“Dzīvniekiem nav bērnudārzu!” Kā rīkoties, ja mežā satiekam vilku, lāci un stirnas mazuļi 7
Linda Dombrovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lācis, kas mednieka meža kamerā nofilmējies netālu no Liepājas. Vilcene, kas no midzeņa nes prom savus mazuļus, vilki, kas uzbrūk mežacūkas sivēniem, kā arī tam visam pa vidu stirnu mazuļi, kas nonāk patversmē. Pēdējā laikā sabiedrības uzmanību piesaistījuši dzīvnieki, kas nofilmēti situācijās, ko ikdienā nevienam tā arī īsti neizdodas novērot.
Lācis Kurzemē
Cik Latvijā ir lāču, to īsti nezina neviens, bet zinātnieki lēš, ka no 30 līdz 50, mednieki uzskata, ka jābūt vairāk. Arvien biežāk soctīklos parādās bildes un video, kuros redzami atsevišķi lāči, pat lācenes ar mazuļiem. Viens lācis pat mēģināja uztaisīt selfiju. Vai šī ir kāda neparasta situācija?
Vēl nesen zinātnieki, sniedzot oficiālos datus par lāču skaitu, minēja skaitli 16, bet tagad nekas cits neatliek, kā to palielināt, jo diez vai 16 lāču var tik daudzās vietās nofilmēties teju vai vienlaikus. Ilgu laiku lācis bija diezgan rets viesis mūsu mežos, bet šķiet, ka mūsu zemi šis lielais un spēcīgais plēsējs tomēr sāk iecienīt vairāk. Vai nu tādēļ, ka šeit ir pietiekami labi apstākļi un gana daudz ēdmaņas, varbūt arī tāpēc, ka kaimiņvalstu populācijas izplešas.
Galvenais jautājums – vai no lāča ir jābaidās? Nu gluži iet klāt, to glāstīt, “glābt” mazuļus vai piedāvāt burkānus noteikti nevajag. Jo lācis ir spēcīgs, jaudīgs, liels dzīvnieks, kas, ja saskatīs cilvēkā ienaidnieku vai konkurentu, var arī uzbrukt.
Igaunijā gan, kur jāsadzīvo ar vairāk nekā 600 lāčiem, līdz šim ir izdevies sekmīgi izvairīties no nepatīkamām sadursmēm. Uzreiz gan jāteic, ka Igaunijā nelielu skaitu lāču medī katru gadu un tas ir viens svarīgs faktors, kas var novērst nepatīkamas tikšanās ar lāci gluži vienkārši tādēļ, ka lāči no cilvēka baidās un to ciena.
Latvijā savukārt medības ir aizliegtas, tas ir aizsargājams dzīvnieks. Sastopoties ar lāci mežā, eksperti iesaka atkāpties lēnām un mierīgi, nekādā gadījumā nebēgt, lācim netuvoties.
Izpostītais vilcenes midzenis
Maijā žurnāla “Medības” redakcijai palaimējās iegūt unikālus videoierakstus, ko atsūtīja mežizstrādes uzņēmuma harvestera operators Valters. Uzvārdu viņš lūdza neminēt. Video ierakstā ir redzams, kā vilcene vienu pēc otra no migas kailcirtes malā iznes vilcēnus. Aina risinās tieši rūcoša harvestera priekšā, aptuveni 30 m no tā. Pēc video noskatīšanās seko virkne komentāru par to, ka mežizstrāde pavasarī jāaizliedz, ka cilvēks ir iznīcinājis midzeni, nolemjot bojāejai mazos kucēnus.
“Savvaļas dzīvnieki, sevišķi plēsēji nebīstas ne no vieglajiem auto, ne no lauksaimniecības vai mežizstrādes tehnikas,” komentēja Latvijas Mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Dr. biol. Jānis Ozoliņš.
“Dzīvnieki ir pieraduši pie lielās lauksaimniecības tehnikas, pie autosatiksmes un nesaista to ar briesmām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ diezgan bieži vilki un dažreiz arī lūši iet bojā autosatiksmes negadījumos. Tas pats arī mežizstrādē.
Ir daudz piemēru, kad vilks ir pienācis pavisam klāt pie traktora un pētījis to, pat uzkāpis uz kādas platformas. Ja cilvēks izkāptu no kabīnes, dzīvnieks piedzīvotu lielu izbīli. Tādēļ harvestera operatora rīcība šinī situācijā bija ļoti pareiza.”
Runājot par vilcenes uzvedību, Dr. biol. Jānis Ozoliņš norādīja: “Mīts, ka vilki pamet savus pēcnācējus, radies tādēļ, ka cilvēks, kurš iztraucējis plēsēju migā, redz, kā tas aizbēg, bet nekad neredz, kā vilcene atgriežas. Vilki ir ļoti gudri dzīvnieki. Šādā gadījumā mātīte aizbēgtu un nogaidītu, vērodama situāciju.
Kad viss nomierinātos, tā atgrieztos un mēģinātu atrast un izglābt vilcēnus. Tas, ka vilcene tik ātri paspēja aizskriet un atgriezties, nesot prom kucēnus (video autors norāda, ka tas prasījis piecas līdz septiņas minūtes), nozīmē, ka rezerves midzenis bija ļoti tuvu. Dažreiz pat viena kvartāla ietvaros ir trīs un vairāk midzeņi.”
Meža dzīvnieku mazuļi nav jāglābj
Atrada mežā pamestus kucēnus, aizveda uz patversmi, bet izrādījās, ka tie ir lapsēni. Kāds vīrietis gājis pa ielu un rokās nesis pavisam maziņu stirnēnu. Piegājis pie divām meitenēm, kas nākušas pretī, un vaicājis, vai viņas negrib stirniņu, iedevis mazuli un aizgājis projām.
Šie ir tikai divi no daudziem absurdajiem stāstiem, kad cilvēks nezināšanas dēļ un varbūt kādu labu motīvu vadīts nozog mātei dabai tās bērnus, šajā gadījumā patiešām pakļaujot tos bojāejai vai bēdīgam liktenim. Retu reizi šādi gadījumi beidzas labi, bet visbiežāk “glābto” dzīvnieku liktenis ir traģisks.
Dzīvniekiem nav bērnudārzu vai pamatskolas, tādēļ bieži vien dzīvnieku mazuļi tiek atstāti vieni. Tāpat arī cilvēks ar savu klātbūtni mežā rada traucējumu, dzīvnieku vecāki tiek aizdzīti no tās vietas, kur paslēpti mazuļi. Lapsas savus mazuļus atstāj midzenī vienus, kamēr tiek meklēts ēdamais.
Stirna jaundzimušos kazlēnus atstāj guļam kādā klusā vietā, kamēr pati ganās netālu. Ik pa laikam tā pieiet pie mazuļa un to pabaro. Kad stirnu kazlēns paaudzies, tas sāk mātei visur sekot. Sava mūža pirmās nedēļas tas guļ paslēpts, viens, bet nav pamests.
Labākais, ko cilvēks šādās situācijās var darīt, ir mazuļus neaiztikt un pēc iespējas ātrāk doties prom, lai dabas procesus netraucētu. Nekādā gadījumā nevajag mazuļiem pieskarties vai tos vest uz patversmi.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
