“Dzīvo, kamēr vari!” Leģendārajai Maijai Pļiseckai šodien apritētu 90 2
20. novembrī aprit 90 gadu, kopš dzimusi pasaulslavenā krievu balerīna Maija Pļisecka. Viņa gandrīz pusgadsimtu nostrādāja Lielajā teātrī, nodejoja visas prīmu iekārotākās lomas, sadarbojās ar Morisu Bežāru, viņu apbrīnoja Īvs Senlorāns. Maija Pļisecka saņēma neskaitāmas balvas, nodzīvoja piepildītu mūžu un nomira tikai pusgadu pirms savas apaļās jubilejas – bet viņai tik ļoti gribējās sagaidīt šo dienu…
Tomēr slavenās balerīnas dzīve nav bijusi nemainīgi rožaina pastaiga pa līdzenām takām.
Maija Pļisecka piedzima Maskavā milzīgā un lielā mērā ar baletu saistītā ebreju ģimenē – viņai bija divi jaunāki brāļi, no kuriem viens vēlāk kļuva par baletmeistaru, otrs – par horeogrāfu, 11 tēvoči un tantes, kuri visi kaut kādā veidā bija saistīti ar baletu. Nākamās baleta zvaigznes māte Rahele Pļisecka (jaunībā Meserera) bija mēmā kino zvaigzne un skaistule. Tēvs gan, šķiet, vienīgais no visas plašās dzimtas darbojās saimnieciskā un diplomātiskā jomā, un, kad 1932. gadā viņu norīkoja vadīt ogļu ieguves šahtas Špicbergenā, ģimenei nācās pārcelties.
Tieši Špicbergenā mazā Maija pirmoreiz izgāja uz skatuves, un kopš tā briža ne par ko citu vairs nespēja domāt. Viņa nepārtraukti dziedāja, dejoja, improvizēja. Kad ģimene atgriezās Krievijā, tika nolemts mazo nerimšu pieteikt horeogrāfijas skolā. Par Maijas pirmo skolotāju kļuva agrākā Lielā teātra soliste Jevgēņija Doļinska.
1937. gada maijā Maijas tēvu apcietināja, bet gadu vēlāk – nošāva kā valsts nodevēju. Vēl pēc dažiem mēnešiem tieši Lielajā teātrī izrādes laikā apcietināja Maijas māti un notiesāja uz astoņiem gadiem izsūtījumā kā valsts ienaidnieka sievu. Kopā ar jaunāko dēlu Azariju, kurš bija pavisam vēl zīdainītis, Raheli aizveda uz Akmoļinskas nometni Kazahstānā. Tikai pateicoties radinieku pūlēm, abus izdevās pārcelt uz brīvo nometinājumu Čikmentā. Maijas māti atbrīvoja 1941. gadā.
Bez vecākiem palikušos bērnus sadalīja radinieki – vidējo brāli Aleksandru pieņēma tēvocis Asafs, bet Maiju adoptēja tante Sulamīte. Par tīru labdarību to nenosaukt, jo, kā vēlāk atzinās Maija, tante pieprasījusi pateicību un nereti viņu pazemojusi.
Pirmā nozīmīgā Maijas Pļiseckas uzstāšanās Lielajā teātrī notika PSRS liktenīgā brīdī – mazāk nekā diennakti pirms Otrā pasaules kara sākuma… jau septembrī ģimeni evakuēja uz Sverdlovsku – šajā pilsētā nebija iespējams turpināt mācības, tādēļ sešpadsmit gadus vecā meitene nolēma bēgt atpakaļ uz Maskavu – tur pat kara laikā horeogrāfijas skola turpināja darboties…
Maiju pieņēma, uzreiz ieskaitīja izlaiduma klasē, un jau 1943. gadā viņa tika pieņemta Lielā teātra štatā. Jau ar pirmajām lomām izpaudās Pļiseckas individualitāte un meistarība, viņas lēcieni “Šopeniānā” izsauca skatītāju aplausus un sajūsmu.
Tomēr Pļisecka neuzšāvās baleta debesīs kā raķete, viņas ceļš uz lielajām lomām bija pakāpenisks: “Apburtajā princesē” viņa vispirms dejoja divu feju lomu, tikai tad kļūstot par Auroru, bet “Donā Kihotā” nodejoja gandrīz visas sieviešu lomas, pirms kļūst par Kitriju.
1948. gadā Maija Pļisecka nodejoja Žizeles lomu, bet pēc tam, kad no teātra aizgāja Gaļina Ulanova, viņa kļuva par primabalerīnu. Visā pasaulē slavena Pļiseckas lokanība, unikālais deja stils, roku plastika.
1952. gadā Maija Pļisecka debitēja kino – sākumā tās bija baletfilmas, bet 1968. gadā Pļisecku uzaicināja lomai kinolentē “Anna Kareņina” – tiesa, ne galvenajā lomā. Savukārt jau 70. gados tapa vesela virkne dokumentālu kinofilmu, kas veltītas pašai Pļiseckai. Šajā laikā Pļisecka arī pati sāka iestudēt baleta izrādes, un 1983. gadā uz pusotru gadu kļuva par Romas baleta trupas māksliniecisko vadītāju. Jāatceras, ka 1956. gadā, kad Lielā teātra baleta trupa devās pirmajās ārvalstu viesizrādēs, Pļisecku līdzi nelaida, apsūdzot spiegošanā, un uz turpmākajiem pieciem gadiem viņai bija aizliegts izbraukt ārpus PSRS…
Maijas Pļiseckas dejotājas karjera bija neticami gara – Lielā teātra skatuvi viņa atstāja tikai 65 gadu vecumā, nodejojusi baletā “Dāma ar sunīti”, un arī pēc tam turpināja piedalīties koncertos, uzstāties ar meistarklasēm. Bet 70 gadu vecumā nodejoja Morisa Bežāra īpaši viņai sarakstīto uzvedumu “Ave Maija”.
Personīgā dzīve primabalerīnai bija mazāk vētraina, nekā varētu gaidīt no aplidotāju skaita. Maija Pļisecka precējusies divreiz: 1956. gadā viņa pāris mēnešus bija tobrīd vēl ļoti jaunā Māra Liepas sieva, bet 1958. gadā apprecējās ar komponistu Rodionu Ščedrinu, kurš arī bija jaunāks par dejotāju. “Viņš pagarināja manu radošo dzīvi vismaz par 20 gadiem,” par vīru teica Pļisecka. Turklāt komponists viņu pastāvīgi aizstāvēja varas iestādēs, un, tieši pateicoties Ščedrinam, Pļisecka ieguva tiesības izbraukt uz ārzemēm.
Nākamajā lapā – Maijas Pļiseckas atziņas.
