Dzīvības pilna pasaule 1
Aktieri uz Daugavpils teātra Eksperimentālo zāli, kur izrāda “Purva bridēju(us)”, dodas mirkli pirms izrādes caur skatītāju pilno foajē. Pirmie nāk Zirgi (Miroslavs Blakunovs, Raimonds Paegle, Jevgēņijs Mihailovs, Māris Boka), viņus nevar nepamanīt: kopā pa četri, taisnām mugurām, zem piegulošajiem džemperiem un biksēm vibrē muskuļi, kurus aplūkot gribas gluži nepiedienīgi ieintriģēti.
Daugavpils teātra mazajā spēles laukumā esmu pirmo reizi, zāle atgādina mākslas izstāžu “balto kubu” – baltas ir sienas, zemie griesti, grīda (scenogrāfs Krišjānis Elviks). Alaines muižas ģeogrāfiju iezīmē uzraksti uz gaismas kastēm – krogs “Maskava”, Vešerienes valstība – “Mazgātuve”, “Ave maria” ir norāde uz baznīcu. Visā šajā nosacītībā vienīgā īstā lieta ir ūdens. Precizēju – arī ūdens nav redzams, tas paslēpts vienā no baltajām kastēm, taču upes tuvumu uzbur mana skatītāja iztēle: ūdens šļaksti un pa gaisu lidojošās ūdens lāses brīžos, kad Kristīne skalo veļu vai kad zirgi, rindā izkārtojušies, dzer ūdeni, arī – kad Edgara nevaldāmais matu ērkulis pēkšņi kļūst pakļāvīgs, jo ūdenī kļuvis slapjš.
Režisora Jāņa Joneļa “Purva bridējs(i)” nav vairs gluži Rūdolfs Blaumanis, izrādes veidotājiem Kristīnes un Edgara mīlestība ir jau noticis fakts vai arī neizbēgama nolemtība. Šo robežu dramaturģe Agnese Rutkēviča skaidri nosprauž jau izrādes sākumā, kas iesākas ar noveles “Purva bridējs” priekšā lasīšanu. Lasījums pāraug repā, kura ritmā skatuvi šķērso visi šai stāstā pieminētie – smukā Ņina, Akmentiņš, Vīskrels. Taču šai Blaumaņa un post-Blaumaņa saspēlē ir kas tāds, ko, pieņemu, pat idejas autori nevarēja paredzēt. To, cik Blaumaņa vidzemnieciski pareizā latviešu valoda izklausīsies samāksloti Daugavpils aktieru mutē, jo īpaši Vešerienes (Kristīnes Veinšteinas) spēlē pa brīžam izlaužas sulīgs malēniešu “ē”, un dzīves nogurdinātās, stīvi pletētās muižas Vešerienes spriedumos par dzīvi ieskanas vitāli sievišķīgas intonācijas. Šī pretruna izcili atbalsta režisora uzstādījumu: Vešerienē konfliktē muižas tikumu skolota pārliecība par pareizu dzīvi ar pašas temperamentu – savulaik taču pati pie dzērāja Gobas mīlestības dēļ izgājusi. Tik pareizi, tik skaidri Blaumaņa priekšā uzrakstītos daudzvārdīgos dialogus viņa runā “Ķezberos” pie Akmentiņiem, kuros dzīve viņai rādās no tīra zelta. Tik īsvārdīgi vitāla un uz ķircināšanu gatava, kad sūta Edgaru un Kristīni pēc nātrēm, ar kuru pērienu grasās abu mīlestību ārstēt.
Izrādē vispārsteidzošākie ir Edgara un Kristīnes tēli. Zanda Mankopa un Alberts Vecmanis Daugavpils teātrī ir pirmo sezonu, jauna cilvēka apjukumu, nonākot situācijā, kad jāpieņem dzīvē svarīgs lēmums, abi nospēlē ļoti organiski. Šeit priekšplānā izvirzās ne tik daudz miesīga vīrieša un sievietes mīlestība, kā ierasti esam pieraduši to skatīt citos iestudējumos, vispirmām kārtām tas ir konflikts starp to, ko no tevis sagaida apkārtējie, un to, ko neatlaidīgi priekšā čukst sirds. Izrādes fināla ainā Kristīne pinas un tinas brūtes kleitas plīvurā, līdz norauj to nost līdz ar pašu kleitu. Kristīne nerisina Blaumaņa noveles uzdoto konfliktu, viņa izkāpj no tā ārā: no lēmumu orbītas, kurā riņķo Vešeriene, no Alaines muižas vai Akmentiņa “Ķezberu” dzīves kārtības. Kristīne ir 21. gadsimta meitene, kurai ir izvēle.
