“Tik daudz nevienam nevajadzīgu, par liekiem kļuvuši dzīvnieki”: biedrības dibinātājas, topošās veterinārārstes Ingvildas Aumeisteres stāsts 56
Laura Blumberga, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā sieviete ar interesanto vārdu – Ingvilda Aumeistere, iepazīstinot ar sevi, saka: “Esmu manā paspārnē mītošo dzīvnieku apkalpotāja, barotāja, “grūmere” un vēl dažnedažādu pakalpojumu sniedzēja. Esmu biedrības “Tutti palīdzība dzīvniekiem” dibinātāja un brīvprātīgā darba veicēja, kā arī šobrīd LLU Veterinārmedicīnas fakultātes piektā kursa studente.”
Ingvildas sociālo tīklu profilos fotogrāfijās parasti var redzēt visai neierastus dzīvnieciņus – ne tikai suņus un kaķus, bet arī vistas, ežus un citus. Turklāt, zinot Ingvildas noslodzi ikdienā, loģisks šķiet jautājums – pa kuru laiku viņa visu paspēj? Bet paspēj! Un dzīvniekiem, kas satiek viņu, ir ļoti, ļoti paveicies.
Kaķi, suņi, kazas, zirgi un pat lapsa
“Dzīvnieku skaitu precīzi varu nosaukt vien tad, kad tos speciāli saskaitu, jo ik nedēļu kāds dodas jaunā dzīvē, kāds pienāk klāt, un skaits ir mainīgs. Kaķu skaitu es dažkārt precizēju, veicot profilaktisko attārpošanu, kad visus atzīmēju uz lapas un tad ikkatram pielieku ķeksīti, ka manipulācija veikta. Samērā nemainīgs un viegli uzskaitāms ir suņu, trušu, zirgu un kazu skaits.
Vairākums suņu pie manis ir seniori – kāds zaudējis saimniekus, no kāda atteikušies, kāds ticis atstāts pagalmā, mainot dzīvesvietu.
Arī kazas lielākoties ir atdotas kā nevajadzīgas. Tās šeit vienkārši dzīvo, netiek slauktas un atrodas mūža pansijā. Jaunais zirdziņš pie mums ienāca pirms gada, vājš un tāds, ka visu laiku jāskrien apraudzīt, vai turas kājās, vai viss labi. Vasarā tam atvedu kompanjoni – sirmu ķēvi, kuras saimniece mainīja dzīvesvietu, bet ķēvi līdzi ņemt nevēlējās. Arī lielākā daļa mājputnu nonākuši šeit, meklējot jaunu pajumti,” savu stāstu iesāk Ingvilda.
Kaķu viņas mājās esot visvairāk, un katram no tiem, protams, ir savs stāsts. Liela daļa esot pagaidmāju statusā, jo pēc atkopšanas, vakcinācijas, čipēšanas un sterilizācijas tiem ir atvērtas iespējas savām īstajām mājām kā vienīgajam mīlulim vai kompanjonam jau esošiem dzīvniekiem.
“Kāds tiek pamests, kāds atvests un atstāts kā lieks, kāds atrasts uz ielas bezpalīdzīgā stāvoklī, kāds dažādu iemeslu dēļ spiests pamest līdzšinējo vietu kolonijā.
Savvaļas dzīvnieki tiek uzņemti uz ārstēšanās periodu. Izbarošanas, atkopšanās laiku – pēcāk dodas atpakaļ dabā. Uz palikšanu pie mums iemitinājies viens lapsu puisis, kurš bērnības traumas dēļ nespēj dzīvot savvaļā, kā arī ir samērā sociāls,” stāsta jaunā sieviete.
Runājot par ikdienu un rūpēm, kas piepilda katru dienu, Ingvilda gan teic, ka visas dienas nav vienādas un laikus plānot viņa mācās atkarībā no savu lekciju saraksta.
