Dzīvojam ilgāk. Bet vai labāk? Kā klājas senioriem Latvijas novados? 21
Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums ar katru gadu arvien palielinās, vairākums no mums var rēķināties ar vismaz 75 gadu ilgu mūžu. Tas nozīmē, ka palielinās arī pensijas vecumā nodzīvotais laiks, tādēļ par dzīves kvalitātes nodrošināšanu vecumdienās jādomā jau laikus.
Vai, pašai neticas, ka man jau tik daudz gadu! Vecumā šķiet, ka laiks skrien uz priekšu ļoti ātri, saka Skaidrīte Liepiņa, kurai drīzumā gaidāma 90 gadu jubileja. Kā psiholoģijas doktore viņa par vecuma ietekmi uz cilvēka dzīvi var spriest labāk nekā daudzi citi, savulaik pat sarakstījusi grāmatu “Gerontoloģijas psiholoģiskie aspekti” (gerontoloģija ir mācība par organisma novecošanos).
Skaidrīte uzsver, ka arī vecumdienās ir svarīgi saglabāt optimismu, lai būtu stimuls dzīvot. Kādreiz viņa aktīvi darbojās pensionāru klubiņā “Ābeļzars”, bet tagad veselības dēļ nesanāk tik bieži iziet no mājas. Pirms trim gadiem mūžībā aizgāja viņas dzīvesbiedrs Evalds, ar kuru kopā bija nosvinētas pat dimanta kāzas (60 gadu laulībā). Evalds Liepiņš bija plaši pazīstams kā “ronis”, viens no ziemas peldēšanas kustības aizsācējiem Latvijā, un aktīvais dzīvesveids viņam palīdzēja nodzīvot līdz 87 gadu vecumam.
Pansionāts nav “nabagmāja”
Lai gan Latvijā bieži dzirdama žēlošanās par mūsu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti, tomēr nepielūdzamā statistika rāda, ka iedzīvotāju mūža ilgums arvien palielinās, aug arī veselīgi nodzīvoto gadu skaits. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums ir sasniedzis 74,8 gadus, kas ir par pieciem gadiem vairāk nekā padomju laika beigās (1990. gadā attiecīgais rādītājs bija 69,5 gadi). Jāņem vērā, ka Latvijā ir ļoti izteikta atšķirība starp abu dzimumu paredzamo mūža ilgumu: vīriešiem tas ir nepilni 70 gadi, bet sievietēm šis rādītājs tuvojas 80 gadiem. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka pašlaik Latvijā vecuma grupā virs 70 gadiem ir ap 193 000 sieviešu un 89 000 vīriešu. Un arī mūsu sabiedrība kopumā kļūst arvien vecāka: 2010. gadā 18,1% iedzīvotāju bija vecāki par 65 gadiem, bet tagad šī grupa veido jau 20,1% no visiem iedzīvotājiem.
Sabiedrības novecošana arīdzan nozīmē, ka mums arvien vairāk būs jādomā, kā pielāgot Latvijas ekonomiku, pensiju sistēmu, sabiedrisko infrastruktūru un sociālās aprūpes pakalpojumus vecu cilvēku vajadzībām. Diemžēl vecums Latvijā daudziem saistās ar nabadzību, jo pensionāri ir viena no iedzīvotāju grupām, kas saskārusies ar trūkumu un nespēju apmierināt savas pamatvajadzības. Tā kā vairākums pensionāru saņem tikai 200 līdz 300 eiro pensiju, latviešiem nav pa kabatai tāds dzīvesveids kā turīgo Rietumeiropas valstu iedzīvotājiem, kas vecumdienās var atļauties ar kruīza kuģiem apceļot pasauli.
Liela daļa Latvijas sirmgalvju arīdzan cieš no vientulības, jo draugi un paziņas cits pēc cita aiziet mūžībā, bet bērniem ir sava dzīve, kurā nereti sirmgalvjiem nav vietas. Šādā situācijā pārcelšanās uz pansionātu var kļūt teju vai par labāko izvēli. “Es uzskatu: ja vairs nevari tikt ar sevi galā, tad nav citas izejas kā vien doties uz pansionātu,” spriež Skaidrīte Liepiņa, kas vēl cenšas saglabāt patstāvību un dzīvo savā dzīvoklī. “Latvijā pansionāts daudzu uztverē joprojām ir “nabagmāja”, bet Rietumu pasaulē mēs redzam, ka vecumdienu pavadīšana pansionātā ir gluži normāla parādība.”