Savukārt Edgaru Edīte Tišheizere (“Lāsta noņemšana”, “IR”, 20.04.2017.) nosaukusi par “apstulbinoši neparastu”, “viņā nav nekas no redzētā vai gaidītā”, ar to domājot Ulda Pūcīša vai Kaspara Dumbura radītos vīrišķīgos Edgara tēlus. Kādu Edgaru mums zīmē pats Blaumanis? Novelē ir norāde, ka Edgars varētu būt barona ārlaulības dēls, bērnībā bijis klausīgs puisītis, Kristīnes rotaļbiedrs, tad pāris gadus nodienējis “poļos”, kur iemācījies dzert un pie meitām pa logu rāpties. Arī še kāda interesanta nianse, par ko aizdomāties, iestudējot Blaumaņa lugu Daugavpilī. Pagājušā gadsimta sākumā par “poļiem” Vidzemē un Kurzemē dēvēja inflantiešus. Alberta Vecmaņa Edgars ir pārgalvīgs pašpuika, kurš sevi valda vien Kristīnes tuvumā. Varbūt Kristīnes labvēlība ir viņa iespēja iederēties vidē, kuras paradumiem prombūtnes gados kļuvis svešs? Dramaturģei Agnesei Rutkēvičai Blaumaņa noveli ir izdevies padarīt saprotamu un mūsu laikam atbilstošu.
Taču par īsteno izrādes komandas atradumu, kas principiāli izmaina Blaumaņa lugu, es sauktu Zirgu klātbūtni. Tā taču bija! Agrāk visi brauca ar zirgiem. Iebraucot sētā, pirmā rūpe bija izjūgt zirgu, gādāt, lai tas dabū ēst, padzerties. Kāda dzīvības pilna pasaule! Zirgs bubina, baksta plecu ar purnu, ar siltu elpu prasa maizīti. Tas jāpielabina un jāvalda, tam nemitīgi jānorāda virziens. Uzšaut, pamudināt, palaist riksī. Zirgi ir kā cilvēka jūtas, kas nemitīgi maisās pa kājām, tie visu laiku jāgana. Asta madāma (Inese Ivulāne-Mežale) ar maigumu, gudrību un cukura graudiņu valda gan zirgus, gan cilvēkus. Sulainis (Māris Korsiets) baidās no visa, kas ir ārpus muižas istabām un iemācītas pakalpības. Edgars valda ar iekšēju spēku, un šo spēku sajūt gan sarežģītas figūras izpildošie zirgi, gan viņa klātbūtnē vibrējošās sievietes.
Zirgi rāda principiāli citādu attiecību iespējamību. Arī Kristīne, no brūtes kleitas izkāpusi, sauc zirgus, dzirda viņus ar ūdeni. Zirgu stallis ir Edgara pašizpausme un ikdiena, bet par savas – cilvēku atraidītās – mīlestības ciešanu dziļumu izrādē viņš izlasa Blaumaņa novelē.
UZZIŅA
Rūdolfs Blaumanis, “Purva bridējs (i)”, lēna degšana vienā cēlienā, iestudējums Daugavpils teātrī
Režisors: Juris Jonelis, dramatizējuma autore Agnese Rutkēviča, scenogrāfs Krišjānis Elviks, kostīmu māksliniece Marija Ulmane, gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs, komponists Staņislavs Šimanskis.
Lomās: Zanda Mankopa, Alberts Vecmanis, Kristīne Veinšteina, Egils Viļumovs, Līga Ivanova, Inese Ivulāne-Mežale, Māris Korsiets, Mihails Abramovs, Jeļizaveta Petrova, Māris Boka, Miroslavs Blakunovs, Raimonds Paegle, Jevgeņijs Mihailovs.
