Ilze pastāsta.
Neredzīga cilvēka labā roka ir telefons. “Viņi apzvana lielveikalus, jautā, kam ir atlaides, kur, kas stāv, vai viņi to varēs aizsniegt un atrast. Painteresējas, vai veikalā kāds asistents vai pārdevējs varēs palīdzēt, ir pat iecienītākie veikali, kur, piemēram, visi jau iepazinušies ar izpalīdzīgo pārdevēju,” atklāj biedrības vadītāja.
Var brīvi strādāt ar datoru
Viena no lielākajām problēmām ir darba meklējumi. “Iespēju šiem cilvēkiem ir ļoti maz. Darba devēji baidās no tā, ka cilvēks ar redzes traucējumiem ar kādiem pienākumiem netiks galā, bet tajā pašā laikā viņš nezina, ka neredzīgs cilvēks var brīvi strādāt ar datoru, jo viņam ir balss programma un viņš var izdarīt jebkuru darbību, ko viņam iemāca.
Darbs ar rokām ir labs piemērs, piemēram, veikalā svērt pārtiku, fasēt preces. Bet darba devējam jābūt lielai pacietībai un gribēšanai kaut ko tādu darīt, speciāli apmācīt un pielāgot vidi.”
Minot pāris veiksmes stāstus, biedrības vadītāja lepojas ar neredzīgiem cilvēkiem, kuri strādā par pedagogiem, dažādās sfērās aprūpes sistēmā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē par laborantu, masieri un kurpnieku.
Domājot par nākotni un vēl plašākām iespējām, Ilze min, ka, protams, kā visiem būtu vēlme iegūt plašākas telpas, bet vēl svarīgāks būtu finansiāls atbalsts – iespēja piesaistīt profesionālus nodarbību vadītājus vai psihologus, kas strādātu ar atbalsta grupām, jo tas šodien cilvēkiem ir visnepieciešamākais.
Trīs dienas centri
Jelgavas Sociālo lietu pārvaldē katrai mērķa grupai izveidota sava atbalsta sistēma. Tāpat kā citur pieejami pabalsti, atbalsts vides pielāgošanai. Deinstitucionalizācijas projektā bērniem ar funkcionāliem traucējumiem pieejami 33 sociālo pakalpojumu veidi, piemēram, fizioterapija, ergoterapija, ūdens procedūras.
Tomēr pilsēta no citām atšķiras ar to, ka šeit ir trīs dienas aprūpes centri – viens personām ar garīgas attīstības traucējumiem no 16 gadiem, otrs dienas aprūpes centrs personām ar psihiskiem traucējumiem un dienas aprūpes centrs personām ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.
“Daudzi klienti ar garīga rakstura attīstības traucējumiem ir izglītoti, bet katram ir savs līmenis. Ir specifiski uzvedības traucējumi – kopā ar personām, kurām ir psihiskas saslimšanas, viņi nevar sadzīvot,” skaidro Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietniece Jeļena Laškova. Atšķiras viss – nodarbības, aktivitātes, dzīves ritms un ikdienas rutīna.
Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nodarbības vērstas uz konjunktīvu attīstību, bet personām ar psihiskiem traucējumiem vairāk ir vēlme izpausties – dziedāt, dejot, spēlēt teātrī, bet tajā pašā laikā daudzi klienti var pedantiski veikt vienu un to pašu darbu, piemēram, pērļot vai tamborēt. A
ttīstītas tiek arī sociālās prasmes, iesaiste pašaprūpes procesā, piemēram, mācīts, kā gatavot ēdienu.
Jelgavā jau apmēram 13 gadus pastāv grupu dzīvokļi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. “Cilvēki dzīvo pārsvarā divatā vienā istabiņā, nodrošinātas mēbeles, virtuves iekārtas, veļasmašīna.
Sociālie darbinieki un vadītāja strādā pie tā, lai palīdzētu viņiem atrast darbu. Tas mums ir galvenais mērķis, lai klienti pilnvērtīgi integrētos sabiedrībā,” teic J. Laškova.
Aizspriedumu dēļ gan darbu atrast neesot tik vienkārši, bet sociālais dienests lepojas ar veiksmes stāstiem par cilvēkiem, kas strādā celtniecībā, nekustamo īpašumu pārvaldē, kūdras fabrikā, veikalā par apkopēju – lielākoties fizisku darbu, jo šiem cilvēkiem nav profesijas, bet ir iemaņas un motivācija strādāt.
J. Laškova atzīst, ka vēlētos vēl papildināt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu klāstu. “Kad apmeklējam citus aprūpes centrus, redzam rehabilitācijas iekārtas par 15 000 eiro, kas vērstas uz motorikas attīstību. Tā palīdz klientam uzlabot funkcionālās spējas.” Kamēr šādas iekārtas vēl nav, sociālais dienests ar deinstitucionalizācijas projekta palīdzību drīz atvērs Montesori istabu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikāciju saturu atbild “Latvijas Avīze”.