500 eiro mēnesī
Tiesa gan, daudzi pensionāri un viņu bērni nemaz nevar atļauties izmantot pansionāta pakalpojumus, jo tas ir diezgan dārgs prieks. Un runa nav par tādiem moderniem pansionātiem kā “Dzintara melodija”, kur uzturēšanās izmaksā 29 līdz 50 eiro dienā jeb 900 līdz 1500 eiro mēnesī. Arī tādā salīdzinoši parastā pansionātā kā sociālās aprūpes centrs “Ziedugravas”, kas atrodas skaistā vietā Skrīveru novadā, par uzturēšanos ir jāmaksā 17 eiro diennaktī jeb ap 500 eiro mēnesī. Šajā summā ietilpst medicīniskā un sociālā aprūpe, ēdināšana trīsreiz dienā, nepieciešamības gadījumā arī medikamenti, pamperi u. c. Tā kā reti kuram pensionāram ir tik liela pensija, pārējo summu piemaksā vai nu pensionāra bērni, vai arī pašvaldība. Astoņdesmit astoņus gadus vecais pansionāta iemītnieks Jānis Polis stāsta, ka pusi summas samaksā viņš pats no savas pensijas, bet otru pusi palīdz samaksāt meita, katram sanāk ap 250 eiro.
“Ziedugravās” mitinās ap 120 iemītnieku, no kuriem 14 ir vecāki par 90 gadiem. “Vecumdienās ļoti liela loma ir dzīves kvalitātei, kas nenoliedzami ietekmē mūža ilgumu. Ja cilvēkam ir pieejama laba aprūpe, viņam ir labas attiecības ar tuviniekiem, tad viņš vēlas paildzināt savu mūžu. Bet ir arī tādi cilvēki, kas ieslīguši depresijā un vairs neko negrib,” stāsta pansionāta direktora vietniece Aija Svētiņa.
Ar dziesmu par dzīvi
Jānis Polis noteikti nav no tiem, kas žēlojas par depresiju, jo slikto noskaņojumu vienmēr var izkliedēt ar dziesmu. Jānis ir liels dziedātājs, un labā balss viņam esot tikusi mantojumā no tēva, kurš bijis Latvijas brīvības cīņu dalībnieks. Jāņa māte mirusi vēl pirms Otrā pasaules kara, aizgāja mūžībā 44 gadu vecumā ar tuberkulozi. Tolaik šādi stāsti nebija retums, jo Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums bija daudz mazāks nekā mūsdienās, no dažādām slimībām biežāk mira jau bērnībā vai spēka gados. Piemēram, 19. gadsimta beigās vidējais mūža ilgums Latvijā bija nedaudz virs 40 gadiem, bet 1935. gadā tas bija sasniedzis 58 gadus. Jāņa tēvs nodzīvoja garu mūžu, lai gan kara laikā bijis uz nāves sliekšņa. Viņš bijis ieslodzīts Cēsu un Valmieras cietumā, kur nacistu rokaspuiši draudēja viņu nošaut. Pirms dažiem gadiem mūžībā aizgāja arī Jāņa sieva Aija, ar kuru laulībā bija nodzīvoti 56 gadi. Pēc dzīvesbiedres nāves Jānis vairāk pievērsies savam vaļaspriekam: dziedāšanai. “Pie manis atnāca no Valmieras senioru kora un teica, ka ļoti vajadzīgi basi. Tā nu pāris gadu nodziedāju korī, daudz kur pabijām ar koncertiem,” stāsta Jānis, kurš tagad labprāt uzdzied pansionāta ansamblī “Dziedātprieks”.
