Dzīvnieku patversmes vadītāja: “Pie nāves nevar pierast, to nevar sagremot, to nevar aizmirst, piedot vai palaist…” 33
Dzīvnieku patversmes “Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere sociālajā vietnē “Facebook” dalījusies ar pārdomām gan par gada sākumu un patversmē nokļuvušajām “ķepām”, gan neierasto ziemas salu, kāds nav bijis pieredzēts kopš 1940.gada, viņa arī pastāstījusi par ikdienu, ar kādu sastopas tie cilvēki, kas strādā dzīvnieku patversmē.
“Gads nesākās uz tās labākās nots… Tik skarbs mēnesis „Ķepās” nav bijis nekad. Tik ļoti sirdi caurdurošs… Esam zaudējuši suņu omiņu Doru, kā arī Vulfiju, Rokiju – visus viņus vecuma un veselības problēmu dēļ. Esam bijuši spiesti palīdzēt aiziet Medemciema Leo – neiroloģija tomēr guva virsroku.
Kaut 2 gadus cīnījāmies, diemžēl bija jāveic lielā vilka Rema eitanāzija, jo pat pēc 8 mēnešiem „Ķepās” viņš katrā izdevīgā brīdī uzbruka – tā gadās reti (l no 1000 agresīviem suņiem). Visbiežāk tas, kas sākotnēji ir agresīvs, vēlāk saprotot, ka neviens pāri viņam nedarīs, atplaukst, bet ne Rems – viņš gaidīja, kad uzbrukt, gaidīja… Ne kinologs, ne mūsu „Ķepu” komanda nespēja atkausēt viņa naidu pret cilvēkiem… Pēdējais piliens bija, kad no rokas paņemts kārums un kampiens ar 2 sekunžu starpību…
Kopš 1940. gada mūsu pusē nav bijuši -30 grādi. Mēs ar Rūtu un Dimu uz maiņām gājām kurināt krāsnis suņu un kaķu mājās – lai astēm būtu silti. Visu nedēļu, kopš ir -10 grādi un vairāk, mūsu komanda strādā 14-16 stundas diennaktī. Jā, lai labi būtu viņiem, bet sāp katrs zaudējums, katra cīņa, kas nav uzvarēta… Šodiena atveda vēl kaudzi rūgtuma pilnu emociju – kaķi, kam brūce uz priekškājas, pārsalušu balodi un SUNI… Suni, kura acīs cerība ir apdzisusi. Suni, kas blakus trijstāvu sarkanu ķieģeļu minimuižai ir piekārts ķēdē pie vizuāli baudāmas būdas, kakā putraimus. Līdzņemšanai tika piedāvāts „Darling”, kam tikai 4% gaļas (suņi ir gaļēdāji – viņu ēdienkartē ir jābūt minimums 25% gaļas!). Dāmas, kas suni atdod, čīkst un pīkst, ka suni pirms 3 (!!!) gadiem paņēmušas, jo kāds onka nomiris, suns esot dzīvojis briesmīgos apstākļos… (tagad gan apstākļi „labi” – 3 metru ķēde un būda ar verandu). Pastaigas? Nu sākumā, kad paņēmušas, jā, bet nevarot jau viņu noturēt…
Man tik ļoti palika žēl šī lielā ļempauša, kas savā dzīvē neko labāku par „Darling” nav redzējis. Viņš tik ļoti ir izslāpis pēc cilvēka mīlestības, pēc uzmanības…
Viņam pietrūkst tikai viens glāsts, vai Tev nepietrūkst neviens?
Jā, dzīve ir nežēlīga un skarba, jā, arī mums ir jāspēj pieņemt smagi un sirdi plosoši lēmumi, jā, tikai ir viens bet, vai tu spēj būt blakus, spēj mierināt, kad zini – atpakaļceļa nav…
Īstenībā es lepojos ar „Ķepu” komandu – neviens no mums nav morāli salūzis, jo pie nāves nevar pierast, to nevar sagremot, to nevar aizmirst, piedot vai palaist, daļiņa no tā paliek tevī.
Es lepojos, jo pie -20 grādiem mēs visi turpinājām dzīvnieku ērtības likt pirmajā vietā – Madara ar Gunču līdz vēlai naktij skrūvēja aizkarus zirgiem, Diāna, Anniņa, Simona staipīja siena ķīpas un ūdens bačokus, Liene skraidīja pie kazām, putniem, trušiem, kausējot ūdens traukus un mainot tos. Ieva, Monta, Rūta, Dima, Mairita cīnījās par suņiem, Aleksandra un Daina – par minčiem. Sarmīte, kas pieskatīja runci un nodrošināja vienmēr siltas pusdienas, tēju, kafiju. Aleksandrs, kas rūpējās, lai tehniski mēs būtu ejoši. Tikai grūtībās mēs uzzinām to, vai mēs visi kopā esam spēks. Un, jā, „Ķepās” ir spēks, jo kopā mēs esam izturējuši kara laika cienīgus apstākļus – kad elektrība pazūd un gada aukstākajā dienā mēs ūdeni smēlām no akas, jo sūknis nestrādāja, pēc tam sildījām. Ellīgi smags mēnesis. Mēnesis, kad mēs nezaudējām cilvēcību un pirmajā vietā likām nevis savu ego, bet gan dzīvnieku labsajūtu. Paldies Jums visiem!
P.S. Dzīvniekus mīl ne jau tie cilvēki, kas dzīru laikā sunim pamet desas šķēli. Dzīvniekus mīl tie cilvēki, kas savā pēdējā desas šķēlē dalās ar viņiem.
