Anabioze – viens no lielākajiem bioloģijas brīnumiem, kas dod iespēju pārcelt dzīvības un nāves robežu 14
Vilma Veldre, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Iespēja dzīvai būtnei nonākt ilgstoša miega stāvoklī ir gluži reāls process, ko zinātnes ļaudis uzskata par vienu no lielākajiem šīs pasaules brīnumiem. Un tas patiešām spēj pārsteigt, jo atsevišķas būtnes tādā stāvoklī spēj pavadīt pat 120 gadus! Turklāt arī tā, izrādās, nav galējā šādu iespēju robeža.
I
Pētnieki nākuši klajā ar pieņēmumu, ka tālā senatnē cilvēks spējis apzināti iekrist ilgstošā guļā, lai tādējādi labāk pārziemotu salā un barības trūkuma apstākļos. Tāds secinājums gūts, izpētot kaulu atliekas Spānijas alā Sima de los Vesosā. Tās noslēpumainie iemītnieki tur uzturējušies pirms vismaz 500 000 gadu, kad Eiropā valdīja kārtējais ledus laikmets.
Pētnieki uzskata: lai spētu adaptēties jaunajos apstākļos, senie cilvēki varēja izkopt prasmi iekrist stāvoklī, kas pietuvināms mūsdienās labi zināmajai anabiozei.
Līdz ar to teju vai gluži loģisks šķiet apsvērums, ka arī mūsdienu cilvēkiem varētu būt saglabājusies šī maņa, tikai viņi paši to lāgā neapzinās. Lai arī izklausās visnotaļ fantastiski, tomēr pētnieki pauduši, ka pati ideja par iespēju mākslīgi ievadīt ilgstošas guļas stāvoklī principā itin nemaz nav fantastiska. Vēl vairāk – ļoti daudzos aspektos tā pat var izrādīties nenovērtējami nozīmīga un lietderīga.
Pats termins ‘anabioze’ radies no seno grieķu jēdziena ‘atgriešana dzīvē, atdzimšana’, un to pirmo reizi 1872. gadā lietojis vācu fiziologs Viljams Preijers. Organismu pāriešanu tādā stāvoklī, kurā tie praktiski neuzrāda dzīvības pazīmes, bet vēlāk atkal atgriežas iepriekšējā stāvoklī, uzskata par vienu no lielākajiem bioloģijas brīnumiem.
Un tas patiešām spēj pamatīgi pārsteigt: atsevišķi dzīvie organismi (piemēram, veltņtārpi virpotāji un gauskāji) tā var pavadīt līdz pat 120 gadiem, savukārt dažu augu sēklas (piemēram, dateļpalmām) – pat līdz 2000 gadu!
Tostarp dažādu organismu grupu pārstāvji spējuši atdzimt pēc ilgstošas jebkādu dzīvības pazīmju neesamības. Zinātne to visu rūpīgi krājusi un apkopojusi. Un kādā brīdī kļuva skaidrs, ka dzīvības pamatā ir metabolisms jeb vielapmaiņa, savukārt anabiozes gadījumā šis process it kā apstājas un kļūst praktiski nepamanāms. Proti, organisms turpina dzīvot, taču pilnībā nepamanāmās izpausmēs: molekulārā līmenī dzīvība ir apstājusies, taču tā ir spējīga pēc laika atjaunoties. Gluži kā tāda tīša “pusnāve”.
Biologi konstatējuši, ka pāreja anabiozes stāvoklī uzlabo noturību pret nelabvēlīgu, ekstremālu apkārtējās vides iedarbību – augstu vai zemu temperatūru, ķīmiskajiem aģentiem, radiāciju un tamlīdzīgi.
Tie paši izžuvušie veltņtārpi virpotāji savu dzīvotspēju saglabāja līdz pat 73 Celsija grādu temperatūrai, lai gan aktīvā stāvoklī gāja bojā jau 45 Celsija grādu temperatūrā. Bet gauskāji anabiozē paliek dzīvi arī pēc uzkaršanas līdz pat 100 Celsija grādiem un radiācijas apstarošanas tādās devās, kas tūkstošiem reižu pārsniedz cilvēkam letālo devu…
II
2014. gadā ASV apstiprināja pirmos oficiālos klīniskos pētījumus saistībā ar cilvēka mākslīgu ievadīšanu anabiozē. Iepriekš pētnieki šādā ilgstošā ziemas guļā (gluži zinātniski – hibernācija) ievadīja suņus. Dzīvniekiem visas asinis pilnībā nomainīja ar aukstu fizioloģisko šķīdumu, kā rezultātā to ķermeņa temperatūra pazeminājās līdz 10 grādiem. Vēlāk pēc asins atjaunošanas organismā eksperimentos iesaistītajiem dzīvniekiem nevarēja konstatēt nekādas izmaiņas vai bojājumus.
Nākamās bija cūkas. Šo eksperimentu veica ASV Merilendas universitātes un Hārvarda medicīnas skolas pētnieku apvienotā grupa. Vispirms dzīvniekus pietiekami smagi ievainoja (ak, šī zinātne…), sabojāja artērijas, pēc tam palikušās asinis (vismaz puse jau bija notecējusi) nomainīja ar fizioloģisko šķīdumu. Tad visus savainotos asinsvadus operēja, sašuva un atkal piepildīja ar asinīm, tādējādi atsaucot atpakaļ pie dzīvības. Sekmīgi.
Viens no šā pētījuma autoriem Pīters Rī teicis, ka šā eksperimenta gaitā pilnībā mainījusies izpratne par to, kas ir nāve.
