Jums sekotāju pietiek? 0
Mums ir daudz labu ķirurgu.
Pauls Stradiņš esot teicis, ka par ķirurgu jāpiedzimst. Jūtaties kā izredzētais?
Jaunībā nemaz nedomāju, ka kļūšu par ārstu. Esmu jau stāstījis, ka padomijas laikos gribēju kā mans brālēns braukt jūrā.
Pie ļoti talantīgajiem nepiederu. Vienmēr biju perfekcionists, pat zubrilka, kam daudz jālasa un jāstrādā. Jau no 2. kursa kā voluntieris nācu uz Stradiņa slimnīcu, darbojos studentu zinātniskajā pulciņā. Kad tolaik klausījos, ko dakteri un vecākie studenti runā, domāju, ka nekad viņus nevarēšu saprast. Par mani vēl darbīgāks bija Andrejs Pavārs, tagadējais Rīgas 1. slimnīcas direktors. Mums bija gan aicinājums, gan interese to darīt, varbūt arī nedaudz savstarpēja sacensība. Taču jāpiemin arī neētiskā puse – studentiem diezgan daudz ļāva pašiem operēt.
Blakus bija ķirurgs?
Bija dažādi. Tas, protams, daudz deva mūsu praksei, taču – vai šodien atļautu ko tādu? Noteikti – ne.
Cik sirdis kopš 2002. gada esat pārstādījis?
22. novembrī – divdesmit trešo. Gadā mums atļauts veikt divas operācijas, kas no cilvēcīgās puses ir absolūts absurds. Tas ir apmēram tā, ka Latvijā būtu noteikts dzemdību skaits.
Tēlaini runājot, tās ir operācijas uz dzīvības un nāves robežas – viens cilvēks tiek glābts uz otra rēķina. Kā sirds pārceļo no viena pie otra?
Tā, kā tas notiek pie mums, ka vienā zālē atrodas recipients un otrā – donors, kurš ir miris un tiek mākslīgi uzturēts, ir ideāla situācija. Vienam sirds tiek izņemta, otram – transplantēta. Tikko donora sirdī tiek pārtraukta asinsrite, ieslēdzas hronometrs – četrās stundās mums tā jāatjauno.
