Veterinārārste Madara Teterovska: mājdzīvnieku dāvināšana nav pieņemama nekādos apstākļos! 8
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”.
Ziemassvētkus bieži mēdz dēvēt par brīnumu laiku. Šobrīd, mīļi glaudot savu klēpī snaudošo, labsajūtā murrājošo runčuku Emo, ar kuru esam gājuši cauri ne tikai priekpilnai un piepildītai kopā būšanai, bet arī grūtiem, brīžiem pat šķietami bezcerīgiem periodiem, cīnoties par viņa veselību, skaidri apjaušu, ka visa pamatā ir ticība, mīlestība un pateicība par katru kopā pavadīto dienu. Ja turam sirdi plaši atvērtu, dzīvnieciņš var nākt kā īsts Ziemassvētku brīnums (jebkurā gadalaikā) – ar savu nesavtīgo mīlestību, uzticēšanos un piedošanas mākslu, ar spēju katru dienu sākt kā no jauna.
Mājas mīluļa ienākšanai ģimenē jābūt ļoti pārdomātai. Dzīvnieks nav dāvana, ko bez savstarpējas vienošanās ielikt Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā un atstāt uz mājas lieveņa vai pie dzīvokļa durvīm. Arī dzīvniekiem ir savas vajadzības. Turklāt atšķirībā no bērniem, kuri ar laiku kļūst patstāvīgi un neatkarīgi no vecākiem, mājdzīvniekiem pieaugot, viņu atkarība no saimnieka nekur nepazūd. Ar ko jārēķinās, dzīvniekam ienākot ģimenes sistēmā? Un kādu piepildījumu varam gūt, savā paspārnē paņemot dzīvnieciņu senioru?
Impulsīvai dzīvnieku pirkšanai – nē!
Saruna par dzīvniekiem vienmēr ir saruna arī par cilvēkiem, saka Solvita Vība, biedrības “K. Čilveres Dzīvnieku draugu biedrība” valdes priekšsēdētāja. “Nu jau divdesmito gadu patversmes vestibilā Ziemassvētku laikā izliekam brīnišķīga kaķēna fotogrāfiju ar uzrakstu: Es neesmu Ziemassvētku dāvana. Katru gadu par to runājam, un izskatās, ka situācija uzlabojas. Manā praksē arvien mazāk ir gan cietsirdības, gan tādu gadījumu, kad cilvēks ierodas un visai augstprātīgā tonī saka – gribu dzīvnieku, ko dāvināt. Taču, ja tomēr tā notiek, skaidri un gaiši pasakām, ka dāvināšanai trešajai personai dzīvniekus nedodam.
“Pet City” klīnikas veterinārārste Madara Teterovska uzskata, ka dzīvnieku dāvināšana nav pieņemama nekādos apstākļos. Dzīvnieka iegāde vai adoptēšana nedrīkst būt impulsīvs lēmums. Veiksmīgu cilvēka un dzīvnieku attiecību pamatā tomēr ir cilvēka spēja uzņemties rūpes, ievērojot visas dzīvnieka labturības prasības. Ne mazāk svarīgi ir izvēlēties savam dzīves ritmam piemērotu mīluli. Ģimenes psihoterapijas speciāliste Lelde Kāpiņa piekrīt, ka tā nav laba prakse – mēģināt dziedināt citu cilvēku sāpes vai vientulību, dāvinot vai nesaskaņoti piešķirot mīluļus. Dzīvnieka ienākšanai mājās jābūt gan brīvprātīgam, gan atbildīgam un izsvērtam lēmumam. Turklāt jāatceras, ka stāsts ir ne tikai par laika, bet arī finansiālo ieguldījumu: “Tāpat kā cilvēkam, arī dzīvniekam veselības aprūpes vajadzības ir katru gadu. Vakcinācija, profilaktiskā apskate pie ārsta, apstrāde pret parazītiem, zobu higiēna utt. Nemaz nerunājot par hroniskām slimībām un to, ja gadās kas ārkārtējs,” atgādina Solvita Vība.