“Ja ir izbarojami dzīvnieki, arī tādi, kam veicamas manipulācijas, ar to parasti sākas mani rīti, pēc tam man ir nodarbības. Pēcpusdienā vai lekciju starplaikos apkopju kūts dzīvniekus un istabā mītošos, bet klīniku apmeklējumus plānoju dienās, kad lekciju ir vismazāk vai ir garāki starplaiki, lai visu varu pagūt. Bet vakaros, kad visi darbiņi padarīti, sēžos pie mācībām – gatavojos pārbaudes darbiem, rakstu kursa darbus,” ikdienu raksturo Ingvilda.
Kā viss raibais pulks sadzīvo? Ingvilda smejas, ka nekad neesot bijuši milzu skandāli.
“Dzīvniekus novērtēju, grupēju pēc iespējām, to temperamenta, individuālajām vajadzībām. Lielākā daļa kaķu, piemēram, pirmajā periodā tiek izmitināti liela izmēra būros, kur neviens ziņkārīgais tos nebaksta, uz galvas nekāpj, neprasa – hei, kas tu esi, ko tev te vajag? Tad arī pats dzīvnieks jūtas drošībā, var “apostīt gaisu”, pamazītēm sākt apzināties apkārt notiekošo,” skaidro Ingvilda.
Šajā laikā dzīvnieks tiek aprūpēts – apstrādāts pret parazītiem, šādā veidā varot arī viegli kontrolēt, cik daudz zvēriņš apēd, cik daudz izdzer, kā nokārtojas, ir iespēja novērtēt veselību, temperamentu, individuālās prasības. “Pēc šī karantīnas perioda atveru būri un ļauju dzīvnieciņam pašam izvēlēties sev vēlamo brīdi, lai dotos sabiedrībā. Grūtāk ir ar vistām,” smejot saka Ingvilda. Lai gan pēdējās, kas pie Ingvildas radušas pajumti, esot ļoti veiksmīgi adaptējušās jau pirmās nakts laikā.
Kāpēc tik daudz lieko?
“Es sev arī dažkārt uzdodu šo jautājumu – kāpēc mums ir tik daudz nevienam nevajadzīgu, par liekiem kļuvušu dzīvnieku? To ir tik daudz, cik man ir iespēju apkopt. Ja man būtu dubultā telpu, roku, laika, iespējams, to būtu vēl vairāk – pēc dzīvnieku vajadzības.
Man gribētos piedzīvot tādus laikus, kad pie manis būtu tikai mani dzīvnieki – kad zāle atkal kļūs zaļāka un dzīvniekus cilvēki pieņems uz visu viņu mūžu.
Kamēr tā nav, tikmēr mana māja ir un būs pilna,” skumji saka Ingvilda un atzīst, ka tā diemžēl esot bijis vienmēr, kopš pastāv biedrība.
“Pie manis pastāvīgi ir bijis diezgan liels skaits kaķu, pa kādam sunim, trusim. Šobrīd man ir iespēja izlīdzēt arī citu sugu dzīvniekiem, iepazīt to daudzveidību, unikālās īpatnības un īpašības, gūt jaunu pieredzi,” skaidro biedrības “Tutti palīdzība dzīvniekiem” dibinātāja.
Biedrībā uzturas dažādi dzīvnieki – gan tādi, kam palīdzība nepieciešama akūti, gan tādi, kam tā vajadzīga ilgtermiņā.
“Kādam nepieciešama ilgāka aprūpe, ārstēšana, rehabilitācija, citam vienīgā nepieciešamā palīdzība ir pajumte, sagatavošana jaunai dzīvei un iespēja satikties ar savu jauno saimnieku, kādam jāpalīdz atrast veco saimnieku, lai atgrieztos mājās. Latvijā situācija vēl ir visai bēdīga, joprojām bezatbildīgi tiek pavairoti nevienam nevajadzīgi mājdzīvnieki, tie tiek iegādāti kā lietas un tā arī atstāti – atdoti pirmajam pretimnācējam, nolikti pie atkritumu konteineriem, palaisti mežmalā. Cilvēkiem trūkst atbildības, bieži nospēlē mirkļa iegriba, un pēc brīža nāk apskaidrība, ka tas nav tas, ko vēlējies.
