Dzīvnieku nepareiza piebarošana kaitē dabai 0
Kas gan var saskaitīt graudu, kartupeļu, siena un citas barības tonnas, ko mednieki ziemā nogādā līdz mežam dzīvnieku piebarošanai. Viņi apgalvo, ka dara labu darbu – bez papildu ēdmaņas kustoņi aizietu bojā.
Dabas pētnieki runā ko citu, nosaucot šo gan par kūti mežā, gan apburto apli, kas izveidojies, cilvēkiem iejaucoties Dabas mātes pasaulē. Latvijas valsts mežu bagātības apsaimniekotājs spēris pirmos soļus, lai dzīvnieku barotavas neradītu kaitējumu dabai.
Mežā kūtiņu sev celšu…
Slīteres nacionālā dabas parka zoologs Vilnis Skuja nepilnus divdesmit gadus bijis arī brašs mednieks, taču nu vairs mežā ar bisi neiet, kas ļauj uz daudziem notikumiem paraudzīties ar skaidrāku skatu no malas. Viņš nav, kā pats saka, naivais zaļais cilvēks, medības nenoliedz, taču iebilst, ka zvēru piebarošanas vietā notiek to barošana. “Barība ir ļoti svarīgs faktors, kas ierobežo jebkuru sugu. Regulāri pārbarojot vai pat vienkārši barojot, mednieki savairo par daudz dzīvnieku, ko nevajadzētu darīt. Medījamie dzīvnieki kļūst atkarīgi no kārtējā barības pieveduma, un tā jau ir kūts situācija, jo dabiskās, mežā atrodamās barības tik daudziem vienkārši nepietiek. Pārlieku pieaugušais dzīvnieku bars jau rudenī noēd ziemai domāto dabisko barību, tāpēc bargākajā gadalaikā zvēriem nākas badoties.”
V. Skuja pārmet medniekiem, ka ar dzīvnieku piebarošanu viņi galvenokārt rūpējas par ātrām un rezultatīvām medībām, lai mežā nebūtu ilgi jāmeklē medījums.
“Kolektīvu filozofija ir tāda – ja mēs nebarosim, aizies pie kaimiņa un paliks tur. Saprotu, ka medību saimniecība bez piebarošanas nevar iztikt, taču tai jānotiek saprātīgi. Varbūt medniekam vienā vakarā medībās nevajag redzēt piecdesmit cūkas, jo tās radīs daudz lielākas problēmas visai medību lietai, zemniekiem un mežsaimniekiem un agri vai vēlu pienāks brīdis, kad izvērsīsies konflikti un dzīvnieku skaitu nāksies samazināt.”
Vēl skarbāk viņš vēršas pret “labdarību” īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, uzsverot, ka, palielinot dzīvnieku blīvumu, pieaug to negatīvā ietekme uz vidi, augiem un citu sugu dzīvniekiem ekosistēmā.
Piebarojot vairāk jāmedī
Dzīvnieku piebarošana radījusi galvassāpes arī kārtību mīlošajiem vāciešiem. Savā pieredzē dalījušies veterinārārsti no Vācijas, kas pagājušajā nedēļā saistībā ar klasisko cūku mēri viesojās Latvijā, stāsta Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš. Vāciešiem ir teiciens: piebarojot jādomā, ka būs vairāk jāmedī, taču pat tas nav palīdzējis izvairīties no apburtā loka, kas izveidojies tieši ar mežacūkām – tik ražīgu, garšīgu, tāpēc medniekiem svarīgu medījumu. Vācieši, ievērojot klasiskos medniecības kanonus, nemedī sivēnus un piebarošanu uzskata par medību tradīciju sastāvdaļu. Mežacūku postījumu vietās viņi rīko intensīvas medības, bet lauksaimniekiem nodarītos zaudējumus kompensē naudā.
Latviešu medniekam līdzīga problēma – mežā pieaudzēts tik daudz rukšu, ka sākušies pat “cūku kari”. Sekas nupat būs jūtamas Medību likuma grozījumos, kas pagaidām vēl iestrēguši Saeimas kuluāros.
J. Ozoliņš atgādina vienkāršas patiesības – piebarošana jāplāno lielākā platībā, nevis sava nelielā iecirknīša robežās, saskaņojot to ar zemju īpašniekiem un ņemot vērā gan mežkopju, gan lauksaimnieku stādījumus, kā arī aizsargājamās teritorijas. Ne mazāk svarīga par barotavu izvietojumu ir izvēlētā barība – tai jābūt maksimāli līdzīgai dabiskajai. Gādājot papildu barību, jārēķinās, ka dzīvnieki pēc tam būs jānomedī, bet par piebarošanas sekmēm jāinformē VMD medību limitu plānošanas laikā.