Vēl biedrības vadītājai nešķiet pieņemami, ka vietās, kur tiek pārdoti eksotiskie dzīvnieki, nereti tiek postulēts: viņi ir saistoši ar to, ka ir vieglāk kopjami un neprasa tik daudz uzmanības kā, piemēram, suns vai kaķis. “Manuprāt, draugs ir tas, kurš nevis nāk, lai būtu vieglāk, bet, tieši otrādi, lai cilvēkam būtu, par ko rūpēties, tas prasa gan laiku, gan naudu, gan intensīvu būšanu kopā. Turklāt eksotiskie dzīvnieki tomēr ir savvaļas dzīvnieki, kuru dabiskās vajadzības nebūt nav ne dzīvoklis, ne būris, un sekas tam var būt ļoti dažādas. Piemēram, pirms vairākiem gadiem cilvēku bezatbildības dēļ pēc Lieldienām mums patversmē bija vairāk nekā 20 pundurtrusīšu.”
Rūpes par dzīvnieku senioru
Gados vecākiem dzīvniekiem atrast sev piemērotas mājas parasti ir daudz grūtāk. Kāpēc tas tā, skaidro Madara Teterovska: “Paņemot savā paspārnē dzīvnieku senioru, cilvēkam nākas būt pacietīgam. Šiem dzīvniekiem var būt daudz smagāks pārejas periods. Jārēķinās arī ar veselības, iespējams, uzvedības problēmām. Bieži nepieciešama specifiska ēdināšana, barības piedevas un medikamenti, kas palīdz kontrolēt hroniskas veselības problēmas. Jāņem vērā arī fakts, ka pieauguša dzīvnieka raksturu un sliktos ieradumus ir daudz grūtāk koriģēt. Daudzus šīs nianses attur uzņemties atbildību par dzīvnieku gados. Taču es ļoti cienu cilvēkus, kuri uzņemas rūpes par dzīvniekiem senioriem. Manuprāt, tas ir empātijas augstākais līmenis.”
Reizēm dzīvnieki, kuri nonākuši patversmes sienās, ir piedzīvojuši cietsirdīgu apiešanos, pamešanu novārtā un citus emocionāli traumējošus dzīves apstākļus. Tad rūpju daudzums, ko prasa dzīvnieks, ilgāku laiku var pārsniegt to mīļumu un siltumu, ko cilvēks saņem pretī, stāsta Lelde Kāpiņa: “Arī manā pieredzē no patversmes paņemtā kaķenīte ļoti pamazām, tikai pēc pāris mēnešiem, sāka ļauties glāstiem un izbaudīt ķemmēšanu. Tomēr tagad, pēc vairāku gadu mājas dzīves, kaķene jūtas kā pilnvērtīga ģimenes locekle. Gaida mūs nākam mājās, vairāk nekā par ēdienu viņa priecājas par laiku, ko var pavadīt klēpī un izbaudīt glāstus. Tas rada aizkustinājumu, vēlmi turpināt rūpēties un sniegt mīlestību.”
Solvita Vība aicina: “Ja ir vēlme izdarīt patiesu labestības darbu, varbūt ir vērts padomāt par iespēju dot mājas mīlulim, kuru ne visi labprāt izvēlas. Dzīvnieki seniori ar savu uzvedības modeli nereti ir vieglāk novērtējami – kādi viņi būs, kādas būs viņu vajadzības. Protams, cilvēkiem ļoti bieži ir bail, ka gadu skaita dēļ ar dzīvnieciņu kopā pavadītais laiks būs ļoti īss. Taču te vēlos teikt, ka mēs neviens nezinām, cik laika Dieviņš mums ir devis. Paņemot dzīvu būtni, mums jābūt skaidrai sapratnei, ka visi pasaulē esam tikai uz kādu laiku.”
Pastāv arī diezgan liela iespējamība, ka dzīvnieka nāve būs pirmā situācija, kad bērns saskarsies ar sērām un atvadām no tuvinieka, skaidro ģimenes psihoterapijas speciāliste: “Taču šāda šķiršanās no mājdzīvnieka ir būtiska iespēja, kad ar bērnu runāt par dzīvību un nāvi. Kad paskaidrot, ka zaudējuma situācijā cilvēki mēdz gan dusmoties, gan cerēt uz brīnumu, gan pārmest sev un apkārtējiem, gan skumt, gan skaļi vai klusu raudāt. Bērniem un pieaugušajiem ir svarīgi nenoliegt savas sarežģītās jūtas, dot sev vajadzīgo laiku, lai cieņpilni atvadītos, un pēc tam jau kaut kad atkal atvērties jaunām iespējām un attiecībām.”