Viņam ikdienas darbā regulāri nākas konstatēt savu pacientu nāvi. Viņiem vairs nav nekādu dzīvības pazīmju – ne sirdsdarbības, ne smadzeņu aktivitātes. Un tad viņš paraksta dokumentus, lai gan sirds dziļumos allaž jauš, ka šie cilvēki tomēr vēl nav pilnībā aizgājuši no šīs dzīves. Proti, viņus vēl varētu uz laiku it kā pilnībā “atslēgt” un izoperēt, pēc kā varētu atgriezt dzīvē.
Taču pastāvošā sistēma piespiežot viņus tomēr jau tagad nosūtīt uz morgu, un tas kopumā tomēr esot gaužām skumji.
Šajā gadījumā runa ir par to, ka vienmēr vajadzētu būt iespējai glābt cilvēku arī tajā gadījumā, ja visiem šķiet, ka vairs nav nekādu cerību.
Smagas traumas vai ievainojuma gadījumā notiek liels asiņu zudums, un nāve parasti iestājas ne jau pašas traumas, bet tieši šā zuduma dēļ. Taču, ja iespētu pacienta ķermeni atdzesēt līdz 10 Celsija grādiem, kamēr viņā vēl turas dzīvība, metabolisms strauji palēninātos un šūnas līdz ar to gūtu iespēju izdzīvot arī skābekļa trūkuma apstākļos. Savukārt mediķiem tad rastos laiks veikt kvalitatīvu ārkārtas ķirurģisko iejaukšanos, kas attiecīgi sekmētu dzīvības glābšanu.
Rī arī paskaidrojis, ka tajā gadījumā, ja cilvēku nogādā slimnīcā divas stundas pēc viņa nāves, mediķi viņu vairs nevar atdzīvināt. Taču, ja viņu paspēj ievadīt anabiozē pirms nāves iestāšanās, pastāv gluži reāla iespēja atgriezt pacientu dzīvē pēc tā, kad būs novērstas visas anatomiskās problēmas.
Vēstīts, ka 2020. gadā pirmo reizi šo metodi izmantoja gadījumā ar cilvēku. Slimnīcā nogādāja vīrieti ar šautu brūci vēderā. Tāpat kā gadījumā ar dzīvniekiem viņam asinis operatīvi nomainīja ar fizioloģisko šķīdumu, uzlika uz operāciju galda, un pēc dažām stundām operācija bija noslēgusies. Rezultāts vairāk nekā iepriecinošs – cilvēks palika dzīvs!
III
Tostarp arī anabiozē ievadīti kosmonauti ir visnotaļ pierasta fantastiskās literatūras un kino aina. Šo sižeta paņēmienu izmanto galvenokārt nolūkā dot iespēju kosmosa ceļotājiem pārciest ilgstošos lidojumus, kas mēdz ilgt desmitiem, simtiem un pat tūkstošiem gadu. Tādējādi apstājas metabolisms un visi novecošanas procesi, kā rezultātā ceļotāji iecerētajā vietā nonāk tajā pašā vecumā, kādā aizceļoja prom no Zemes.
Taču pētnieki tomēr aicina saglabāt realitātes izjūtu.
Katrā ziņā cilvēce ne tik ļoti drīz iespēs lidot kaut kur ārpus Saules sistēmas (pagaidām taču nav pat vēl uzbūvēts kuģis aizlidošanai uz Marsu), tāpēc anabioze kosmiskā lidojuma laikā tomēr ir ļoti tālas nākotnes jautājums. Taču, arī neskatoties uz šo atziņu, jau tagad risinās atbilstoši pētījumi un eksperimenti.
NASA sadarbojas ar kādu amerikāņu uzņēmumu, kas izstrādā tehnoloģijas nākotnes starpzvaigžņu misiju dalībnieku ievadīšanai hibernācijā. Un to kārtīgi izmēģināt varētu tieši lidojuma uz Marsu laikā. Šī guļa gan ilgtu tikai dažus mēnešus, taču apkalpes uzturēšana iemigušā stāvoklī dotu iespēju ievērojamai resursu ekonomijai – barības daudzums, ūdens, skābekļa rezerves. Un tas nozīmē arī ļoti noderīgo kosmosa kuģa kopējās masas samazināšanu.
Cits pētījumu virziens saistīts ar vielām, kas sekmētu cilvēka ievadīšanu anabiozē uz ilgu laiku. Tās meklē daudzās valstīs.
Veikti arī attiecīgi eksperimenti ar laboratorijas pelēm. Tās ziemas miegā neiekrīt, taču pēc tam, kad tām deva ieelpot ksenonā balstītu preparātu, izdevās sasniegt to, ka grauzēji sastinga vismaz uz septiņām diennaktīm.
Katrā ziņā ievērojami samazinājās tieši dzīvības parametri – sirdsdarbība un ķermeņa temperatūra. Tad grauzēji patstāvīgi atjaunojās, un pētnieki nespēja konstatēt to organismā itin nekādas novirzes.
Protams, pagaidām pat ne aptuveni nav skaidrs, tieši kāda metode būs visefektīvākā saistībā ar cilvēka ievadīšanu anabiozē. Tostarp ir pilnībā skaidrs, ka bez “apzinātās nāves” tehnoloģijas radīšanas pat nemaz nevajag sapņot par ļoti tāliem lidojumiem kosmosā. Turklāt vēstīts, ka ar anabiozi saistīto jautājumu turpmāka pētīšana būs ārkārtīgi noderīga arī filozofiskajā aspektā, proti, jautājumā par to, kur tad īsti meklējama dzīvības un nāves robeža.