Dažkārt tiem, kuri interesējas par kādu mūsu audzēkni, nepatīk, ka uzdodam, viņuprāt, pārāk daudz jautājumu, kādam citam liekas dīvaini, ka dzīvnieks ir kastrēts, vakcinēts, čipēts…
Tad arī paskaidroju, ka dzīvnieki pie mums parasti nonāk cietuši un mums ir svarīgi, lai turpmākajā dzīvē tas vairs nenotiktu,” par situāciju Latvijā stāsta biedrības dibinātāja un topošā veterinārārste.
Ingvilda teic, ka par veterinārmedicīnas studēšanu esot domājusi jau tad, kad mācījusies vidusskolas pēdējās klasēs, taču toreiz tomēr neesot bijusi tam nobriedusi un doma palikusi karājamies gaisā.
“Pēc 2009. gada krīzes es sāku apmeklēt dzīvnieku patversmi, vēlāk arī tajā strādāt, bet pēc gada dibināju biedrību “Tutti palīdzība dzīvniekiem” un centos palīdzēt nelaimē nonākušajiem. Sadarbojoties ar veterinārārstiem, vēlāk arī strādājot veterinārajās klīnikās, atgriezās doma par studijām, tomēr ģimenes apstākļu dēļ nevarēju šim solim saņemties, tādēļ sāku ar Bebrenes tehnikumu, ko absolvēju 2016. gada rudenī, iegūstot veterinārārsta asistenta diplomu. Tolaik sacīju, ka ar šo man būs gana, ka universitātē nestāšos, tomēr pēc pusgada iesniedzu dokumentus LLU un šobrīd esmu jau piektā kursa studente,” ne bez lepnuma teic Ingvilda.
Īpašā kaķenīte Kanēlīte
“2008. gada pavasarī braucu pēc izsaukuma Carnikavas novadā izķert kaķu koloniju sterilizācijai. Kaķu bija daudz, un viss process kopumā aizņēma divas dienas. Otrajā piegājienā es pamanīju kaķenīti, kura priecīgi steidza man pretim – grīļīgā gaitā kā mazs galertiņš… Jautāju barotājai, kas šī ir par kaķenīti. Viņa atbildēja, ka esot pirms nedēļas vedusi sterilizēt. Ne ķeršanas procesā, ne klīnikā neviens nebija ievērojis viņas īpatnības, bet todien es viņu paķēru padusē, aizstiepu uz mašīnu un vedu līdzi.
Kanēlīti kādu brīdi reklamēju, bija pat uzņemta īsfilma par viņu, bet galu galā vīrs iebilda un negribēja, ka mēs viņu atdodam uz citām mājām, un viņa palika pie mums.
Mums ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi – ir bijis laiks, kad Kanēlīte apvēlās, bet ir bijuši sliktie laiki, kad ļoti nokritās svarā un pievienojās dažādas infekcijas, ar kurām nācās pacīnīties. Šādus kaķus sauc par “woobly cat” – tiem ir koordinācijas traucējumi un ataksija – vestibulārā saslimšana.
Kanēle bija patiešām lielisks kaķis, kuru glābt nācās vairākkārt, bet viņa lieliski uzņēma citus jaunpienācējus, ar visiem bija draugos no pirmā mirkļa, tos pārējos iedrošināja un samīļoja,” atceras Ingvilda. “Ar jebkuru suni viņa gāja samīļoties, tikko to bija ieraudzījusi.
Kanēle no mums aizgāja šovasar, augustā. Savu mīlestību pret visu un visiem viņa beidzot bija izsmēlusi. Viņa bija nodzīvojusi samērā īsu, tomēr emocionāli garu mūžu. Nezinām, vai bija guvusi kādreiz galvas traumu, varbūt tikusi kādam zobos, bet varbūt tāds stāvoklis bija kā cita sekas – to mēs nezinām. Bet Kanēlīte mums vienmēr paliks prātā kā labākā asistente, kura uzņēma gan jaunatnācējus, gan to adoptētājus, un nekad nav bijis neviena, kas būtu pret viņu palicis vienaldzīgs.”
