Itāļu rakstniece Andžela Naneti (1942) jau kopš pirmajiem publicētajiem darbiem 20. gadsimta 80. gadu vidū kļuvusi par atzītu, daudz tulkotu un neskaitāmas reizes apbalvotu autori. Lielākoties viņa raksta bērniem un pusaudžiem, taču ne mazāk atzinības ieguvuši arī prozas darbi pieaugušo auditorijai.

Lasītākie

7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām

RAKSTA REDAKTORS

“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku

TV24

“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana

Lasīt citas ziņas

Pirmoreiz 1998. gadā izdotais darbs “Mans vectēvs bija ķiršu koks” izdota jau 24 valstīs un, pateicoties tulkotājai Dacei Meierei, ir pirmā autores grāmata latviski.

Grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks” vēsta par dažiem būtiskiem gadiem maza itāļu zēna Tonīno dzīvē – no četru līdz apmēram deviņu gadu vecumam, un notikumu kulminācija vērojama šī laikposma pirmajā pusē, tātad laikā, kad norisinās būtiski procesi jaunas personības izveidē, vērtību skalas apjautā, saskarsmes iemaņās un sevis kā sabiedriskas būtnes apzināšanās gaitā u. c.

“Spēlmaņu nakts” balvas sadalītas! Par gada aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš

Psihologi nosauc galvenās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks nav radīts attiecībām

Starptautiska žūrija Rīgas restorānus atzinusi par labākajiem Baltijā

Īsāk sakot, autores uzmanības centrā ir personības attīstības nozīmīgākais posms. Tomēr precīzi vērstie starmeši itin bieži trāpa un izgaismo bērnam tuvākos pieaugušos, viņu rīcību, iekšējos konfliktus, samilzušās problēmas, kā arī – pasteigsimies dažus solīšus priekšā – varēšanu “sakārtot savu dzīvi”.

Stāstā tēlotie notikumi koncentrējas bērnam tuvākajā sabiedriskajā apkaimē – ģimenē, ietverot tajā arī visus četrus vecvecākus, turklāt nevairoties no ikdienas dzīves un ģimenes vēstures ēnas pusēm, sākot ar itin biežiem konfliktiem ģimenes locekļu un paaudžu starpā, dzīves prioritāšu izvēli, nāvi kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu un beidzot ar savu vērtību aizstāvēšanu varas iestāžu priekšā.

Tomēr, neraugoties uz, iespējams, šausmu drebuļus izraisošo šīs atsauksmes ievadu, vēstījuma gaitā pieteiktās negācijas tiek izlīdzinātas, katrs atsevišķais fragments precīzi iegulst lielajā dzīves mozaīkā, un vienlaikus mēs lasām emocionālu, pārdomas raisošu, sirsnīgu un cieņpilnu vēstījumu par mazdēlu un viņa vectēvu.

Attiecības ar vecvecākiem neizbēgami ietver ne tikai neizmērojamu mīlestību, no ikdienas atšķirīgu un reizēm objektīvi netradicionālu lietu un parādību tvērumu, priekus un darbiņu, bet arī nāvi. Tonīno vispirms jāpiedzīvo vecmāmiņas un vēlāk – jau par pāris gadiem apzinātākā vecumā – arī vecātēva aiziešana.

Sākumā gluži prozaiski – vecmāmiņa ļoti mīl savus mājputnus, tomēr tiem regulāri jādodas zupas katla virzienā: “Tāds ir dabas likums,” viņa nopūtās un, krak!, acumirklī paveica darāmo. Es skatījos, kā viņa slaktē putnus, vienlaikus apbrīnas un šausmu pārņemts, un arvien vairāk pārliecinājos, ka vecaimātei piemīt kāds noslēpums, tāda kā burvja vara pār vistām un zosīm.” (18. lpp.)

Otra epizode, kurā ne tikai Tonīno tiek sagatavots cilvēka dzīves neprognozējamam īslaicīgumam, vienlaikus noņemot traģisma plīvuru, lasāma dažas lappuses iepriekš un skar ģimenes vēsturi: “(..) vecāmāte Teodolinda, lai arī liela un resna, dzemdēja tik mazus bērniņus, ka tie nespēja nodzīvot ilgāk par vienu dienu.

Par laimi, ar mammu viņai sanāca labāk; varbūt tāpēc, ka toreiz vecāmāte ļoti centās, lai varētu tikt pie tāda mazdēla kā es, vismaz tā viņa man stāstīja.” (9. lpp.)

Turpmāk tekstā cilvēka aiziešana tiek skaidrota reinkarnācijas aspektā, taču brīvā no jebkādas striktas reliģiskas piesaistes – kā mierinājums un mīlestības nezūdamības likums. Kulmināciju šis veids, kā par nāvi runāt ar bērnu, sasniedz dialogā, kur Tonīno apliecina pieņemšanu: “(..) par ko varētu pārvērsties es? – viņš jautāja.

Man nebija nekādu šaubu. – Par ķiršu koku, – es atbildēju. – Un tu? – Vēl neesmu par to domājis, bet varbūt man patiktu kļūt par putnu. Tad es atlidotu sastādīt tev kompāniju un noknābātu tev visas ogas.” (52. lpp.)

Lauku vectēva sirds siltumam un emocionālajai atvērtībai pretim tiek nostatīta gan Tonīno mātes drudžainās steigas un nervozitātes pilnā komunikācija ar dēlu un apkārtējiem, gan arī pilsētas vecvecāku šķietami atsvešinātā, paviršā attieksme pret mazdēlu, kuras komisms pamazām ieņem farsa nokrāsu. To pastiprina mātes regulārais uzsvērums, ka suns esot svarīgāks par mazdēlu.

Nemitīgā šī argumenta atkārtošana – sākumā bērnam tik šokējoša – pamazām iegūst fona trokšņa statusu un sāk kalpot vien par spriedzes situācijas signālu. Tomēr jāatzīst, ka pilsētas vecvecākiem vārds sava viedokļa aizstāvēšanai netiek dots, viņu patiesās izjūtas paliek klusumā. Vien noslēgumā atsevišķi teikumi ļauj secināt, ka marionetes ieguvušas dzīvīgākas emocijas…

Pastarpināti tekstā atklājas, iespējams, visbūtiskākais jautājums, proti, ko nozīmē būt laimīgam. Jā, uzsverot tieši šī jēdziena īpašības vārda formu, nevis abstrakto formulējumu “laime”, Felīče jeb Laimīgais, nevis Feličita jeb Laime esot ķirsim, simboliski iestādītajam kokam, kas kļūst par paaudžu rituma simbolisko satvaru, daudz piemērotāks vārds. (10. lpp.)

Laimīgs cilvēks ir tas, kas spēj dzīvot pa īstam, līdz kaulam – gan labos, gan sliktos laikos, un šī ir viena no atziņām, kas grāmatu padara tik īpašu. Otra – ka arī par mūžīgajiem jautājumiem var runāt tā, ka dzīvības sula sprakšķ starp pirkstiem un līst pār zodu!