Padoms zemniekam. Mājlopu un mājputnu barības sagremojamība 1
Jēdziens sagremojamība attiecas uz to barības daļu, kas dzīvnieka zarnu traktā sagremojas un absorbējas jeb uzsūcas, organisms to izmanto un tā netiek izvadīta no dzīvnieka organisma ar fekālijām. Sagremojamību izsaka procentos.
Barības pamatsastāvdaļas, kas sagremojas dzīvnieka organismā, ir proteīns, ciete un tauki. Proteīns gremošanas procesā sadalās līdz aminoskābēm, ciete sadalās līdz vienkāršam cukuram – glikozei, bet tauki – līdz taukskābēm un monoglicerīdiem.
Sagremojamību ietekmē:
-dzīvnieku suga (atšķirīga gremošanas trakta uzbūve, līdz ar to atšķirīga tā darbība);
– dzīvnieku šķirne (tomēr novērots, ka nav lielas atšķirības barības sagremojamībā starp šķirnēm, biežāk var būt atšķirība starp individuāliem dzīvniekiem);
– dzīvnieka vecums (jaunie dzīvnieki nesagremo barību tik intensīvi kā vecie, jo gremošanas sistēmas fermenti izdalās mazākā daudzumā);
– barības maiņa (mainoties barības sastāvam, samazinās sagremojamība, īpaši attiecībā uz atgremotājiem dzīvniekiem);
– šķiedrvielu daudzums barībā (ja tas pārāk liels, barības vielu sagremojamība samazinās);
– ogļhidrātu daudzums barībā (paaugstināts cukuru daudzums barībā var izraisīt kuņģa fermentācijas spēju samazināšanos);
l barības piedevas (barības bagātināšana ar piedevām var būt noderīga jauniem dzīvniekiem, kā arī pasargāt dzīvnieka organismu pret barībā esošiem kaitīgiem ķīmiskiem savienojumiem);
– apēstās barības daudzums (jo lielāks apēstās barības daudzums, jo zemāka/lēnāka barības vielu sagremojamība);
– barības sagatavošanas veids (graudu malšana, placināšana, rapšu spraukumu termiska apstrāde u. c. palīdz vieglāk sagremot barību);
– kaitīgas ķīmiskas vielas barībā (tripsīna inhibitori pupās, solanīns kartupeļos u. c. kavē barības sagremošanu).
Atgremotājdzīvnieku nozīmīgākais gremošanas trakta posms ir spureklis
Barības vielu sagremošana atgremotājiem dzīvniekiem notiek ar mikroorganismu un to izdalīto fermentu palīdzību. Spureklis ir nozīmīgākais atgremotājdzīvnieku gremošanas trakta posms. Tajā tiek uzturēta vide, kas nodrošina labvēlīgus dzīves apstākļus daudzveidīgai mikroorganismu populācijai. Galvenie šķiedrvielu, cukuru, cietes un proteīna noārdītāji spureklī ir anaerobie (spējīgi augt un vairoties bezskābekļa vidē) mikroorganismi – baktērijas, sēnes un vienšūņi. Ja dzīvnieks uzņem nepietiekami daudz sabalansētu barības vielu, samazinās mikroorganismu masa spureklī, līdz ar to barības sagremojamība un barības, īpaši šķiedrvielu, uzņemšana un izmantošana. Tātad galvenais nosacījums labai barības sagremošanai ir nodrošināt ar barības vielām spureklī esošos mikroorganismus. Mikroorganismu augšanas intensitāte spureklī nosaka to sagremotās barības daļu, kas tiek noārdīta līdz metānam un gaistošajām taukskābēm.
Cūku gremošanas sistēma sastāv no piecām daļām
Barības vielu sagremošana cūkas organismā notiek šo dzīvnieku gremošanas sistēmā, kas sastāv no piecām daļām – mutes, barības vada, kuņģa, tievajām zarnām un resnās zarnas. Mutē notiek barības sasmalcināšana ar zobiem un samitrināšana ar siekalām, kas satur cieti sašķeļošu fermentu. Barības vada muskulatūra aizvada barību uz kuņģi, kur tā tiek sašķelta līdz ogļhidrātiem, proteīniem un taukiem ar kuņģa sieniņu izdalītās sālsskābes un fermentu palīdzību. Tālāk barības sagremošanās notiek tievajās zarnās, kuru sieniņas klāj bārkstiņas, tā palielinot tievo zarnu virsmu, caur kuru notiek barības vielu uzsūkšanās.
Tievo zarnu sieniņas klāj dažādu veidu šūnas, kas izdala gremošanas fermentus un absorbē sagremotās barības vielas. Tievo zarnu sākuma posmā barībā ieplūst aknu un aizkuņģa dziedzeru sekrēts; aknu izdalītā žults palīdz sašķelt barībā esošos taukus, bet aizkuņģa dziedzera sekrēts palīdz sadalīt gan taukus, gan ogļhidrātus un proteīnu. Lielākā daļa sagremotās barības sastāvdaļu tiek absorbētas/uzsūktas otrajā un trešajā tievo zarnu daļā. Vēl nesagremotās barības daļas nokļūst resnajās zarnās, kuru galvenā funkcija ir ūdens absorbēšana un nevajadzīgo, no organisma izvadāmo vielu uzkrāšana. Resnās zarnas beigu posms tiek saukts par taisno zarnu; tajā notiek fekālo masu veidošanās un uzkrāšanās.
