Maijas Pļiseckas atziņas 2
Nerij! Vēl nav izdomāts labāks veids, kā saglabāt formu.
Iemīlies vienā mirklī, nekavējies!
Otrreiz piedzimt neizdosies, lai kā gribētos. Dzīvo, kamēr vari!
Par eleganci jāmaksā ar asinīm.
Ko vajag cilvēkam? Par visiem nezinu, pateikšu par sevi. Negribu būt verdzene. Negribu, lai manā vietā man nezināmi cilvēki izlemtu manu likteni. Negribu kaklasiksnu uz kakla. Negribu būrīti, pat no platīna ne.
Pirmatklājējam ir grūti ikvienā sabiedriskā iekārtā, bet totalitārā – neizturami…
Padomju ikdienas celtniecības materiāls bija bailes. Tas bija cements, kurš cieši turēja kopā sistēmu.
Cik viegli, jādomā, cilvēkam bez savas pārliecības. Mainījās vēja virziens, – vari runāt tieši pretējo vakardienas pārliecībai…
Cilvēki nedalās klasēs, rasēs, sabiedriskajās sistēmās. Cilvēki dalās labajos un sliktajos. Tikai tā. Un labie vienmēr ir izņēmums, Debesu dāvana.
Došu jums padomu, nākamās paaudzes. Paklausieties. Nesamierinieties, līdz pašām beigām nesamierinieties. Pat tad – karojiet, atšaudieties, pūtiet taures un sitiet bungas. Cīnieties līdz pēdējam brīdim. Manas uzvaras turas tikai uz tā. Raksturs – tas arī ir liktenis…