Par garlaicību nežēlojas arī Alma Daukste, kura “Ziedugravās” nodarbojas ar vingrošanu, dziedāšanu, daudz lasa grāmatas un drukāto presi. Almu satiekam virtuvē, kur viņa aktīvi rosās, lai apstrādātu upeņu ražu; atvainojas, ka rokas nosmērētas ar ogām. Almai ir 91 gads, un pansionātā viņa dzīvo kopš pagājušā gada nogales. Aizvadītā gada vasarā nomira Almas meita, kurai bija 65 gadi, un pēc tam Alma vairs nevarēja sadzīvot ar znotu, tādēļ nācās doties uz pansionātu. Taču tagad viņa ir itin priecīga, ka šeit nonākusi. Almai ir sava istaba nelielā mājiņā pansionāta teritorijā, viņa pat varēja to aprīkot ar savām mēbelēm, ko paņēma līdzi no iepriekšējās dzīvesvietas. “Šeit varu justies kā mājās! Cik nu Dievs būs lēmis, tik ilgi arī dzīvošu.”
Nevarēja sadzīvot ar vedeklu
Almas vienaudze ir 91 gadu vecā Hilda Štolcere, kurai arī ir līdzīgs stāsts par nonākšanu pansionātā. Hildai ir trīs bērni, bet visiem bijušas problēmas ar veselību. Meitai ir 67 gadi, arī viņa jau ir nonākusi pansionātā, tikai citā. Dēls, 61 gadu vecs, pēc diviem infarktiem ir otrās grupas invalīds. Hilda kādreiz dzīvoja pie otra dēla, kurš strādājis par pavāru uz kuģiem. Reiz brauciena laikā Dienvidamerikā saslimis un mājās atgriezies cinka zārkā, lai gan viņam bija tikai nedaudz virs 60. Pēc dēla nāves Hilda saprata, ka ar vedeklu nevarēs sadzīvot, tādēļ piekrita doties uz pansionātu. “Par pagātni es cenšos nedomāt. Nevar dzīvot pēc vecām kļūdām, ir jātaisa jaunas!” smejas Hilda.
Pirms dažiem mēnešiem viņa pakrita, salauza gūžas kaulu, un trauma viņu izsita no ierasti aktīvā dzīves rimta. “Ir cilvēki, kas dienām ilgi var skatīties griestos vai televizorā, bet es nevaru mierīgi nosēdēt, man vajag darboties.” Ar dzīvi pansionātā un veselības aprūpi viņa kopumā ir apmierināta, vienīgi nepatīk tas, ka bija jāpielāgojas noteiktam režīmam. Hilda ir aizrāvusies ar tamborēšanu, viņa labprāt izrāda savu veikumu: dažādas sedziņas un lakatus. Uz atvadām viņa uzdāvina man pašas darināto galdautu. “Cilvēkam arī vecumā ir svarīgi justies noderīgam, nebūt liekam,” secina pansionāta sociālā darbiniece Rasma Celmiņa.
Rīgas sociālās aprūpes centra “Mežciems” direktore Solvita Rudoviča stāsta, ka arī šajā pansionātā nonāk aizvien vairāk vecu cilvēku arvien smagākā stāvoklī. “Šeit mēs labi redzam, ka cilvēku mūža ilgums palielinās. Arī raugoties uz saviem darbiniekiem, es redzu, ka lielākā daļa jau ir krietni gados. Jaunatne neraujas strādāt šajā profesijā,” atzīst Rudoviča.
Pensijas formula
Daudziem gados vecākiem cilvēkiem nemaz nav citas izvēles kā vien strādāt arvien ilgāk, jo pensijas vecums ar katru gadu tiek arvien palielināts. Paredzams, ka 2025. gadā tas sasniegs jau 65 gadus. Pašlaik mūsu valstī ir ap 270 000 cilvēku pirmspensijas vecumā, kopš 2010. gada šīs grupas sastāvs ir audzis par vairāk nekā 9%.