Broileriem un dējējvistām barības sagremošana sākas guzā
Barības sagremošana nelielos apmēros broileriem un dējējvistām sākas guzā. Proteīna sagremošana sākas proventrikulā, kur barības masa tiek samitrināta ar sālsskābi un tā sāk sadalīt proteīnus līdz aminoskābēm. Vienlaikus barības nokļūšana proventrikulā ierosina gremošanas trakta epitēlija šūnas izdalīt dažādus specifiskus gremošanas fermentus, kas veicina barības vielu sagremošanu. Tālāka aminoskābju sadalīšanās dažādu fermentu un bioloģiski aktīvu vielu ietekmē notiek putnu tievajās zarnās, caur kuru epitēliju notiek intensīva barības vielu uzsūkšanās.
Jāņem vērā, ka ne visas organismam nepieciešamās barības vielas arī normālos gremošanas apstākļos tiek vienādi pilnvērtīgi izmantotas (piemēram, kokšķiedra). Sagremojamību var uzlabot, izmantojot dažādas bioloģiski aktīvas vielas (piemēram, fermentu preparātus, prebiotikas vai/un probiotikas). Tādējādi iespējams palielināt dzīvnieku spēju sadalīt barības vielas un vienlaikus uzlabot to pārstrādāšanu, panākot būtisku barības vielu izdalīšanās samazinājumu ar fekālijām. Jau neliela enerģijas un organiskās substances sagremošanas uzlabošana dod ievērojamu efektu saimnieciskajos rādītājos.
Barības vielu sagremojamību laboratorijas apstākļos nosaka ar celulāžu metodi, nosakot, kāda daļa barības vielu sadalās noteiktas koncentrācijas skābju ietekmē. Ir noskaidrots, ka zirņu sagremojamība vidēji ir 82,7%, sojas pupiņu – 81,4%, bet lauka pupu – 79,4%.
Lauka pupu un zirņu sagremojamība
Pētījumos pierādīts, ka viena no labākajām sagremojamībām ir igauņu lauka pupu šķirnei ‘Jogeva’ (81,5%), tai seko Priekuļu selekcijas institūta laukos uzturētas un audzētas šķirnes ‘Tolea’ (80,1%) un ‘Valmieras’ (79,8%), Lietuvas sīksēklu jeb lopbarības pupu šķirne ‘Ada’ (79,5%). Viszemākā sagremojamība no mūsu pārbaudītajām ir lauka pupu šķirnei ‘Fuego’ (77,5%).
Zirņu sagremojamība salīdzinājumā ar pupu sagremojamību ir augstāka, kas skaidrojams ar to, ka zirņu sēklapvalks ir plānāks, tajā mazāk nesagremojamo šķiedrvielu nekā pupu sēklapvalkā. Laba sagremojamība ir Priekuļu selekcijas institūtā izveidotai zirņu līnijai H-06-04-4 (83,7%); augsta sagremojamība ir arī baltziedu zirņu šķirnēm ar gaiši dzeltenām un zaļām sēklām – ‘Lāsma’ un ‘Zaiga’ (atbilstoši 83,4% un 83,2%). Šķirnēm ar brūni marmorētām sēklām ‘Vitra’ un ‘Bruno’ (82,5% un 82%) sagremojamība ir nedaudz zemāka. Lopbarības zirņu šķirnei ‘Alma’ (‘Almara’) sagremojamība ir viszemākā – 81,4%.
Tauriņzieži, īpaši zirņi un pupas, ir augstražīga kultūra, kuru saimnieciskā nozīme ir ļoti liela. Sēklas ir pirmšķirīga koncentrēta barība mājlopiem, jo satur 22–35% olbaltumvielu. Mājdzīvniekiem pupu un zirņu sēklas var izēdināt veselas, sasmalcinātas, izmērcētas ūdenī vai miltu veidā. Lauka pupu un zirņu miltus var piemaisīt graudaugu miltiem. Pieradinot dzīvnieku pie tādas proteīna barības, varam paaugstināt dzīvnieku produktivitāti.
Zināms, ka barības līdzekļos esošā proteīna sagremojamību raksturo kopējais slāpekļa līmenis putnu mēslos. Laboratoriski novērtējot kopējā slāpekļa daudzumu izmēģinājuma grupu putnu mēslos, novērojām, ka, izēdinot broilercāļiem barību ar 20% zirņu īpatsvaru, izdalītajos putnu mēslos kopējais slāpekļa daudzums bija samazinājies par 0,17% un 0,47 g/kg salīdzinājumā ar kontroles grupu. Tas norāda, ka zirņos esošais proteīns putnu organismā labi sagremojas un izmantojas, līdz ar to nepalielinās slāpekļa izdalīšanās ar mēsliem putnu mītnē, tātad nepalielinās arī nevēlamā amonjaka daudzums.
Sākotnēji projektā iegūtie rezultāti neuzrāda gremošanas traucējumus ne slaucamām govīm, ne broileriem, izēdinot pupas un zirņus. Tādējādi varam prognozēt, ka vietēji audzētas pupu un zirņu sēklas varētu ieņemt nozīmīgu vietu dzīvnieku ēdināšanā kā proteīna barība.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
