“Dzīvo vecā krogā, veselība švaka, mēnesī 181 eiro!” Realitāte par sirmgalves Vijas cīņu ar nabadzību 464
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pie Vijas uz Pļaviņām ieteica aizbraukt kāds “Latvijas Avīzes” lasītājs. Lai tauta redzot, cik briesmīgos apstākļos, lielā nabadzībā dzīvojot cilvēks. Vija, sazvanīta pa mobilo tālruni, teica, lai tik braucot šurp.
Dzīve
Sešdesmit četrus gadus vecā Vija mani sagaidīja sendienu Kampēnu kroga ēkas durvīs, balstoties uz diviem štokiem. Galvā esot trombs un ūdens, līdz ar to problēmas ar līdzsvaru un iešanu. II grupas invalīde. Uzreiz pasaka, ka tikai par vienu lietu gribot žēloties – par nabadzību. Pensija esot tikai 181 eiro.
Kā Rīgas deputāti nesaprotot, ka ar tik mazu naudu nevarot izdzīvot. Vajagot vairāk. Tad būtu labi. Viss pārējais esot tā, kā dzīvē sakritis. Esot kroga ēkas vienīgā iedzīvotāja jau gadus četrpadsmit – kopš bijusi jāatbrīvo vieta citā saimnieku mājā.
Veco krogus ēku kopā ar blakus māju no vietējā skolotāja nopircis kāds laulāts pāris ar četriem bērniem no Krievijas, un viņai atļauts palikt dzīvot vienā kroga telpā. Par brīvu. Tikai palūguši, lai pieskatot īpašumu, ko Vija ar darot. Kopā ar četriem kaķiem – vienu istabas, trīs āra. Ēkas īpašnieki solījušies krogu atjaunot un tajā dzīvot. Sen gan neesot rādījušies.
Pirms diviem gadiem Vija vēl strādājusi pašvaldības simtlatniekos. Nu spiesta piemēroties citiem ritmiem. Gulēt ejot pusdeviņos vakarā. Ceļoties pussešos no rīta un pēc pusstundas – līdz ar radio atskaņoto Latvijas himnu – dzerot zāles. Tad lielākoties pa māju kopā ar draugu televizoru.
Katru dienu mazgājot grīdu un darot citus saimniecības darbus. Ar lielu ēšanas gatavošanu neaizraujoties, jo smagus ēdienus nevarot ēst. Uz galda parasti esot liesa desa, vistiņa, saldie sieriņi, maize, cepumi. Elektrību tērējot nedaudz vairāk par trim eiro mēnesī. Nekad mūžā neesot smēķējusi, tikai reizēm iedzērusi, bet tagad arī to nedarot. Cik varot, tik staigājot.
Tualete ārā, pārdesmit metrus tālu uzkalniņā. Divas reizes nedēļā nākot pašvaldības algots cilvēks, kas sanesot krāsnij malku un ūdeni no akas. Labi, ka autobusu pietura netālu. Tad varot aizklumburēt un ar autobusu aizbraukt līdz Pļaviņu centra “Topiņa” veikalam, kur viszemākās cenas. Tur reizēm arī meitu gadoties satikt, kas veikalā strādājot par apkopēju. Pirms kovidlaika gājusi lasīt uz bibliotēku, bet tagad nelaižot iekšā, jo neesot potējusies. Nepotējas, jo baidoties nomirt trombu dēļ.
Viena
Dzimusi Pļaviņās. Pabeigusi Cēsu tirdzniecības skolu un strādājusi Cēsu sakņu veikalā. Padomju laikā čeka gribējusi viņu pataisīt par aģenti – lai noklausoties, ko pārdevējas runājot. Atteikusies un uz laiku pamukusi laukos pie mātes. Tad čeka likusi mierā.
Septiņdesmitajos gados piedzimušas divas meitas. Bet vīrs krāpis ar citu sievieti. Otrais vīrs bijis cietumnieks, piedzimusi trešā meita, kuru audzināt palīdzējis trešais vīrs – 25 gadus vecāks kungs, kurš nu jau miris. Jaunākā meita esot ievilināta bandītu vidē un tirgojusi narkotikas. Nu jau mirusi. Ar abām pārējām meitām tikpat kā neuzturot kontaktus – abas joprojām nevarot piedot, ka viņas uzaudzināja vecmāmiņa.
Bet Vijai neesot bijuši varianti – bijis jāstrādā, padomju laikā neesot varēts sēdēt mājās un audzināt bērnus. Pēc darba veikalā vēl kādu laiku strādājusi slimnīcā par galvenās ārstes vietnieci saimniecības jautājumos. Mazbērniem arī sava dzīve, un lai – Vija varot būt viena, tikai tā mazā pensija… Bijusi smaga dzīve, un tagad arī dzīves nogale tāda pati.
Pirms gada nokritusi ceļmalā un palikusi guļam. Ja kāds cilvēks nebūtu pamanījis, tad tur arī būtu nosalusi. Desmit dienas pavadījusi slimnīcā. Uz pansionātu negribot. Tur, “tajā nāves uzgaidāmajā telpā”, viņai neesot ko darīt.
Nesen labi cilvēki saziedojuši naudu sabrukušā skursteņa remontam. Tagad krāsns ejot uz beigām. Esot jau tai ko turēt, bet, ja kārtīgi sakurinot, tad kroga biezie mūri siltumu turot labi. Tikai logi šķirbaini. Tā kā krogs ir privātīpašums, tad pašvaldība nevar ieguldīt tajā naudu. Bet pašvaldība palīdzot ar aprūpētāju, atmaksā čekus par malku un zālēm, dodot pārtikas pakas un higiēnas preces.
Pašvaldība
Kā man paskaidroja Aizkraukles novada sociālā dienesta vadītāja vietniece Ilze Kļaviņa, Vija esot “dienesta redzeslokā” un viņa neesot dramatiskā vai traģiskā stāvoklī: no četriem līmeņiem Vijai piešķirts pirmais līmenis. Viņa varot pieteikties uz dzīvi pansionātā, un vieta atrastos, taču tas Vijai pašai jāgrib.
Jā, tualete ārā, jāmazgājoties bļodā, taču dzīvoklis neesot antisanitārs un dzīvošanas apstākļi esot cilvēka cienīgi. Vija varot lūgt, lai aprūpētājs – tas ir no Sarkanā Krusta un to apmaksājot pašvaldība – nāk biežāk.
Tāpat pašvaldība vienmēr reaģēšot, ja ir krīzes situācija. Kā maznodrošinātā varot lūgt atmaksāt medicīniskus izdevumus, ierīkot drošības pogu palīdzības izsaukšanai, nodrošināt ar specializēto transportu, lai pārvietotos, tai skaitā uz dušu un veļas mazgāšanu.
