“Dzīvības gaismā. Nāve aizgāja garām.” Agija Abiķe-Kondrāte vērtē Sandras Ratnieces debijas krājumu 0
2020. gada pārsteigums dzejā ir pieredzējušās redaktores, literatūrzinātnieces, literatūrkritiķes Sandras Ratnieces dzejas debija krājumā “Šķietami klusu”, kurā apkopoti gan agrīni dzejoļi, gan nobrieduši darbi, tostarp mūsdienu dzejas rakstībai netipisks un prasīgs žanrs – poēma.
Krājums saista ar savu klasiski gaumīgo vizuālo veidolu, kas ir mākslinieces Lilijas Berzinskas nopelns. Uz tumšzaļa fona reljefi izgaismojas sazarots koks, šķietami viens no klasiskiem un nebeidzami tiražētiem simboliem, taču, iepazīstot teksta tematiku un motīvus, vizuālā zīme ir atbilstoša un emocionāli ietilpīga.
Koks tēlots kā virszemes un pazemes telpa, simboliski un mītiski – šajā saulē un viņsaulē.
Smalki zari plešas debesīs, bet divtik dziļas un plašas, neredzamas saknes stiepjas zemē, kā cilvēkam, kurš neredzamām saitēm saistīts ar savu dzimtu, tās likteņiem.
Latvijas okupāciju, latviešu tautas 20. gadsimta tumšāko traģēdiju ar iedzīvotāju vairākkārtēju izsūtīšanu uz Sibīriju piedzīvojusi arī autores ģimene. Poēma desmit daļās “Vasjuganas plostnieces dziesmas” ir dzejas krājuma pirmais cikls un dziļi personiska autorei, jo tajā ierakstīta ģimenes vēsture, kas ritējusi Tomskas apgabala Tjukaļinskas sādžā pie Vasjuganas upes.
Ievada dzejolī “Ozola atspulgā” autore aptver dzimtai un arī nācijai izšķirīgus, vēsturiskus laika griežus,
kad tiek iznīcināta Latvija un latvieši: “vezums / līdz malām pilns / ar sagrautām / smokošām / aizlauztām dzīvēm” (9. lpp.). Poēma vēsta par izsūtījuma pasauli, teksta daļas nosauktas maizes, upes, blakšu, bērīša, barakas, ciedru vārdos – veltot dzejoļus atmiņām, kurās vide ir neaizmirstama ar ikdienas reālijām apstākļos, kuros nāve elpo pakausī un bads ir ikdiena “bāla mēness liesajā gaismā” (16. lpp.), un lielākā vērtība ir maizei, kas glābj dzīvību: “esmu bagāta / man lakatā sakrātas kantainas maizes rikas / kā zelta stieņi 160 gramu svarā” (..) “bet manam trauslajam bērnam / nāve aizies tad garām” (10. lpp.).
Upe poēmā tēlota daudznozīmīgi, tā latviešiem bijusi kā mātes mierinājums, neizbēgama realitāte un tālā apvārsnī nenonāvējama cerība par atgriešanos, arī kaps mirušajiem: “Vasjugana modusies dziedās dziesmas par taigu / Upes kapsētas dzīlēs slīkušo dziedājums fonā / Sargās dienu no dienas un savu nešļavu aijās / Saudzīgi turot klēpī trauslās plostnieku dvēseles” (12. lpp.).
Klusa bijība pret sava tuvākā sāpēm un reizē spēja, iekšēja vajadzība atklāt piedzīvoto ir nozīmīgas poēmas vērtības.
Sandras Ratnieces dzimtas stāsts ir viens no tautas likteņu stāstiem, apliecinājums nelokāmai dzīvotgribai iznīcībā (“Sibīrijā ļaudīm / līdzīgi kaķim / septiņas dzīvības dotas” (24. lpp.)) un gara spēkam, ticot dzīvības gaismai.
Krājuma anotācijā dzejnieks, literatūrzinātnieks Māris Salējs precīzi fiksējis episko un vērojošo intonāciju, kas piemīt autores dzejai. Episkums ierasti raksturīgs poēmas žanram, un arī krājuma pirmajā daļā ieturētība, distancēts vērojums ir emocionāls reģistrs, kurā rakstīt par traumatisku un traģisku pieredzi un šķetināt eksistenciālus jautājumus izsūtījuma realitātē.
Pārdzīvotais ir zemdegās,
kaut kur sāpju, pārdzīvojumu smagumā, apslāpēts, bet tiecas tapt atklāts, un krājuma raksturs ir ierakstīts tā nosaukumā. Vēstījošā izteiksme turpinās arī otrajā un trešajā krājuma daļā, kurās ir gan atskaņas no poēmas, gan atšķirīgā tematikā un impresijās veidoti dzejoļi.
Sandras Ratnieces dzejas cilvēka iekšējo pasauli balsta vienpatīgs un pašpietiekams gājiens caur dzīvi, kas arī pārdzīvojuma un izmisuma brīžos rod cerības atblāzmu: “gaist ēnas / klust sirēnas / šalc balsis mežā / tu neesi / vientuļš / tu esi / viens” (40. lpp.).
Vairākos zīmīgos dzejoļos sastopami autorei personiski, noslēpumaini un mistiskās alegorijās ietverti dabas tēli ar simbolisku nozīmi – ķauķis, sikspārnis, kas vedina interpretēt tēlu kā nāves sastapšanu, dzīves un nāves robežšķirtni. Autorei tuvā Kārļa Skalbes motīva atskaņas, dabas romantiska tēlainība un cilvēka dvēseles sinerģija ieskanas dzejas elementos ar maigu niansētību (“piesūnojušu ķērpju rūgtenā gaisma” (81. lpp.)).
Autores profesionālā pieredze apliecina dzīvi valodā, leksiski bagātīgā un stilistiski sātīgā aliterāciju, asonanšu kompozīcijā, teksta labskanībā. Uzsverami veiksmīgi ir formāli lakoniski dzejoļi, kuros izdodas izvairīties no liekvārdības un prasmīgāk pārvaldīt, ierobežot valodas plūdumu.
Krājuma rimtajai, vērojošajai kopnoskaņai kontrastē grāmatas izskaņas dzejoļi ar atšķirīgu un nesaudzīgu emocionālo virsnoti, kuros ir vēršanās pret virspusējību un vienaldzību.
Viens no spēcīgākajiem dzejoļiem “Bēres” atmasko cilvēku paštaisnumu, kad kontrolētas rituālas darbības pārmāc cilvēciskumu
un paštīksme prevalē pār piemiņu, autores vērotājas pozīcija neslēpj necieņu, ko izjūt šajā sociālajā iestudējumā, un vēlēšanos attālināties no situācijas absurduma: “pie izrakta kapa izvadītājs stāv / smaidīgs un omulīgs / steidzīgā balsī runādams par sauli / kas lec / par sauli / kas riet / virs šīs zemes / pušķojies salkaniem pantiem / (..) laiks novelk drānas / laiks ir kails” (80. lpp.).
Sandras Ratnieces debija negaidīti iekrāso mūsdienu dzejas ainavu, autores balsij kā nobriedušas paaudzes pārstāvniecībai apliecinot nacionālus notikumus, kuru piemiņā nepastāv noilgums. Tā izgaismo dziļus cilvēciskos pārdzīvojumus, lasītājam tuvi un saprotami, nepretenciozi, ar dvēselisku smalkumu runājot par pārlaicīgiem morāl-ētiskajiem jautājumiem, kas būtiski latviskajai pasaules izjūtai.
