Dzīvnieku evolūcija – medījuma metodes, kā izvairīties no mednieka 2
To, ka dzīvnieki ļoti ātri pielāgojas dažādiem apstākļiem, zina un novērojuši daudzi, bet, cik lielā mērā medījums pielāgojas medību metodēm, tas ir jautājums, kas būtībā nav padziļināti pētīts. Mednieki par to var spriest pēc saviem novērojumiem. Daudzi novērojuši, kā dzīvnieks uztver dažādus mākslīgos gaismas avotus. Ja vienreiz šādi, piemēram, mežacūka šauta, tad otrreiz diez vai dzīvnieks stāvēs miera stājās, ja tam acīs spīdina gaismu. Kādu brīdi bija viedoklis, ka zaļās gaismas lukturi mežacūkām netraucē. Kā tad! Trenēti medījumi laižas lapās tiklīdz tam kaut ko uzspīdina, neatkarīgi no gaismas krāsas.
Tāpat mežacūkas ļoti ātri apķer, ka kāds mēģinājis tās ar mākslīgo tauri pierukšķināt. Vācijā vienu brīdi šis bijis ļoti iecienīts un efektīvs medību veids, līdz mežacūkas pārstājušas uz cilvēka rukšķēšanu reaģēt. Arī lapsa, kas reiz sapratusi, ko nozīmē cilvēka radītais zaķa kliedziens, vairs uz to neatsauksies.
Interesants ir novērojums, ka arī zosis ļoti ātri atkož, ko nozīmē mākslīgā piesaukšana, it īpaši, ja izmanto Latvijā aizliegtos ierakstus dzīvnieku pievilināšanai. Krievijā šo metodi plaši izmanto zosu medībās, tādēļ tās ir apķērušas, ko tas nozīmē. Reiz kādās medībās mednieks esot izmantojis šo nelikumīgo pievilināšanas metodi, sak, jāpamēģina viss. Zosis nekavējoties ieslēgušas stopkrānu un steigušās pretējā virzienā. Mednieks lēsa, ka šīs lidojušas no Krievijas.
Reiz valsts policijas medību inspektors stāstīja, ka par to, kā medību iecirknī medī, var spriest pēc dzīvnieku uzvedības, kad ar automašīnu brauc cauri medību platībām. Ja dzīvnieki uz lauka turpina ganīties, kad garām brauc auto – viss kārtībā, ja ne, un tiklīdz auto ceļmalā piestāj, dzīvnieks rauj koferi prom, tad medījumam ir bijusi mācība. Tas vien liecina par to, cik ātri dzīvnieki saprot, kas ir briesmas.
Lavīgās stirnas
Dzinējmedības ir viens no tiem medību veidiem, ko dzīvnieki ir atkoduši, lai gan, protams, arī viņiem nākas kļūdīties. Kā atzīst daudzi mednieki, no masta izdzīt stirnas ir ļoti grūti, jo tās reti kad skrien uz priekšu, bet pamanās klusiņām, klausoties, lavoties izvairīties no dzinējiem. Cik reizes nav gadījies, ka kāds āzis, uzmanīgi klausoties, kur iet dzinēji, teju vai uzkāpj virsū medniekam, un, kad to ierauga, tad pārbijies un acis pārgriezis, diebj prom. Šādos gadījumos šaušana nemaz nav prātā, jo dzīvniekam patiesībā no pārbīļa izmainās arī sejas izteiksme, un skats ir tik smieklīgs, ka buciņam tēmēt roka neceļas.
Kāds pieredzējis mednieks reiz stāstīja neparastu gadījumu. Stirnu āzis mierīgi iznācis no masta, paslēpās zem kāda nogāzta koka, palienot zem tā kā alā. Šī metode bija tik efektīva, ka turpat netālu paskrējis takšelis un nemaz medījumu nebija pamanījis. Medību suns tam pagāja garām, nemaz to nesaožot. Gadās arī tā…
Lielākais kaifs un fantastiskākais piedzīvojums ir stirnu medības vasarā, dzinējmedībās reti stirnas šauj. Vasarā āža piemuļķošana ir viens lielisks piedzīvojums, arī stirnu kazas un kazlēnus var medīt uz gaidi. Pēc šā gada dzinējmedību sezonas un novērojumiem var secināt, ka daudzviet stirnu populācija ir atkopusies, varbūt ne tādā līmenī kā pirms kādiem četriem gadiem, bet tās mana arvien vairāk.
Viltīgās mežacūkas
Arvien biežāk rodas pārliecība, ka dzīvnieki saprot, kad mežā ieradies mednieks. Šī teorija vēl ir jāpierāda, bet skaidrs ir viens – dzīvnieks zina, ka mežā ir cilvēks, lai arī cik klusu tas uzvestos. Nereti šķiet, ka visi aļņi, brieži un mežacūkas tik sēž un smej krūmos, kamēr mēģinām klusiņām iet pa mežu.
