Saslimšanas cēloņsakarības govju kūtī. Veterinārārsta viedoklis 0
Egils Juitinovičs, SIA “Vidzemes veterinārais serviss” veterinārārsts
Saņemu zvanu no klīnikas sekretariāta, ka saimnieks pieteicis veterinārārsta vizīti, jo vairākas govis grupā pēc atnešanās nejūtoties labi. Esot paaugstināta ķermeņa temperatūra, samazināta ēstgriba. Saimniecība atrodas patālu no klīnikas, tāpēc braucot ir laiks gan padomāt par iespējamiem saslimšanas cēloņiem, gan atbildēt uz praktikantes Daces jautājumiem…
Šoreiz saruna izvēršas pietiekami profesionāli, jo arī praktikantei ir pieredze govju ganāmpulka menedžmenta jautājumos. Abi esam vienisprātis, ka, lai noteiktu saslimšanas cēloni, ir jāskatās ievērojami plašāk, kas notiek fermā kopumā, ne tikai fokusējoties uz slimo dzīvnieku. Protams, ja dzīvnieks ir slims, ir jāpieņem lēmums iespējami ātri, ko darīt, lai atvieglotu dzīvnieka ciešanas. Sarunā piebilstu, ka intensīvajā ražošanā ārstēšanas veiksme nav pārāk augsta, taču ārstēšanas efektivitāte būs tuvu nullei, ja netiks novērsts saslimšanas cēlonis.
Apņēmības pilni palīdzēt slimajiem dzīvniekiem un atrast iemeslu, kas izraisījis dzīvnieku saslimšanu, dodamies fermā, kur mūs sagaida saimnieks. Protams, iepriekš nomazgājam un dezinficējam zābakus un izplānojam, kas jāņem līdzi, lai varētu pilnvērtīgi veikt dzīvnieka izmeklēšanu.
Jābūt pietiekamai gaisa apmaiņai
Konstatēju, ka četrām govīm ir paaugstināta ķermeņa temperatūra – 39,8–40,5 oC – un vienai ir metrīts. Pārējām trim ir samazināta ēstgriba, par ko liecina spurekļa pildījuma pakāpe (2 balles), taču precīzu diagnozi noteikt neizdodas, kā vien to, ka ir paaugstināta ķermeņa temperatūra. Jāatzīmē, ka veicu pilnu slima dzīvnieka izmeklēšanas protokolu, ieskaitot ketonvielu un glikozes līmeņa noteikšanu asinīs ar eksprestesta palīdzību. Šādos drudža gadījumos, ja govīm nav iepriekš ievadīts magnēts, iesaku to izdarīt, taču saimnieks teica, ka tas jau esot veikts.
Skaidrs ir viens – organisms govīm cieš no stresa un darbojas iekaisuma procesa kaskādes. Skaidroju saimniekam par pamatotām aizdomām, ka dzīvnieka organismā ir uzkrājušies toksīni – vai nu ir traucēta to izvadīšana, vai tie tiek saņemti ar barību un ūdeni. Pamatā šeit runa ir par gramnegatīvo baktēriju endotoksīniem, kā arī pelējuma sēņu ražotiem toksīniem.
Saimniekā bija vērojams neliels samulsums, kad teicu, ka šos dzīvniekus uzreiz izārstēt nevaru, ja neatradīšu patieso iespējamo saslimšanas cēloni. Vienojāmies, ka veikšu plašāku fermas apskati. Jau veicot dzīvnieka izmeklēšanu, sajutu, ka nav pietiekama gaisa apmaiņa un dzīvnieki cieš no karstuma stresa, tāpēc saimnieks, kad bijām beiguši slimo govju izmeklēšanu, ieslēdza ventilatorus maksimālā režīmā.
Ūdens un vēlreiz ūdens
Termoregulācijai jeb atbilstošas temperatūras nodrošināšanai organismā ir nepieciešams ūdens, ūdens un vēlreiz ūdens. Tas gan palīdz organismam atbrīvoties no liekā siltuma, gan nodrošina vielmaiņas blakusproduktu un toksīnu izvadīšanu. Tāpat jāatceras, ka bez ūdens palīdzības nenotiek barības vielu uzsūkšanās.