Arī pensijas vecuma palielināšana lielā mērā ir sekas tam, ka Latvijas pensionāri dzīvo arvien ilgāk, tādēļ valdībai jādomā, kā nodrošināt pensiju izmaksu nākotnē. Tam gan ir arī zināmas blaknes, jo daļa topošo pensionāru atmet ar roku pensijas kapitāla veidošanai, jo uzskata, ka līdz pensijai tāpat nenodzīvos. Ja topošais pensionārs izlasa, ka Latvijā vidējais vīriešu mūža ilgums ir nepilni 70 gadi, bet pensijas vecumu palielinās līdz 65 gadiem, tad var rasties iespaids, ka to dažu gadu dēļ nav vērts pūlēties. Patiesībā aina ir diezgan atšķirīga, jo datus par vidējo mūža ilgumu veido arī tie, kas miruši bērnībā, jaunībā un spēka gados. Ja vīrietis ir nodzīvojis līdz 65 gadu vecumam, tad pēc statistikas viņam tiek prognozēts vēl 14 gadus ilgs mūžs, sievietēm attiecīgais rādītājs ir 19 gadi.
Statistikai par vidējo mūža ilgumu ir svarīga loma arī pensijas aprēķināšanā, jo Latvijā vecuma pensija tiek aprēķināta pēc formulas P=K/G:12. Šajā formulā K ir sociāli apdrošinātās personas uzkrātais pensijas kapitāls, savukārt G ir laika posms, cik ilgi pēc pensijas piešķiršanas ir plānota pensijas izmaksa. Tā kā neviens nezina, cik ilgi nodzīvos konkrētais cilvēks, aprēķiniem tiek izmantots statistiski vidējais rādītājs. Piemēram, 60 gadu vecam cilvēkam G ir 20,34 gadi, savukārt 65 gadus veciem cilvēkiem attiecīgais rādītājs ir 16,89 gadi. Šāda formula nozīmē, ka izdevīgāk ir aiziet pensijā pēc iespējas vēlāk, jo pensijas kapitālam tiks piemērots mazāks dalītājs un aprēķinātās pensijas summa būs lielāka. Tāpat šī sistēma ir izdevīgāka sievietēm, jo G aprēķināšanā tiek izmantots abu dzimumu vidējais rādītājs, lai gan sievietes dzīvo krietni ilgāk un teorētiski varētu ilgāk saņemt aprēķināto pensiju.
Jāstrādā līdz 70
Skaidrs, ka arī 65 gadi diez vai būs pensionēšanās vecuma galējā robeža, jo vairākās Eiropas valstīs jau plānots to palielināt līdz 67 gadiem, un tālākā nākotnē pensijas vecums var sasniegt pat 70 gadu. “Ja tu pasaki, ka nākotnē pensijas vecums būs 70 gadu, cilvēki to uztver mūsdienu kontekstā, taču nākotnes septiņdesmitgadnieki atšķirsies no tagadējiem. Viņi būs dzīvojuši laikā, kad pieejama labāka veselības aprūpe, darbs vairs nav tik fiziski smags kā senāk. Daudziem cilvēkiem, kas tagad ir pirmspensijas vecumā, būtu neiespējami strādāt līdz 70 gadu vecumam, bet nākotnē tas vairs nebūs nekas ārkārtējs,” spriež “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. Viņš aicina jau tagad padomāt par to, kā nodrošināt ierastā dzīves līmeņa saglabāšanu pēc aiziešanas pensijā. “Protams, šobrīd iespējas uzkrāt līdzekļus vecumdienām daudziem ir ierobežotas, taču mēs redzam, ka Latvijas iedzīvotāju ienākumi turpina palielināties. Nevajadzētu to visu novirzīt tikai patēriņam.”
Arī Skaidrīte Liepiņa uzskata, ka par vecumdienām ir jādomā jau laikus. “Piemēram, spēka gados daudzi uzbūvē sev ģimenes māju, kur dzīve pārsvarā notiek otrajā stāvā, pirmajā stāvā ir tikai virtuve un viesistaba. Bet, ja mājā nav lifta, tad vecumā tev būs grūti tikt uz to otro stāvu. Un tad kādā brīdī nāksies vai nu pārdot māju un meklēt citu mitekli, vai arī pārcelties uz pansionātu.” Skaidrīte gan nedomā, ka liels vecums uzskatāms par nelaimi un sodību. “Neviens nezina, cik ilgu mūžu mums ir lemts dzīvot, tādēļ katra diena būtu jāuztver kā Dieva dāvana.”
