Dzīvoja kā savā republikā. Līgatnes strādnieku paradīze 11
Dzīvoklis par brīvu, elektrība, ūdens, malka – arī! Tā nav utopiska vīzija, bet gan realitāte Līgatnes papīrfabrikas ciematā vairāk nekā pusgadsimta garumā, kas beidzās līdz ar padomju okupācijas laiku. Jau četrus gadus fabrika klusē, taču daļa ražošanas, sabiedriskās un 22 koka dzīvojamās ēkas ir ne tikai saglabājušās un izmantotas, bet tiek uzskatītas par unikālu pilsētbūvniecības ansambli Eiropas mērogā. Vienu no kādreizējiem bezmaksas dzīvokļiem līgatnieši atjaunojuši “kā senāk” un nodevuši apskatei gida pavadībā.
“Pirmspadomju laikā te dzīvoja kā savā republikā,” par Līgatnes papīrfabrikas ciematu saka gids un iedzimts vietējais ceturtajā paaudzē Edgars Vinķelis. Viņš atceras laiku, kad papīra ruļļi diendienā griezušies pilnā sparā, bet pašam 14 gadu pieredze palīgražošanas galdniecības cehā. Uz tikšanos ar “Mājas Viesi” pievienojusies Dzidra Šteina, kurai fabrikā pagājis viss darba mūžs. Sākusi 15 gados un tā līdz pensijai, kas kā karstā ceha strādniecei pienācās no 50 gadiem. Abiem senāku laiku stāsti un arī pašu atmiņas par dzīvi fabrikas strādniekiem speciāli celtajās rindu mājās.
Ziedu laiki fabrikā
“Šis ir stāsts par to, ka fabrikas īpašnieki neizspieda strādniekus kā citronu, bet rūpējās par viņiem,” kādreizējo Līgatnes papīrfabrikas saimnieku Mencendorfu dzimtas politiku vērtē E. Vinķelis. Tieši viņu laikā fabrika piedzīvojusi lielāko uzplaukumu. Lai ražošana uzņemtu lielākus apgriezienus, fabrikai bija jāpiedzīvo – ugunsgrēks. Dīvainas sakritības dēļ 1884. gadā nodega abas akciju sabiedrības “Rīgas papīrfabrika” ražotnes, kas atradās Līgatnē un Juglā. Īpašnieki bija tikai ieguvēji, jo saņēma brangu apdrošināšanas naudu un pēc gada papīra ražošana ne tikai atsākās, bet arī paplašinājās. Algas solīja labas, strādātgribētāju, īpaši no laukiem, netrūka, taču strādniekiem vajadzēja, kur dzīvot, un tapa pirmās koka dzīvojamās ēkas.
Ģimenes cilvēkiem bija paredzēti vienas istabas dzīvokļi ar atsevišķu ieeju, virtuvi un pieliekamo. Vadītāju mitekļi, kas tika izbūvēti mājas galos, bija plašāki ar divām vai trīs istabām un vairāk labiekārtoti. Savukārt bēniņos ierīkoja tā saucamās plīts istabas neprecētiem strādniekiem. Katrai ģimenei piešķīra zemi sakņu dārzam, ganībām un vietu lopu kūtij. No 1890. gada dzīvokļos ievilka elektrību, kuru saražoja pati fabrika, kas tāpat kā dzīvošana, malka apkurei un ūdens iemītniekiem bija par brīvu. Visus remontus mājokļos veica fabrika – par saviem līdzekļiem.
Īpašnieki strādnieku ciematā parūpējās arī par skolu, slimnīcu, dzemdību namu, ambulanci, aptieku un klubu. Pārtikas sagāde notika palīgsaimniecībā.
Līgatniešu labklājīgā dzīve “savā republikā” ritēja līdz Otrā pasaules kara beigām, kad Latviju okupēja padomju vara un bezmaksas privilēģijas beidzās.