Pie dzirdnēm pakavējāmies vismaz minūtes divdesmit, jo redzējām, ka tās nav pietiekami tīras, ūdens ir ar mēslu un barības vielu piejaukumu, pludiņtelpās sakrājušies netīrumi, kas pūst un ir lieliska vide mušu kāpuriem, kas arī izdala savus vielmaiņas atkritumus un padara šo ūdeni vēl sliktāku. Skaidroju, cik bīstami ir, ja ūdens ir piesārņots ar mēsliem, kas bagātīgi satur gramnegatīvās baktērijas, E.coli un citas. Tām nonākot organismā, tas cenšas baktērijas iznīcināt, taču, tām ejot bojā, atbrīvojas endotoksīni, kas atkarībā no dzīvnieka veselības tiek neitralizēti vai nonāk asinsritē un izraisa dzīvnieka neprognozējamu saslimšanu. Ja spurekļa, zarnu gļotāda ir vesela, kā arī aknu funkcijas nevainojamas, tad šie toksīni tiek izvadīti vai neitralizēti un nodara organismam mazāku ļaunumu. Jāatceras, ka katru reizi, kad organismā nonāk nevēlami mikroorganismi vai vielas, tiek aktivizēta organisma imūnsistēma un ķermeņa temperatūras paaugstināšanās ir viena no imūnsistēmas atbildes reakcijām. Cīnoties ar baktērijām un to izdalītajiem toksīniem, organismam ir kaut kas no sevis jāatdod – vai enerģija, ko varētu izmantot piena ražošanai vai atražošanas funkciju nodrošināšanai. Sliktākā gadījumā jāziedo daļa no kāda orgāna, kur toksīnu dēļ būs radušies neatgriezeniski bojājumi.
Tā kā galvenais toksīnu atindētājs ir aknas, tad tur šie baktēriju toksīni arī nonāk un tiek neitralizēti. Taču pašas aknas par to dārgi maksā, ziedojot daļu no sevis. Lai tas būtu uzskatāmāk, zīmēju uz lapas aknas un katru reizi, kad toksīni nosacīti nonāca aknās, ievilku zīmējumā aknās mazu aplīti, kas ir to bojājums, – tajā vietā aknas savas funkcijas nespēj pilnvērtīgi veikt. Tā zīmēju vienu laukumiņu pēc otra, līdz funkcionējošā aknu daļa kļuva arvien mazāka. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc govis nespēj sasniegt ilgu produktīvo mūžu un izpaust savu ģenētisko potenciālu pilnībā. Tieši regulāra aknu pārslodze ar baktēriju toksīniem jeb lipopolisaharīdiem var būt par cēloni, kāpēc 3. laktācijas govs nespēj ražot pienu vairāk nekā 2. laktācijā, nerunājot nemaz par 4. un 5. laktāciju, kad tās jau toksīnu iespaidā ir nolietotas un priekšlaikus likvidējamas.
Lēnām sākām kopīgi izprast situācijas nopietnību, ka tieši šis piesārņotais ūdens var būt par cēloni neizskaidrojamai govju saslimstībai. Atgādināju, ka izmaiņas govs ķermeņa temperatūrā ir vieglākais variants, jo nereti šāda gramnegatīvo baktēriju toksīnu pārbagātība organismā izraisa pēkšņu šoku un dzīvnieku nobeigšanos no insulta vai infarkta atkarībā no tā, kurā vietā asinsvadi tiek bojāti. Toksīnu izraisītie asinsvadu bojājumi ir arī viens no govju klibuma cēloņiem, nagu raga zoles čūlas un citiem laminīta izpausmes veidiem. Sarunas laikā priecēja, ka saimnieks bija gatavs atrisināt jautājumu, lai dzirdnes tiktu tīrītas regulāri un govīm vienmēr būtu pieejams tīrs ūdens, vienlaikus arī saprotot, ka tādu nosacīti vienkāršu jautājumu kā dzirdņu regulāra tīrīšana būs ļoti grūti atrisināt.
