Iedot dziesmu Bārbijai 0
Jau daudzus gadus mans darbs ir videoreklāmu adaptēšana no angļu valodas. Nereti jāstrādā kā ar stobru pie galvas, jo termiņi ir ļoti īsi. Itin bieži, saņemot jaunu darbu, šķiet – to gan nav iespējams uztaisīt. Bet ikreiz pierādu pats sev, ka var.Interesantākās ir dziedamās reklāmas. Piemēram, liela daļa no televīzijas rotaļlietu reklāmām par Bārbijām ir manējās. Rakstu un domāju, kā šo dziesmiņu uztvertu mana meita.
Adaptēšanā ir noteiktas likumības. Vārdi jāveido tā, lai skanējums izdotos pēc iespējas līdzīgāks oriģinālam, iekļautos tajā. Taču angļu, latviešu un krievu valodā ir citāds zilbju, uzsvaru salikums un zilbes tiek mētātas kā karsti kartupeļi. Neskaitāmas reizes stundām ilgi klausos pāris reklāmas frāzes, veidoju tā, lai būtu skanīgi un loģiski. Visam jābūt precīzi. Neesmu filologs, bet šajā ziņā man ir labas ausis. Arī savu balsi esmu pamatīgi slīpējis. Visai prāvs ir radioētera stāžs, ierunāju arī filmas un reklāmas.
Atvērt prātu mūzikai
Esmu atsācis spēlēt, izveidojis jaunu grupu Nepieradinātais Logo orķestris. Nosaukumu izvēlējāmies, jo iznāk labs saīsinājums – NLO. Izrādījās, ka radio Capital FM ziņu dienesta dāma Tīna Tilčika spēlē basģitāru. Vārds pa vārdam, un nolēmām, ka varam uzspēlēt kopā. Viņa sarunāja bundzinieku Danielu Grozu un ģitāristu Matīsu Jākobsonu, tā viss tapa. Spēlējam klubos un pasākumos, šo to ierakstām studijā.
Kā sākās mūzikas ceļš? Mācījos Rīgas 45. vidusskolā, kam bija mūzikas novirziens, vajadzēja mācīties spēlēt klavieres. Par to gan nav pozitīvu atmiņu, jo tā bija dresūra. Kad sāku mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā, satiku Jāni Žildi, tagadējo mūziķi alternatīvajā lauciņā un mūzikas kritiķi. Balles spēlēt negribējām, izveidojām grupu Pilots Buda. Vēlāk bija citi projekti, veiksmīgākais – grupa Logo.
Mūzika ar mani ir visu laiku, pat ja nemuzicēju grupā. Kaut vai uzspēlēju ģitāru virtuvē. Mājās gan cenšos spēlēt elektrisko ģitāru, jo akustiskā pieskandētu visu apkārtni. Esmu lasījis pētījumu, ka ģitārspēles laikā tiek aizskarta neapzinātā smadzeņu daļa. Ģitāristi domā nedaudz citādi.
Kad rakstu mūziku vai spēlēju, jūtu vienlaikus maģiju un psihoanalīzi. Mūzika ir gan pašizpausme, gan laimes sastāvdaļa.
Zāģēt taisnā leņķī
Četrus gadus dzīvoju Londonā. Tas bija interesants laiks. Nācās strādāt fizisku darbu. Biju gan oficiants, gan krāsotājs. Paldies tur dzīvojošajiem latviešu džekiem, kuri palīdzēja apgūt galdniecības iemaņas.
Izstudēju milzum daudz grāmatu, lai zinātu, kā pareizāk krāsot, ēvelēt, urbt. Esmu gan virtuves iekārtojis, gan logus licis, gan sienas būvējis. Patīkami apzināties, ka ar manām rokām tapis kaut kas paliekošs. Sapratu, ka ir daudz svarīgāk, cik labi padari pašlaik, nevis ko esi sasniedzis pagātnē vai ceri paveikt nākotnē.
Londonā gūtās iemaņas noder arī tagad. Doties palīgā draugiem, mājās šo to pieremontēt, uzmeistarot kādu sienas skapīti. Ja ļoti vajag, varu, kā smejies, kaut ko taisnā leņķī nozāģēt.
Ne tik sen vēlreiz devos uz Angliju. Abi ar sievu domājām braukt prom pavisam, kārtoju dokumentus, taču Montai Zviedrijā nomira tētis, situācija mainījās. Atgriezos Latvijā. Divas nedēļas laukos paskaldīju malku, pārdomāju dzīvi un izdomāju, ka palikšu tepat. Ne velti saka – gleznu var labāk saprast, ja izkāpj no rāmja, paskatās uz to no malas.
