Dzīvo, cik ilgi gribi! Anitras Toomas pārdomas novembrī 6
Autore: Anitra Tooma, vides žurnāliste, Latvijas Radio raidījuma Zaļais vilnis veidotāja
Tā jau gadus desmit – kad strādāju, visbiežāk esmu Rīgā, bet, kad dzīvoju, esmu pie Dižjūras. Tumšajos rudeņos tālajos piejūras ciemos ir jauki, liedagā līdz apvārsnim nav neviena cilvēka, un sunene Irma var skriet, ka ausis vien plīvo. Novembris ir vētru laiks. Jūtos kā veiksminiece, ja vētras laikā esmu Mazirbē.
Pat ja ir vētra un pazūd elektrība, varam silti saspiesties abas ar suneni. Vilnis iekurinājis kamīnu, ik pa brīdim skurstenī ieskrien ragana un iepūš mums sejā dūmus…
Vētra parūpējusies, lai visi lapu koki jau būtu bez lapām, tikai bērzi vēl spītīgi turas. Pat ja diena apmākusies, šķiet, ka bērzu galotnēs iespīd saule. Zaļo krāsu pelēcīgajā ainavā nodrošina galvenokārt skuju koki. Taču arī zemi sedzoša zaļuma joprojām daudz, it īpaši ziemājos vai atālā, sūnās. Priecājoties par tām, var ieraudzīt arī kādu no aukstumizturīgajām ēdamajām sēnēm, teiksim, dūmaino sērsneni, salnas gliemezeni, ziemas celmeni, pat gailenes vēl skaistas, tikai retas.
**
Sarkanas krāsas pilienus ainavā vietām iemet bārbeļu un bebrukārkliņu auglīši. Sarkanās bebrukārkliņa ogas gan nemēģini ēst, tās ir indīgas! Ja brūklenes un dzērvenes vēl nav dabūjušas salu, tās ir stingras, gardas un kraukšķīgas. Šogad vareni padevušies pīlādži.
Upes nēģi turpina migrēt no jūras uz nārsta vietām. Jo tumšākas naktis, jo aktīvāk šie apaļmutnieki dodas upēs pret straumi, pārstāj ēst, bet nārstos tikai pavasarī. Nārsta periods jau sācies lašveidīgajām zivīm – strauta forelēm, lašiem, taimiņiem. Jūrā turpina nārstot sīgas. Diezgan naski barojas mūsu saldūdens menca – vēdzele, arī citas plēsīgās saldūdens zivis.
