Sandra Vensko: “Būt dzīvās uguns uzturētājiem” 4
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jāņugunis, kas iedegtas ik gadu no jauna, vēsta – jā, mūs tur vienā asinsritē un vieno spēcīgs gara spēks, Valodas likums, jāņuzāļu vainagā iečukstēts vārds, un zemapziņā valoda kā bērns ir samīļota. Pat ja nav dziedātas līgo dziesmas un lēkts pāri ugunskuram, piederības sajūta paliek. Rituāls ir veikts.
Pēc tradīcijas rīt gods jādod Pēterdienai. Lakstīgalu balsis pierims un cilvēki pulcēsies un nāks godāt cauri gadsimtiem glabātu tautasdziesmu, dabas ritu un ritmu uz lielās dzīvības skatuves. No mātes, vecmāmiņas, tēva, vectēva, mūsu senčiem pārņemtu kultūras mantojumu domās un darbos kārtos vienuviet. Ieaudīsies gājienā, plūdīs kā upe. Labākais, ko radījuši kultūras cilvēki, apvienosies kopības sajūtā. Sidraba birzī ne lapiņa nenobirs, kad tauta kopā nāks. Desmit dienas godinās vērtīgāko, sargāto no iznīcināšanas, no aizmirstības atsaukto, visu, kas pasaules kartē Latviju pārstāv ar labāko, kas mums kā latviešu tautai izsenis un šobrīd pieder.
Skeptiķi var greizās stabulēs pūst, vaimanātāji par neizdevušos valsti drīkst atslābināties, tie, kurus baida valodas bubulis, ieklausīties, kā skan daudzbalsīgs koris. Varbūt ir vērts izprast XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku grafiskās identitātes grauda jēgu un pamatbūtību – atgriezties pie saknēm, pie pamata. 150 gadi ir neskaitāmu personību idejām un darbiem piepildīts laiks. Pirmie Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notika Rīgā 1873. gadā, kur arī pirmo reizi izskanēja Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” pie “Līgo” karoga.
Karoga cildināšana šajās dienās ir daļa no brīvības apzināšanās, pašapziņas un svētku tradīcijas. No tālas pagātnes uz šodienu pārcelts tilts – tā ir mūsu identitāte. Just un būt. Tolaik un tagad. Cilvēki, kuri no sirds vēlējās saglabāt tautas radīto mutvārdu daiļradi, kuri pierakstīja, apkopoja, radīja kora dziesmas, viņi visi ir bijuši latviešu valodas, garīguma un kultūras kopēji, neredzamām saitēm saistīti, Latvijas valsts pamatu aizsācēji, veidotāji.
Nenošķirot tos, kuriem mazāk nopelnu, vai tos, kuri šodien turpina būt šajā garīguma kopšanas procesā, katram no pagātnes laukiem pieder daļa karoga dvēseles ar skanīgo “Līgo!” un vēlāk realizētā sapņa par Latviju.
Pirmie Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki pulcināja 46 korus ar 1003 dziedātājiem, katrs no dalībniekiem, koristi, kuri tolaik posās svētku drānās, būtu atmiņā paturami un cildināmi kā latviešu kultūras pamatu veidotāji, garīgā tīruma kopēji.
Ir vēlreiz vērts atgādināt, ka Dziesmu svētki ne vienmēr bijuši līksmes pilns pasākums, pēc prieka mirkļiem nākuši Latvijai vissmagākie brīži – pēdējie svētki, kas notika Daugavpilī 1940. gada 15. un 16. jūnijā, saistās ar Latvijas kā valsts iznīcināšanu. Fenomens, kas sācies ar Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” pirms 150 gadiem, karogā iemargots, joprojām saucas – tautas dvēsele. Tā stiprākā no visām maņām – būt dzīvās uguns uzturētājiem, lai jāņugunis nenodziest.
Tautas kopīgs īpašums, tā ir zeme un vieta, kur justies droši, ne vien būt mazam punktam pasaules kartē, tā ir enerģija, ko nekāds spēks nespēj ne atņemt, ne aizlienēt, ne atraut no cilvēka. Nav nevienas varas, kas spētu iznīcināt garīgo un cilvēcīgo cilvēkā, ja cilvēks pats to nevēlas. 150 gados uzkrātais mantojums mutvārdu daiļradē ir pārtapis emocionāli bagātos mākslas darbos, gadiem cauri vilkts kā milzu deķis, kas savieno ne tikai Daugavas abas malas.
Kultūras slāņi iznirst no valodas dzīlēm un uzrāda grauda apvalku, tajā ieslēpto dzīvības spēku. Laiku, kad pasaule seko, kā savu eksistenci, kultūru sargā Ukrainas ļaudis, varētu nodēvēt par neizdzēšamo apziņu. Emīla Dārziņa komponētā kora dziesma “Mūžam zili ir Latvijas kalni, mūžam nav miera zem Latvijas bērziem…” ar Kārļa Skalbes tekstu ir daļa šīs brīvības apziņas, gluži kā dzīvības grauds.