Radīsim laimi savām rokām!
Dzīvnieki var pilnībā izmainīt cilvēka likteni, pārliecināta ir veterinārārste Madara: “Piemēram, suņi pavadoņi, ar kuru palīdzību cilvēki ar īpašām vajadzībām var atgriezties savās ikdienas gaitās. Daudziem dzīvnieks palīdz tikt galā ar depresiju. Nesen uz klīniku tika atvests arī kaķēns ar saindēšanās pazīmēm. Ja ne viņš, sekas varēja būt nopietnas, jo izrādījās, ka mājā bija gāzes noplūde. Paldies kaķītim, viss beidzās laimīgi! Un šādu stāstu ir ļoti daudz.” Solvita Vība uzsver: cilvēkus var iedalīt tajos, kas tiecas pēc laimes un visu laiku to meklē, un tajos, kuri laimi rada paši. “Man personīgi šķiet, ka dzīvnieki ir īsts dabas brīnums, kuri parāda un māca, kā to laimi radīt. Paldies viņiem par to!”
Kalpošanas misija
Ingrīda Supe no Balviem ikdienā sniedz pakalpojumus gan kā Montesori pedagogs, gan kanisterapijas speciālists. Kanisterapija ir starpdisciplinārs terapijas veids, kur tiek iesaistīts speciāli apmācīts suns. Tautā to mēdz dēvēt arī par suņu terapiju. Kā saka pati Ingrīda, maldinoši ir uzskatīt, ka suns ārstē. Suns nav instruments vai medikaments. Suns ir kā motivators darboties. Komunicējot ar suni un iesaistot paralēli arī citas terapijas, tiek sekmēts cilvēka atveseļošanās process. Šos ieguvumus savulaik pamanīja arī psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids, kurš ļāva savam sunim būt klātesošam psihoanalītisko seansu laikā, tādējādi mazinot pacientu trauksmi un atraisot vēlmi komunicēt un dalīties ar saviem pārdzīvojumiem.
Lai gan kanisterapijai var būt piemērots gandrīz jebkuras šķirnes suns, piemērotākie ir labradori, zelta retrīveri un ņūfaundlendi. “Manā gadījumā tas ir samojeds. Ļoti izskatīgs, smaidīgs, pozitīvs suns, pats galvenais – balts un pūkains. Interesanti, ka kādreiz es suņus nemīlēju. Ja kāds pirms 20 gadiem būtu teicis, ka man mājās būs suns, es par to sirsnīgi un smagi pasmietos. Taču, ieraugot samojedu televīzijas ekrānā, es iemīlējos! Kādus piecus gadus ievācu visu informāciju par šo šķirni (veselību, kopšanu, raksturu) un turpināju sapņot.
Visbeidzot, kad mana meita kļuva pieaugusi, iegādājos suņu meiteni Doru. Jau pavisam drīz sapratu, ka nebūtu godīgi šo suni paturēt tikai sev. Arī sunim jājūtas noderīgam. Tā nonācām līdz kanisterapijai. Dora bija tāds kā spontāns mīlestības lēmums, bet Sani izvēlējos apzināti – speciāli kanisterapijai.” Ingrīda atzīstas, ka mīlestība pret dzīvniekiem, pateicoties suņu meitenēm, arvien plešas plašumā. Tādējādi teiciens “nekad nesaki nekad” viņas dzīvē ir apliecinājies pilnībā.
“Suņu meitenes man ir sniegušas kalpošanas misijas apziņu, beznosacījuma mīlestību un iespēju dalīties tālāk. Kad dzīvnieks ir līdzās, ikdienai ir cita kvalitāte. Jā, reizēm esi piekusis, noguris, taču sunītim ir vienalga, kāds tu esi. Viņš priecājas par visu, kas iepriecina tevi, viņš jūt, kad esi bēdīgs.
Vienmēr saku, ka Dora un Sani ir manas baltās antidepresantu tabletītes. Tāpat viņas ir iedvesmojušas mani uz lielām lietām.
