– Kā cilvēki atrod Sēmes Raganu māju? 2
– Pēc nostāstiem, tie ir labākā reklāma. Pēc ciemošanās bieži vien dzirdu sakām – būtu mēs agrāk zinājuši! Nē, visam ir savs laiks. Tu atbrauksi tieši tad, kad tas būs vajadzīgs tev. Vadu visus svētkus, dzimšanas dienas, kāzas, arī bēres. Jā, no nāves nav jābaidās, ir jābaidās nodzīvot tukšu dzīvi. Ar savu darbošanos mēģinu bērnus rosināt mācīties, izzināt mūsu tautas gudrību. Jo tauta bez saknēm nav nekas. Arī valsts nemācās no tā, kas bijis. Esam gājuši cauri tik daudziem apspiedējiem un kariem, ka būtu jādzīvo gudrāk.
Lai saprastu latviešu dzīves ziņu, tev tajā ir jādzīvo. Man viena draudzene jautā – bet kā tu pierādīsi? Nekā! Ja dzīvesziņu varētu pierādīt, tā sen būtu iznīcināta. Bet, ja tu tajā sāc dzīvot, tā atsedzas, parādās, bez tās vairs nevari.
– Ar pasaku stāstīšanu un pasākumu vadīšanu droši vien zelta kalnus nevar nopelnīt…
– Kad manai vecākajai meitai Veltai pirmajā klasē jautāja, ko dara vecāki, viņa atbildēja: tētis ir miesassargs, bet mamma – ragana. (Smejas.) Jā, vīrs ir galvenais pelnītājs un atbalsta mani visā tajā trakumā, ko daru. Tā arī jābūt, viens otru atbalstām, ir savstarpēja mijiedarbība un ģimenes sajūta. Ģimene ir visa pamats. Mums ir trīs bērni – Velta, Līna un Jēkabs. Dēlam tikai pusotra gadiņa, ar viņu dzīvojam pa māju. Arī meitas līdz skolas vecumam audzināju mājās. Sākumā gan pati strādāju Rīgā un pirmo meitu Veltu vedu uz bērnudārzu. Bet tur bērni bija tik nelaimīgi, Velta katru rītu raudāja. Domāju – nav jēgas strādāt, ja visu dienu jādomā par raudošu bērnu. Kam es dzīvoju – vai man ir vajadzīga kāda jauna manta vai mierīgs, laimīgs bērns? Vecākā meita ir klusa un noslēgta, bet jaunākā ļoti sabiedriska un enerģiska. Ceru, ka viņa, redzot, kā darbojos, mantos manas zināšanas un tās noderēs viņas dzīvē. Mums mājās ir Pasaku istaba ar lapu vītnēm, koku zariem, dabas veltēm, skatuvi, kur darbojas pirkstu lellītes. Reiz skolā bija jāzīmē mājokļa plānojums. Meitas uzzīmē visas telpas un arī Pasaku istabu. Skolotāja nesaprot, domā – bērni fantazē. Savukārt meitenes nesaprot, ka citiem nav pasaku istabu. Kā tad viņi var dzīvot? (Smejas.) Kad pasaku istabā darbojos, man apstājas laiks. Vienubrīd man te bija pulkstenis, bet tas visu laiku atpalika. Ciemiņi, tajā veroties, nokavēja nākamos pasākumus. Izmetu, ja neiet, neiet. Nav jēgas no neejoša pulksteņa.
– Bet cik jums diennaktī vajag stundu, lai vēl paspētu vadīt amatieru teātri?
– Tas notika pavisam nejauši, es te, Raganas mājā, darbojos, un vajadzēja kādu, kas vadītu amatieru teātri. Piekritu, jo nezināju, kur iebāžu galvu. (Smejas.) Bet labi, ka tā, jo man pavērās vēl viena pasaule, kas ir ļoti saistīta ar to, ko daru. Sākumā domāju – kā gan es vadīšu teātri? Bet tolaik Kultūras nemateriālā mantojuma centrs rīkoja kursus amatieru teātru režisoriem. Tos vadīja režisors Valdis Lūriņš. Un viņš man pavēra citu pasauli. Katrs aktieris jau ir kā dievs, kurš var izdzīvot vairāku cilvēku dzīves. Sāc skatīties citādi uz pasauli, kā no mākoņa maliņas raugies uz visu. Tas ir tas, kas man ļoti patīk.
– Ko iestudējat?
– Tas atkarīgs, no tā cik daudz cilvēku man ir. Un nav jau arī materiāla. Ņemu grāmatu, piemēram, Signes Kvaskovas grāmatu par to, kā mazais Susuriņš tiek līdz jūrai, un pārtaisu par ludziņu. Arī Markesa “Atmiņas par manām skumjajām maukām” uztaisīju par lugu. Bet neuzvedu, jo saslima galvenā aktrise, kurai bija jāspēlē priekamājas īpašniece. Brīnišķīgs Markesa darbs, kā deviņdesmitgadīgs vīrs atrod iemeslu dzīvot tālāk.