Augstražīgs dzīvnieks apēd vairāk baktēriju
Augstražīgi dzīvnieki ēd ievērojami vairāk, tādējādi arī apēd vairāk baktēriju un toksīnu, ja barība būs bojāta, piesārņota vai viens no rupjās lopbarības veidiem, piemēram, skābbarība, nebūs kvalitatīvi fermentējusies jeb, tautas valodā runājot, ieskābusi. Nav svarīgi, vai šie baktēriju toksīni nonāk organismā ar ūdeni vai barību vai veidojas organisma iekšienē, – sekas ir vienādas. Sagatavojot rupjo lopbarību, nāk klāt papildu risks to piesārņot ar zemi vai kūtsmēslu atlikumiem no iepriekšējās mēslošanas reizes. Tas nozīmēs arī papildu klostrīdiju grupas baktērijas. Jāņem vērā, ka augsnē un mēslos dzīvo arī tāda bīstama baktērija kā Listeria monocytogenes, kas arī ir gramnegatīva un var izraisīt nopietnu saslimšanu gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Atsaucu atmiņā konsultantes Daces teikto: “Izcili sagatavota un uzglabāta rupjā lopbarība ir bez bojājumiem un izmantojama no tvertnes pirmā līdz pēdējam centimetram.” Uzstādījums ļoti augsts, gandrīz neticams, bet, tā kā pats par to pārliecinājos saimniecību apmeklējumos Zemgalē un Kurzemē, tas tiešām ir iespējams.
No skābbarības tvertnēm nonācām līdz barības galdiem – tur bojātas barības nebija, barības galdi bija tīri. Par to uzslavēju saimnieku un atgādināju, ka bojāta barība barības galdā vai barības piesārņošana ar mēsliem un zemi ir papildu toksīnu jeb indes avots dzīvniekiem. Tāpēc rūpīgi jāpārdomā cilvēku kustība, lai ar netīriem apaviem nestaigā pa barības galdu, tāpat lai tehnika būtu tīra no mēsliem un zemes.
Novērtējot barības galdu pildījumu, bija redzams, ka barība nav piestumta un govis netiek pie tās. Tādējādi govīm nav iespējams ēst, kad tās vēlas, spurekļa baktērijām nepietiek barības, un tās iet bojā. Kad pēc pārtraukuma govs tiek pie barības, tā strauji saēdas un strauji pazeminās spurekļa pH, tā saturs kļūst pārlieku skābs, rodas spurekļa acidoze. Arī spurekļa acidozes gadījumā ir jārēķinās ar gramnegatīvo baktēriju toksīnu kaitīgo ietekmi.
Pazeminoties spurekļa pH, mainās spureklī esošais bakterioms, respektīvi, gramnegatīvās baktērijas pastiprināti iet bojā un savairojas grampozitīvās baktērijas. Kā jau minēju iepriekš, gramnegatīvās baktērijas, ejot bojā, izdala toksīnus jeb indes. Parasti spurekļa acidozes gadījumā ir bojāta spurekļa gļotāda, tā toksīnus vairs neaiztur, tādējādi toksīni nonāk asinsritē daudz lielākā koncentrācijā. Šie toksīni var bojāt, piemēram, plaušu asinsvadus, un tas ir viens no cēloņiem, kāpēc hroniskas spurekļa acidozes gadījumā govīm var būt asiņošana no deguna. Tāpat šie toksīni var izraisīt infarktu vai bojāt asinsvadus kādā citā orgānā, bet īpaši nagos. Protams, šāda hroniska spurekļa acidoze var būt cēlonis virknei grūti diagnosticējamu un neskaidru saslimšanu.
Jāsaprot saslimšanas patiesais cēlonis
Visbeidzot nonācām arī līdz slimo dzīvnieku ārstēšanai. Atgādināju, ka ārstēšana būs veiksmīga tikai tad, ja atrisinās jautājumu ar ūdeni, ventilāciju un barību, lai samazinātu kaitīgo toksīnu ietekmi uz govs organismu. Tai govij, kurai bija metrīts, nozīmēju arī antibakteriālos līdzekļus, taču pārējām, kurām bija tikai paaugstināta temperatūra, ne. Šādu izvēli pamatoju ar to, ka, lietojot antibiotikas, tiks nogalinātas arī daudzas vajadzīgās gramnegatīvās baktērijas, tās izdalīs toksīnus un govs stāvoklis var pasliktināties vai tā var pat nobeigties.
Nozīmēju ketozes ārstēšanas protokolu, kas sastāvēja no propilēnglikola, B12 un citiem B grupas vitamīniem, antioksidantiem, K, Ca, P, Mg preparātus iekšķīgi, probiotikas un līdzekļus spurekļa baktēriju ātrai pabarošanai. Uz saimnieka jautājumu, kāpēc šādas problēmas ir īpaši pēcatnešanās grupā, atbildēju, ka papildus pēcdzemdību stresam, kad govju imūnsistēma ir īpaši ievainojama, tās arī pastiprināti zaudē svaru un izmanto taukus enerģijas ražošanai, bet taukos uzkrājas endotoksīni, tā ka – jo treknākas govis, jo situācija sliktāka.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops novembra numurā
