– Jā, tālākie ciemiņi atbrauca no Austrālijas. Guntis Pakalns, kurš darbojas pasaku jomā, ved pie manis stāstniekus no visas pasaules. Raganas mājā ciemojās vācu lielākais pasaku pētnieks prof. Dr. Hanss Jorgs Uters un vēlāk atsūtīja man savu grāmatu, te pabijuši arī igauņu, lietuviešu, kataloņu stāstnieki. Viņi ir tik dažādi. Guntis Pakalns un Māra Mellēna pulcē Latvijas stāstniekus. Kuldīgā katru gadu notiek saiets “Ziv zup”, Rundālē stāstnieku pasākums “Podu gāšana”, Rīgā Latviešu biedrības namā ik gadus skolēni sacenšas stāstīšanas konkursā “Teci, teci, valodiņa!”. Šajā tehnoloģiju laikā bērni nemaz neprot tik labi izteikties. Palaidņi ir gan, bet, tikko vienam jāpieceļas un auditorijas priekšā jāpastāsta, kaut kas – tinkš! – aiztaisās ciet. Un nespēj vārdus atrast, salikt tos kopā, un nespēj atcerēties sižetu. Es jau stāstu – tev nav pasaka vai teika jāatceras vārds vārdā. Mēģini sajust to zaķīti vai pūķa spārnu vēdas, sajust, kādā veidā kas notika, un acu priekšā to iedomāties. Kāpēc pasakas un teikas jāstāsta sveču gaismā? Kāpēc pasaku stāstīšana sākas rudenī, kad tie vēlie, tumšie vakari? Jo tumsā mūsu fantāzija raisās labāk. Pasaku istabā sarodas rūķi, laumiņas, velniņi un skraida apkārt. Tā ir cita pasaule, kurā tu ieej caur pasaku, stāstu. Un tā ir tā tava pasaule, cik “samaitāts” esi. Kad tu savā garīgajā pasaulē sāc pasaku redzēt, tie vairs nav mani tēli. Tas ir tas, ko pats sev radi. Tā ir ļoti interesanta pasaule.