Šobrīd Balvu novadā būvējam atbalsta māju “Brīvupes”, kur būs pieejama ne tikai kanisterapija, bet arī plašāks pakalpojumu klāsts,” stāsta Ingrīda Supe.
Pirmajā kanisterapijas nodarbībā parasti tiek izvirzīts kopīgs mērķis: ko ir vēlme ar terapijas palīdzību sasniegt. “Lai gan strādājam arī ar pieaugušajiem, lielākais klientu loks ir bērni, nepilngadīgie. Apmēram trešdaļa klientu ir ar autiskā spektra, ar valodas un mācīšanās un kustību traucējumiem. Nāk arī bērni ar salīdzinoši jaunām diagnozēm, piemēram, selektīvo mutismu (bērna trauksmes traucējumi, kas izpaužas kā nespēja runāt dažādās sabiedriskās situācijās). Tādējādi arī pati mācos daudz ko jaunu un no sirds priecājos par katru šķietami mazo, pakāpenisko soli, kas būtiski uzlabo gan bērna, gan arī vecāku dzīvi un ikdienu.”
Turklāt kādreiz bija manāma tendence “paņemu suni, un viss”, respektīvi, vai nu viņš tiek piesiets pie ķēdes, vai arī skraida pa pagastu un apdraud citus, bet šobrīd iedzīvotāji kļūst atbildīgāki, saka Ingrīda: “Ir lielāka izpratne, ka mīlulis ir arī jāsocializē un jāapmāca. Dzīvnieks pats par sevi jau nav ļauns. Tas parasti ir cilvēks, kurš viņu tā ir satraumējis un radījis neveselīgus apstākļus, tādējādi dzīvniekam neatliek nekas cits kā aizstāvēties.”
Sarunas noslēgumā kanisterapijas speciāliste atsaucas uz kādu dzīvesgudru atziņu: “Mums vajadzētu pacensties kļūt par tik labiem cilvēkiem, par kādiem mūs uzskata mūsu suņi.” Turklāt ne tikai kļūt, bet arī iemīlēt sevi tikpat stipri, piemetina Ingrīda: “Mēs tik ļoti mēdzam kritizēt sevi! Arī es tajā skaitā. Taču, pateicoties Dorai un Sani, mana pašapziņa ir augusi. Šobrīd daru to, ko man ļoti patīk darīt, kur jūtos noderīga un caur ko varu palīdzēt citiem. Tas bagātina un pilnveido. Nesen saņēmu arī Latvijas Republikas Tiesībsarga atzinības rakstu konkursā “Gada balva cilvēku ar individualitāti atbalstam” nominācijā “Bērnu atbalsts”.Un tas viss, pateicoties manai baltajai komandai.”
Liktenīgā atkal satikšanās
Ieva Strode savu mammu atceras kā īstu kaķu glābēju. Mājās bieži bija kāds nošņurcis kaķa bērns, kurš tika atveseļots, apmācīts un iekārtots atbilstošā dzīvesvietā. Ieva atminas, kā mamma savulaik cīnījās ar trīs pusaudžiem, lai neļautu ar akmeņiem nomētāt un peļķē noslīcināt kaķēnu. Tā ar savu piemēru vecāki iemācīja meitenei atbildības sajūtu un cieņu pret visu dzīvo.
“Rudi kaķi ir mana vājība kopš bērnības. Tāpēc brīdī, kad gaidīju savu pirmdzimto un aiz jaunās dzīvesvietas kaimiņienes loga ieraudzīju milzīgu, rudu, laisku kaķa etalonu, es sajūsmā sastingu. Kaimiņienei nebija iebildumu, ka reizēm tīksminājos ap viņas krāšņo mājdzīvnieku. Pēc kāda laika kaimiņiene saslima un nomira, un viņas mantinieki mēģināja man piedāvāt uzņemties rūpes par kaķi. Taču, tā kā mājās bija zīdainis, un istabas kaķis jau bija paspējis nobaudīt brīvību, uz trešo stāvu dzīvot viņš nāca nelabprāt. Tāpat bija iedraudzējies ar pirmā stāva kaimiņieni, kurai virtuves logs atradās uz pagalma pusi. Caur turieni rudajam skaistulim bija krietni ērtāk staigāt, kur un kad pašam tīk. Tā tas arī palika. Savukārt, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu un sagaidīju otro dēlu, es piedzīvoju vairākus smagus gadus savā dzīvē, un tik nedrošā un svārstīgā laikā nekādi nejutu sevī spēkus uzņemties atbildību par vēl kādu,” godīgi atzīst Ieva.