Medījamo dzīvnieku skaita noteikšanai var izmantot pie barotavām veikto uzskaiti, iesaka VMD Medību daļas vadītājs: “Bieži vien medniekiem galvenā un vienīgā dzīvnieku uzskaite notiek pie barotavām – vai nu ar kamerām, vai vizuāli medību gaitā, taču viņi tīri labi zina, cik medību iecirknī ir sivēnmāšu, cik sivēnu. Ja piedomā un parēķina, var noteikt, kāds būs pieaugums un cik būtu jānomedī.”
Barotavu ierīkošanas nosacījumi “LVM”
Nepareizi ierīkotas barotavas kaitē gan mežam, gan tā apsaimniekošanas infrastruktūrai – šie novērojumi rosinājuši akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (“LVM”) ļaudis kopā ar medniekiem izstrādāt barotavu ierīkošanas nosacījumus. Līdz šim mednieki dzīvniekus barojuši arī jaunaudzēs, mikroliegumos, uz ceļiem, nobrauktuvēm un grāvju atbērtnēm.
Janvāra beigās trīs mednieku organizācijas – Latvijas Mednieku asociācija, Latvijas Mednieku savienība un biedrība “Medniekiem.lv” – parakstīja ar “LVM” vienošanos, kas paredz, ka turpmāk mednieki izvērtēs, vai dzīvnieku barotavas, sāls laizītavas, medību torņi un citi ar medībām saistīti objekti vai to novietojums neveicina jauno stādījumu postīšanu un netraucē meža infrastruktūras izmantošanai.
“Ieguvēji ir gan meža audzētāji, gan mednieks. Ja viņš zina, ka barotavu nesalauzīs vai nesabojās mežizstrādes laikā, ja to pareizi ierīkos, tā tur varēs atrasties divdesmit līdz trīsdesmit gadus,” spriež “LVM” mežkopības direktors Mārtiņš Gūtmanis.
Noteikumi Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” dzīvnieku barotavu ierīkošanas nosacījumi: 1. Ja dzīvnieku barotavas ierīkotas neatbilstoši nosacījumiem, divu nedēļu laikā pēc “LVM” norādījumiem jānovērš apgrūtinājums (pārvietojot vai nojaucot dzīvnieku barotavu) meža apsaimniekošanas pasākumiem un mērķiem. Ja medību tiesību lietotājs nav novērsis apgrūtinājumu, “LVM” veic traucējošās dzīvnieku barotavas demontāžu, neatlīdzinot medību tiesību lietotājam barotavas ierīkošanas izmaksas. 2. Dzīvnieku barotavas ieteicams ierīkot vidēja vecuma un briestaudzēs. Tās ierīkojamas tā, lai neveicinātu dzīvnieku koncentrēšanos nelielā platībā, radot mežaudžu postījumus. 3. Barotavas ierīkot aizliegts: 3.1. vietās, kas atrodas tuvāk par 100 m no priežu un egļu jaunaudzēm, kas nav sasniegušas 5 m augstumu, un apšu jaunaudzēm, kas nav sasniegušas 10 m augstumu, kā arī šajās audzēs (šo nosacījumu var neievērot, ja medību tiesību nomnieki par saviem līdzekļiem atbilstoši “LVM” kvalitātes prasībām ierīko aizsargžogu ar augstumu 2,1 m ap minētajām audzēm); 3.2. uz meža autoceļiem, nobrauktuvju galos un malās, uz apgriešanās laukumiem, uz grāvju atbērtnēm, grāvjos un uz stigām. 4. Uz stacionārām barotavām, kas ierīkotas līdz šo nosacījumu spēkā stāšanās dienai, aizliegumu 3.1. punkts neattiecas. 5. Aizliegts dzīvnieku barotavas ierīkot, tās konstrukciju stiprinot pie augošu koku stumbriem. 6. Dzīvnieku barotavu ierīkošana zemes nomas teritorijās saskaņojama ar zemes nomnieku. Sāls laizītavu ierīkošanas nosacījumi: 1. Aizliegts sāls laizītavas ierīkot uz augošiem kokiem, kas resnāki par 10 cm 1,3 m augstumā, izņemot gadījumus, kad koki iegādāti medību infrastruktūras vajadzībām. 2. Sāls laizītavas pie stacionārām barotavām drīkst ierīkot ne tālāk kā 10 m rādiusā no stacionārām barotavām. 3. Sāls laizītavas atsevišķi no stacionārām barotavām aizliegts ierīkot priežu un egļu jaunaudzēs, kas nav sasniegušas 5 m augstumu, un apšu jaunaudzēs, kas nav sasniegušas 10 m augstumu, kā arī tuvāk par 100 m no tām. |