Lai prieks pašiem un ciemiņiem
Ironiski, taču padomju saimniekošanas gadi Līgatnē saistās arī ar sētas būvniecību. E. Viņķelis stāsta, ka brīvvalsts laikā uz fabriku veda takas un laipas, tiltiņi un kāpnes, lai tikai ātrāk un ērtāk cilvēki nokļūtu darbā. Kur nav kārtīga saimnieka, sākas patvaļa un mantas izšķērdēšana, tāpēc bija vajadzīgs žogs. “Tas nelīdzēja, tāpat zaga,” nosaka Dzidra. Viņas sešu cilvēku ģimene dzīvoja vienā no strādnieku dzīvokļiem, jo tēvs strādāja fabrikas palīgsaimniecībā pusbrigadiera amatā un uz traktora. Mamma rūpējās par saimniecību, abām meitām bija jāgana govs un kazas, jāravē dārzs. Divdesmit divus gadus nodzīvojusi 24 m2 dzīvoklī, līdz nodibinājusi ģimeni un uzbūvējusi savu māju.
Edgaram fabrikas celtajā mājoklī pagājuši 30 gadi, tagad tur mīt tikai viņa mamma. Dzīvoklis ir īpašs, jo kādu laiku izmantots kā dzemdību vieta, kamēr vēl nebija uzbūvēts dzemdību nams ar sešām gultām, kuru vietējie bija iesaukuši par dzemdētavu. Par vecmāti tur 40 gadus nostrādājusi Juliāna Ceipe, kas, pēc Edgara aprēķina, pieņēmusi ap pusotru tūkstoti jaundzimušo līgatniešu.
Kas zina, kāds nu kuram veidojies dzīves ceļš, taču šodien tikai nedaudzi no bijušajiem fabrikas dzīvokļiem stāv tukši. Lielākā daļa esot privatizēti, stāsta Edgars, dažos ierīkoti apartamenti ceļotājiem, vienā saimnieko “Latvijas Pasts”, un vienā atvērts atjaunotais “paraugdzīvoklis” apskatei.
Par pašvaldības iniciatīvu Līgatnes papīrfabrikas ciemata industriālo mantojumu attīstīt kā tūrisma objektu vietējie ļaudis sākotnēji neesot bijuši sajūsmināti. Kad glītāka skata dēļ nācies atvadīties no vecajiem un pat pussabrukušajiem šķūnīšiem, daudzi pat protestējuši, lai gan vietā dabūjuši jaunus, būvētus par Eiropas Savienības un pašvaldības naudu. Tomēr, kā atzīst Dzidra un Edgars, pamazām cilvēki aprod ar domu, ka ciemata apbūve ir vērtība un jātur godā.
Uzziņa
Līgatnes papīrfabrika
• Papīra ražošana Līgatnē sākās 1815. gadā Paltmales muižas ūdensdzirnavās, kur ar rokām no linu lupatām tapa pirmie 1050 pudi jeb 17 tonnas papīra.
• Pirmo fabrikas ēku uzbūvēja 1830. gadā, papīrmašīnu uzstādīja 1849. gadā, kad Latvijā sākās rūpnieciskā papīra ražošana. Par izejvielām tika izmantota arī celuloze, kokmasa un makulatūra.
• Līgatne izvirzījās par galveno augstākās kvalitātes papīra ražotāju visā cariskajā Krievijā – šeit tapa papīrs ar ūdenszīmēm, armijas kartēm u. c. Uzplaukuma laikus fabrika piedzīvoja 19. gadsimta beigās.
• 1884. gadā papīrfabrikas ciematā sākās pirmo dzīvojamo koka māju būvniecība, kas ilga līdz 1914. gadam. Ēkas projektēja Jānis Kampe, celtniecības darbus vadīja Jānis Meņģelis.
• Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā fabrikas darbība turpinājās, saražoto papīru 95% apjomā eksportēja uz visiem pasaules kontinentiem. Drukāja papīru arī Igaunijas kronai.
• Padomju okupācijas laikā līdz 50. gadu vidum fabrika Kara ministrijas pārraudzībā ražoja papīru militārām vajadzībām, vēlāk te tapa arī vēstuļu, zīmēšanas, akvareļu un cigarešu papīrs, tika drukāts ļoti plāns papīrs apjomīgajam Lielās padomju enciklopēdijas izdevumam.
• Atjaunotās Latvijas laikā fabriku privatizēja un tā nonāca privātu uzņēmēju rokās.
• 2014. gadā Līgatnes papīrfabriku slēdza.