Teorija ir gluži vienkārša. Sēņotāji un atpūtnieki mežā neuzvedas klusu. Piedevām vēl, tie dzīvniekus nešauj un apzināti nedzenā. Savukārt mednieki to dara, bet uzvedas klusu. Tātad, ja mežā ir skaļš cilvēks, tad dzīvniekam briesmas nedraud, tādēļ šķiet, ka arī medniekam vajadzētu uzvesties skaļāk, tad arī dzīvnieki nemuktu. Bet, tā ir tikai teorija. Attiecībā uz mežacūkām, pierādīta patiesība ir tāda, ka mežacūkas skaitīt nemāk. Ja mednieks viens pats aiziet uz tornīti, tad nereti mežacūkas neredzēs. Jo viltīgais kuilis guļ turpat ceļmalā un klausās. Jā, nupat viens aizgāja un atpakaļ neatnāca. Tādēļ sens joks vēsta, ka uz tornīti jāņem līdzi sievasmāte un pēc pusstundas jāsūta mājās. Tad kuilītis zinās – tas, kas uz torni aizgāja, atnāca arī atpakaļ. Šī metode patiesībā aizgūta no Krievijas, kur šādi ne viens vien lācis piemuļķots, jo arī lači skaitīt vēl nav iemācījušies.
Dzirdēts arī stāsts, ka kādu mednieku mežacūkas dikti muļķojušas. Visu barotavu regulāri izēdušas, bet kā šis sēž tornī, tā nenāk. Vēlāk pēc pēdām sapratuši, ka vēcā sivēnmāte regulāri nogājusi gar to vietu, kur mednieks atstājis savu auto – ja mašīnas nav, tad ēšana droša. Ja ceļgalā stāv braucamrīks, ēdamais jāmeklē citur.
Liela patiesība ir arī tajā, ka kuilis vai pat mežacūku bariņš var netraucēti gulēt takas malā pat tad, ja turpat stāv mednieks vai dzinēji. Ja vien suns vai tas pats dzinējs tām neuzkāpj virsū, tās turpinās gulēt turpat. Kamēr mežacūkas dzird, kur notiek kustība, tās kontrolē situāciju. Te arī stāsts par skaļo uzvešanos. Ne reizi vien gadījies, ka dzinēji izdzen mežu, mežacūkas manītas, bet uz medniekiem tās nav iznākušas. Tad atliek mastu dzīt vēlreiz. Tikai tad, kad cūkām teju vai uzkāpts virsū un ar suņiem ļipā, tās pamet savas siltās migas.
Dzinējmedībās efektīva ir metode, kad pēkšņi visi dzinēji apstājas un apklust, tad dzīvniekiem rodas panika, jo tie vairs nedzird, kur atrodas ienaidnieks. Šajā mirklī mastā var sākties liela kustība, jo medījums metīsies bēgt. Tas attiecas ne tikai uz mežacūkām, bet arī uz stirnām un staltbriežiem.
Spītīgie staltbrieži
Netieši žurnāls ir saņēmis jautājumu no kāda mednieka – kā tad galu galā tos briežus no meža izdzīt. Kolektīvam pagājušā dzinējmedību sezona nemaz ar briežu nomedīšanu nav veicies.
Bieži vien brieži, būdami ļoti manīgi, no masta izskrien, kamēr meža otrā galā mednieks tik stājas uz masta. Bet ir arī novērots, ka brieži nu nemaz tik ļoti nesteidz skriet uz medniekiem, jo zina, ja dzen, tad bīstamāk ir skriet prom, nevis palikt uz vietas. Dzinēji ir stāstījuši, ka it īpaši rudenī, kad kokiem vēl lapas, bullis ielīdis krūmos un nemūk pat tad, kad dzinējs tam iet virsū. Novērots arī, ka brieži izskrien no meža, palūkojas apkārt un skrien atpakaļ mastā. Tā dara arī stirnas.
Lai efektīvāk izdzītu mastu, jāatceras gan, ka visi dzīvnieki nav jānomedī, un labi vien ir, ka tie ir viltīgi, pirkmārt, svarīgi ir mastu dzīt pret vēju. Tad suņiem būs vieglāk paveikt savu uzdevumu. Ja sāk dzīt pa vējam, tad bieži vien suns dzīvnieku atradīs, uzkāpjot tieši virsū pēdai vai dzīvniekam. Novērots, ka pieredzējuši medību suņi, ja sāk dzīt pa vējam, mastā met lielu loku, lai dzīvniekus uztvertu ar augšējo ožu. Tas lielākoties ir laiku triks. Otrkārt, bez uzticamā četrkājainā medību drauga ne vienmēr izdosies sekmīgi mastu izdzīt. Tādēļ jau tūkstošiem gadu suns ir līdzās medniekam kā draugs, atbalsts, kompanjons un, protams, palīgs. Treškārt, ja ir aizdomas, kas mastā palikuši dzīvnieki, tad atliek vien dzinējiem doties atpakaļ un to dzīt vēlreiz. Tikai tad jāpārliecinās, ka mednieki joprojām atrodas tur, kur tiem jābūt, jo gadās, ka ilgā gaidīšana medniekiem apnīk un tie pamet savus ierakumus.
Ne vienmēr medības ir sekmīgas, bet tur jau rodas tas medību prieks – iet, meklēt un atrast. Ja neizdodas atrast, tad to var darīt nākamnedēļ, deguns nav jānokar, ja vien, protams, no medniekiem nepaģēr izpildīt limitu, ierobežojot teju vai visus sekmīgos medību veidus. Šeit runa par Āfrikas cūku mēra skartajām teritorijām.
Attīstoties dažādām tehnoloģijām, attīstās arī dzīvnieki, un tādēļ noteikti nevar apgalvot, ka nakts redzamības tēmēkļu papildu piegaismotāji ar neredzamo infrasarkano gaismu, tiešām dzīvniekiem paliek nemanīti. To rādīs laiks, bet medniekam pa to laiku jābūt atjautīgiem un jābūt soli priekšā savam medījumam.
