Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi Ozolu 0
Gracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga. Dizainerei Inesei Ozolai piemīt īpašības, kas ļāvušas uzplaukt vienam no latviešu starptautiski pazīstamākajam izsmalcinātas apakšveļas zīmolam, ko pazīstam ar vārdu “Amoralle”. Nu Inese devusies pretī jaunam izaicinājumam – pirmoreiz viņas radītos kostīmos valkās Pētera Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins” varoņi Latvijas Nacionālajā operā, kur izrāde tapusi Rēzijas Kalniņas režijā. Pirmizrāde – 8. decembrī.
Ineses Ozolas ikdiena mērāma pēc modes pasaules laika – ik gadu top divas jaunas viņas izveidotā ekskluzīvās veļas zīmola “Amoralle” kolekcijas, viņas veikums izpelnījies ievērību arī aiz Latvijas robežām. Nule modes ekspertu un publikas uzmanībai tika piedāvāta krāšņā “Amoralle” rudens kolekcija, bet gada sākumā “Amoralle” pirmoreiz dosies uz prestižo pasaules veļas izstādi Ņujorkā.
Inese atzīst, ka viņa atšķirībā no modes industrijas cilvēkiem tomēr nedzīvojot vismaz pusgadu tālā nākotnē, kā tas parasti notiek, arvien domājot par gaidāmajām kolekcijām. “Esmu izvēlējusies nestandarta risinājumu – mēs dzīvojam tagadnē, un šobrīd šķiet, ka tas strādā veiksmīgi. Kolekcijai laiku pa laikam top papildinājumi. Protams, tā ir ļoti, ļoti intensīva dzīve. Tomēr gluži kā pasakā par pelīti un krējumpodu – krējums jākuļ tik ilgi, kamēr tas kļūst par sviestu un tu vari pakāpties un tikt tālāk,” savu veiksmes noslēpumu atklāj dizainere.
“Protams, visā, ko daru, kaut kas ir pareizi, kaut kas ne. Ir izdošanās, un ir kļūdas. Tomēr es ļoti vēlos, lai “Amoralle” izveidojas par lielu un stabilu zīmolu. Ticu, ka tas ir iespējams. Šobrīd pasaulē esam vēl ļoti mazi, bet zīmolu tur ir ļoti daudz. Un šiem zīmoliem ir ļoti daudz naudas, lai sevi parādītu. Mēs esam no mazas valsts, un lielākā daļa cilvēku vispār nezina, kur tā atrodas. Kaut ko sasniegt pasaulē – tas mums ir liels izaicinājums. Tāpēc jo vērtīgāks ir katrs sasniegums.”
Sapnis aizskatuvē
Gandrīz gads pagājis, kopš pēc aktrises, režisores un draudzenes Rēzijas Kalniņas aicinājuma tapušas pirmās Ineses Ozolas radītās tērpu skices kam viņas radošajā dzīvē vēl nebijušam – operai. Tatjanas un Oņegina bezcerīgā mīla, Ļenska un Oņegina divkauja un citas kaislības šoreiz Nacionālajā operā atgriežas negaidītā veidolā – stāsts pirmoreiz tiks stāstīts no sievietes skatupunkta. Tieši tāpēc nav arī nejaušība, ka izrādes sievietes pasauli Rēzija Kalniņa vēlējusies ienest arī izrādes vizuālajā tēlā, tamdēļ talkā aicinājusi sievišķīgo tērpu radītāju.
Tiesa, šī nav abu mākslinieču pirmā tikšanās – pērn tapa “Amoralle” radītie izsmalcinātie tērpi – dabiskā zīda svārki, kleitas un barokāla griezuma žaketes kombinācijā ar satīna kaklarotām un mežģīņu cimdiem Rēzijas Kalniņas veidotajam Ziemassvētku koncertam “Meklētāja Roze”, kas Latviju apceļos arī šajos Ziemassvētkos. Ineses skaidrojums abu radošo dāmu kopējam darbam ir vienkāršs – “Esam dvēseles māsas. Es saprotu to, ko viņa vēlas. Saprotu arī tad, ja viņa to nepasaka vārdos.”
Bērnībā Inese sapņojusi kļūst par aktrisi, tomēr tagad smaida saka – vēlme būt uz skatuves piepildījusies negaidītā un daudz patīkamākā veidā, nokļūstot operas aizskatuvē. “Man ir sajūta, ka esmu tur bijusi jau ilgu laiku un jūtos kā zivs ūdenī.”
Tiesa, šā brīža sajūtas pirms pirmizrādes Inese smejot sauc par stāvokli “starp laimi un izmisumu”. “Šis pilnīgi noteikti ir pavērsiens manā dzīvē, par kādu var tikai sapņot. Tieši tā arī jūtos – kā sapnī. Joprojām ir brīži, kad nespēju noticēt šim brīnumam, ka tas notiek ar mani. No otras puses, protams, esmu ārkārtīgi satraukta par to, kā izdosies. Tomēr tas ir labi. Šaubas un bailes, brīžiem izmisums ir tas, kas cilvēku veido par to, kas viņš ir. Ir briesmīgi dzīvot, ja vienmēr ir pirmā vieta sacensībās. Es ticu, ka, darot darbu ar sirdi, bet ar patiesu kaislību un aizrautību, arī bez pieredzes ir iespējams nonākt pie rezultāta. Šobrīd jūtos gandarīta par to, ko redzu.”