Taču pirms pāris gadiem Ievas dēli sāka sapņot par mājdzīvnieku. Pašiem nebija skaidrs, grib suni vai kaķi, mājdzīvnieku vai rotaļlietu. Šā iemesla dēļ apzināti tika vilcināts laiks, lai arī jaunākā atvase būtu spējīga apjaust, ka dzīvnieks nav rotaļlieta. “Noteikti zināju, ka Ziemassvētku vecītis dzīvniekus nenes, ko arī skaidroju puišiem.
Un tad šā gada vasarā, lasot ziņas kādā no interneta portāliem, pamanīju rudo Maksi! Zem foto bija informācija, ka viņš jau atkal palicis bez saimnieces un atrodams tajā pašā adresē.
Piezvanīju uz norādīto numuru, sakot – ja nu tiešām kaķim jādzīvo kāpnēs vai uz ielas, varu viņam piedāvāt dzīvi telpās, jo dzīvoju ceturtajā stāvā Rīgas centrā. Tajā mirklī Makša atradēja Margarita pastāstīja, ka viņam ir piesolītas mājas Kurzemes pusē. Novēlēju kaķim laimīgas vecumdienas un atvadījos. Tomēr pēc desmit minūtēm atskanēja zvans, ka Kurzeme uzreiz pēc mana zvana atcēlusi un – vai es tiešām esmu ar mieru dot vecuma pansiju rudajam kungam? Atbildēju apstiprinoši. Margarita tikai silti nosmējās, sakot: izskatās, ka Maksis gaidījis tieši mani.”
Pēc pāris dienām Maksis ieradās. Pārbijies un stresā. Garajā kažokā visā sānu garumā bija savēlušies cieti milzu matu kunkuļi. Ieva stāsta: “Gribēju tos izgriezt, bet drīz vien atmetu ar roku, jo tās bija kā gladiatoru cīņas, kas radīja ne tikai dziļas rētas manās rokās, bet arī plaisas mūsu trauslajā draudzībā. Turklāt pamanīju, ka viņš pats mazgājoties spalvu kunkuļus katru reizi paplēš ar zobiem, cik nu sāpju slieksnis atļauj. Atlika tikai tos atrast un savākt. Šobrīd kažoks ir mīksts un ataug, drīz kaķis būs savā agrākajā krāšņumā.
Pirms Makša atbraukšanas izskaidroju bērniem, ka tas ir pieaudzis kaķu vectētiņš, seniors (pēc nepārbaudītas informācijas viņam varētu būt 13 gadi), un sākumā noteikti būs jānodrošina viņam miers, maksimums, drīkstēs uz viņu pa gabalu paskatīties. Visticamāk, viņš negribēs lēkāt pēc bumbiņām un dauzīties. Izrunājām arī to, ka kaķu mūžs ir īsāks nekā cilvēkiem un nekad nevar zināt, cik ilgi mīlulis dzīvos. Bet, lai vai kā, viņš ir pelnījis būt siltumā, mīlēts, pabarots un mierā.”
Pietāte darīja savu. Jau drīz Maksis no droša attāluma nāca vērot bērnu rotaļāšanos. Pieskarties gan neļāva, un, ja kaut kas nebija pieņemams, pāri nedarīja ne ar nagiem, ne zobiem, bet vienkārši uzkūla asti un toleranti palīda pagultē. Kaķis bija izvārdzis. “Sākumā pukojos, ka viņš čurā garām kastītei, bet tad pamanīju, ka ēdot viņam trīc kājas. Sapratu arī, ka uz palodzes nekāpj, jo nevar, nevis negrib. Un tad, kad kādu vakaru, gulēt ejot, Maksis atnāca pie gultas un iekārtojās uz paklājiņa, sapratu, ka ir sākusies mūsu satuvināšanās. Toties fiziskās atlabšanas pirmā pazīme bija kārtīgs kaķu dragreiss pa labskanīgajām dēļu grīdām ap saullēkta laiku.”
