Pielaikot laiku 0
Jau četrus gadus ik vakaru stāstu par laika apstākļiem TV3 ziņās. Tas sākās negaidīti. Reiz satiku Baibu Zūzenu, mūsu mediju uzņēmuma vadītāju, viņa piepeši vaicāja, vai es varētu lasīt arī laika ziņas. Kāpēc ne! Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir nevis radio, bet gan televīzijā.
Ielika man rokās lapu, pilnu ar tekstu, lai mācos no galvas. Biju domājis, ka arī laika ziņās ir špikermašīna, bet nekā. Atvainojiet, šito gan nevarēšu! Tomēr man izdevās un sanāk joprojām. Atzīšos, sākums bija grūts. Kā to visu atcerēties, kā pareizi izstāstīt, kur ko rādīt, lai rokas neapmaldās zaļajā ekrānā, kur neredzu nekādu bildi?
Lai gan laika ziņas šķiet tāds nieks, tomēr ir nepieciešams īpašību kopums – diezgan asa atmiņa, spēja improvizēt, brīvi runāt, kustēties. Turklāt atrašanās ēterā liek allaž būt formā.
Tagad par laika apstākļiem zinu daudz vairāk nekā visā iepriekšējā dzīvē. Meteoroloģijas pamatus gan biju apguvis Bulduru dārzkopības tehnikumā un augstskolā Jelgavā, tomēr nācās vēl daudz mācīties, iesūcu sevī visu, ko vien varēju izzināt. Otrajā gadā sāku nojaust gaisa temperatūru pat bez skatīšanās meteorologu solītajā. Reizēm mudinu draugus, lai ņem līdzi lietussargu vai apģērbjas siltāk. Un mūžīgi nākas atbildēt par to, ko esmu pateicis saistībā ar laiku.
Satikt prieka ģeneratoru
Mana ģimene ir sieva Monta, vecākā meita Marta un jaunākā, trīs gadus vecā Anna. Nesen feisbukā izpildīju testu, kurš ir mans dēmons un kurš – eņģelis. Eņģelis izrādījās Marta, tagad viņu dēvēju par savu eņģelīti. Anna ir riktīgs prieka modulis, ģeneratoriņš. Viņa gandrīz nepārtraukti ir priecīga. Kopā spēlējamies, cepam pankūkas, skrienam, lēkājam, pat ģitāru spēlējam. Reizēm pabēdājamies vai kopā ārstējam nobrāztu ceļgalu.
Man par prieku arī vecākās meitas muzikālā gaume saskan ar manējo. Abi labprāt klausāmies visdažādāko mūziku. Ja radio atskan kāda mana dziesma, Anna uzreiz komentē: tētis dzied. Meitēns sit kāju līdzi, kad dzied Ozijs Osborns, tikpat jūsmīgi klausās Mocartu, kantrimūziku vai poproku. Kad atskan grupas Walk The Moon dziedātā Shut up and Dance, mēs abi saucam: mūsu dziesma! Un uzreiz vajag dejot.
Mazās Annas rosināts, uz dzīvi skatos nedaudz citādi. Viņa ierauga vārnu un sauc – rekur putns ar melnām biksēm! Tiešām tā, nekad no tāda viedokļa nebiju lūkojies uz vārnu.
Pēdējā laikā Annu sajūsmina akmeņi. Iet garām ķieģeļu kaudzei un žēli saka – šitos nevar ielikt kabatā, jo pārāk lieli. Nesen bērnudārza audzinātāja it kā mierinot sacīja: ir jau labi, ka bērns ar akmeņiem spēlējas… Es smējos – jā, finansiāli izdevīgi, nav jāpērk rotaļlietas.