Inese nenoliedz, arī operā būs redzams viņas pazīstamais rokraksts. “Neviens no sevis nevar aizbēgt. Arī es un arī operā.” Pēc ilgāka laika slavenā modes zīmola vadītājai bija jāiejūtas nevis savas modes karalistes valdnieces, bet “darba ņēmējas” statusā. “Strādājot savā zīmolā, es daru tikai un vienīgi tā, kā man patīk. Protams, darbs izrādē nozīmē statusa maiņu, tomēr, šeit strādājot, es apzinos, ka esmu viena no visa kopējā stāsta. Es ļoti respektēju šo pozīciju. Būtiskākais man ir režisores redzējums. Mana pārliecība – tērpam ir jāpalīdz režisorei izstāstīt stāstu. Mans pienesums režisores stāstam ir skaistuma ienešana tajā. Tērpu režisore tādā ziņā ir Rēzija, es nāku ar savu vīziju. Biju dzirdējusi, cik opermūzikas solisti visā pasaulē mēdz būt kaprīzi. Patiesībā tā bija viena no lietām, no kuras man bija ļoti, ļoti bail – nezināju, kā ar to tikšu galā. tomēr neko tādu neizjūtu. Tomēr izrādījās, ka dziedātāji ir brīnumaini! Vēl vairāk, viņi man ir ļoti daudz palīdzējuši dažādos tehniskos risinājumos. Līdz šim neesmu trenējusi aci šādos mērogos un vērojusi savus tērpus un to skaistumu caur skatuves prizmu. Nevienā brīdī nav nekādas arogances sajūtas. Tagad esmu droša, ka ir dīvas, kas izturas ļoti iedomīgi, ir kaut kur citur, nevis pie mums.”
Piecarpus kleitas Tatjanai
Inese nenoliedz, operā notiekošo vēro caur vizuālo, ne mūzikas prizmu. “Dīvaini skanēs, bet man ir grūti atbildēt uz jautājumu, kurš ir sirdij tuvākais varonis šajā stāstā, taču uzreiz varu pateikt, kuri ir mani mīļākie kostīmi,” smejas māksliniece. “Par katru tērpu zinu, cik minūtes tas būs uz skatuves, katru sīkāko niansi. Es tērpus izjūtu gandrīz kā bērnus, kas tagad dzīvos savu dzīvi.”
Ineses dzīves izjūta gan visvairāk saskanot ar Olgu, pašapzinīgo māsu, nevis romantisko Tatjanu. “Mums laikam sakrīt pasaules izjūta. Viņa ir sieviete, kas spēj iet savu ceļu. Viņu mēģina ielikt rāmī, pat apturēt, vest pie prāta vai sakušināt. Bet viņa spēj iet visam cauri, turklāt dara to tādā elegantā, sievišķīgā formā. Viņa nav lauzēja, bet ir neatlaidīga, eleganti pieņem savus dzīves lēmumus. Manuprāt, tas ir viens no mūsu, sieviešu, galvenajiem uzdevumiem, atrast šo savu ceļu. Nekad taču nebūs tā, ka tu iederēsies visos rāmjos,” saka Inese un reizē smejot piebilst, ka tieši Olgas tērpi izdevušies īpaši skaisti.
Zīds, samts, mežģīnes, podziņas, cimdi… tie ir Ineses ieroči un instrumenti arī šajā reizē. “Mūsu stils ir klasisks. Tomēr man nav nekāda viena noteikta laikmeta uzstādījuma. Šie tērpi ir mans brīvais lidojums un mans piedāvājums režisorei. Tērpu ir daudz, Inese joko – Tatjana vienas izrādes laikā nomaina piecarpus kleitas. “Ir daudz detaļu. Mana devīze joprojām – galvenais ir detaļās. Runā, ka uz lielās skatuves tās neesot pamanāmas, tomēr es atļaujos apgalvot pretējo. Visu redz! Tāpat kā dzīvē.”
Uzvalki uz krāšņa fona
Ne tikai rišotās kleitas operas dīvām – pirmoreiz mūžā Inese strādājusi ar kungu kostīmiem. “Mans uzskats un pārliecība – vīrieši ir pasaules un ģimenes galva. Viņi ir noteicēji. Tāds ir mans uzskats arī dzīvē ārpus šī iestudējuma, un tādi ir arī mani ietērpjamie vīrieši šeit, operā. Tāpēc man ir svarīgi, lai viņiem, šiem noteicējiem, būtu skaists fons. Tādēļ visu uzsvaru esmu likusi uz dāmu tērpiem. Kungi ir vienkārši klasiski – varbūt ar kādu mazu odziņu. Ja nu velnišķīgais savedējs Trikē dabūs kaut ko trakāku. Viņš pilnīgi noteikti ir sliktais varonis. Daudz domāju par viņa tēlu un sapratu, ka ļaunums var būt skaists. Tā ir ārkārtīgi skaista āriene, kur iekšpusē ir kaut kas melns un ļauns. Ceru, ka man izdevies notvert šo saspēli. Protams, man ir bail. Sajūta ir līdzīga, kā pirmoreiz skaitot skolā dzejoli lielajā aktu zālē. Tomēr tas ir kaut kā… pagodinoši? Liekas, tas ir tik neticami, ka esmu to izdarījusi!”