Ieva ļoti priecājas, ka viņu ceļi jau atkal ir krustojušies: “Ja kaķis būtu palicis dzīvot pie manis pašā sākumā, nezinu, vai dēli šobrīd viņu uztvertu tik pozitīvi un vai tik daudz iegūtu no šīs saskarsmes. Mazs kaķēns, protams, būtu izklaidējošāks, taču kaķis seniors var uzlikt latiņu tam, kā kaķim jāuzvedas, kāds ir kaķa dienas režīms, ķermeņa valoda, vajadzības, arī tas, kā dzīvnieku senioru iesaistīt rotaļās un kā noglāstīt tā, lai viņam tas sagādātu prieku. Pieaudzis kaķis ir nosvērtāks, konsekventāks savās izpausmēs. No mīnusiem droši vien jāmin neprognozējamais dzīvnieka seniora dzīves ilgums (lai gan arī pavisam jauniem dzīvniekiem tas var būt ļoti īss) un, protams, jau izveidojies raksturs. Maksis nav klēpja kaķis, viņš kā tāds vēsais norvēģis ietur fizisku distanci, kas sarūk vien brīžos, kad esmu mājās ar viņu viena. Tad viņš nāk gulēt uz mana darba galda, kamēr strādāju. Vēl arī no rītiem, kad no gultas kājgaļa, tiklīdz pakustos, tumsā murrādams pietuvinās kas silts un ēst prasošs.
Maksis mūsu ģimeni ir padarījis tikai stiprāku. Zīmīgi, ka abi dēli nesen teica: “Mēs četri – mamma, mēs ar brāli un kaķis Maksis – esam ģimene, un mēs savējos nepametam.” Jā, tā ir lielākā dāvana, ko viens otram esam uzdāvinājuši.”
Bērns vēlas mājdzīvnieku… Kā reaģēt vecākiem?
* Vai paši vecāki tam ir gatavi? Veterinārārste Madara Teterovska norāda, ka pirmā un galvenā lieta, kas jāatceras vecākiem: par dzīvnieku uzņemties rūpes un būt atbildīgs var tikai pieaugušais. Ja vecāki jau pašā saknē nav gatavi šīm ilgtermiņa saistībām, labāk iegādāties bērnam rotaļlietu. “Ir neskaitāmi skumji stāsti, kur dzīvnieks beigās nevienam nav vairs vajadzīgs. Suns, kurš neiet ārā, jo visiem ir slinkums viņam pēc pastaigas tīrīt ķepas. Dzīvnieki, kuri nokļūst patversmēs utt. Man dažkārt ir ļoti žēl arī bērnus, jo nereti pie manis vizītēs redzams, ka viņi ir daudz atbildīgāki par saviem vecākiem.”
* Bērna labākais draugs un skolotājs. Tomēr, ja visa ģimene saistībām ir gatava, ar bērnu tiek izrunāts, ka dzīvnieks nav rotaļlieta un viņa vajadzības ir jāapmierina katru dienu, tad atsaukšanās uz bērna lūgumu nav nekas slikts. Arī Madara kādreiz ir lūgusi vecākiem sunīti: “Tās ir vienas no manām spilgtākajām bērnības atmiņām. Lieliski, ja bērni var augt kopā ar dzīvniekiem, jo rūpes par viņiem iemāca atbildību un empātiju. Citreiz dzīvnieciņš ir arī bērna labākais draugs, kuram var uzticēt visas savas bēdas.”
* Sagatavošanās darbi. Dzīvniekam ienākot mājās, visai ģimenei vajadzētu iepazīties ar konkrētā mīluļa vajadzībām, savā starpā pārrunāt un vienoties gan par pienākumiem, gan turpmāko ģimenes dzīves organizēšanu, uzsver psihoterapijas speciāliste Lelde Kāpiņa. “Pieredze liecina, ka pusaudži un lielāki bērni prasmīgi organizē savu dienu, rēķinoties ar mīluļa aprūpes pienākumiem, ja paši ir tos izvēlējušies un apņēmušies uzņemties atbildību. Mazu bērnu vecākiem gan nevajadzētu cerēt uz brīnumu, ka atvase būs spējīga uzņemties atbildību par dzīvnieka ikdienas pastaigām, audzināšanu un barošanu.”
