Vīrietim, kura meitiņu un sievu notrieca trolejbuss, tiesa liek izmaksāt 60 000 eiro atlīdzību 1
Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments nospriedis, ka apdrošināšanas uzņēmumam “Gjensidige Akcine draudimo bendrove” jāizmaksā 60 000 eiro kompensācija par labu Ansim Priedem, kurš 2014. gadā zaudēja sievu un meitu – viņas Rīgā uz gājēju pārejas notrieca trolejbuss. Senāts samazinājis piespriesto atlīdzību, jo iepriekš tiesa bija piespriedusi 100 000 eiro morālo kompensāciju.
Atsaucas uz tiesu praksi
Lieta tika skatīta pēc Lietuvas apdrošināšanas uzņēmuma “Gjensidige Akcine draudimo bendrove” (pirms puses procesuālo tiesību pārņemšanas – apdrošināšanas AS “Gjensidige Baltic”) kasācijas sūdzības, informē Augstākās tiesas (AT) preses sekretāre Baiba Kataja.
Augstākā tiesa spriedumā, kas pasludināts š. g. 31. janvārī, norādījusi uz apelācijas instances tiesas sprieduma nepilnību, ievērojami pārsniedzot citās, faktisko apstākļu ziņā salīdzināmās lietās piespriestās summas.
AT spriedumā norādījusi, ka gadījumos, kad dzīvība zaudēta noziedzīga nodarījuma rezultātā, morālais kaitējums ir prezumējams un nav jāpierāda. Prasītāja morālās ciešanas, vienā negadījumā zaudējot laulāto un bērnu, nav apšaubāmas. Turklāt jāņem vērā, ka atjaunot iepriekšējo stāvokli, kāds tas bija pirms negadījuma, nav iespējams, un jebkāda mantiskā kompensācija var pildīt tikai palīglīdzekļa funkciju prasītāja garīgā līdzsvara atjaunošanai.
Tomēr AT vērš uzmanību, ka tiesas pienākums ir spriedumu pamatot ar racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Atzīstot, ka katrā gadījumā kompensācijas apmērs nosakāms individuāli, AT tomēr uzskata, ka tiesu prakses piemēri ir izmantojami salīdzināšanai. Spriedumā minēti daži piemēri no tiesu prakses Latvijā par piespriestajām morālajām kompensācijām par tuva radinieka bojāeju. Piemēram, 28 457,44 eiro (20 000 lati) tika piespriesti Talsu traģēdijā bojāgājušo tuviniekiem.
Tāpat kādai mātei sakarā ar pilngadīga dēla (karavīra) bojāeju Nacionālo bruņoto spēku rīkoto mācību laikā tiesa 2013. gadā noteikusi 20 000 latu (28 457,44 eiro) kompensāciju. Citā lietā tiesa 2015. gadā piespriedusi morālā kaitējuma atlīdzību 30 000 latu (42 686,15 eiro) bērnam sakarā ar abu vecāku zaudējumu ceļu satiksmes negadījumā. Vēl citā lietā tiesa 2015. gadā kā morālā kaitējuma atlīdzību arī bija noteikusi 20 000 latu (28 457,44 eiro) katram no vecākiem pēc bērna zaudējuma ceļu satiksmes negadījumā.
Tāpēc AT šajā gadījumā noteica 60 000 eiro piedzenamās apdrošināšanas summu jeb 30 000 eiro par katru personu. AT spriedums nav pārsūdzams.
Trolejbusa vadītāja – cietumā
“Latvijas Avīze” jau rakstīja (“Tiesājas par meitas un sievas dzīvības cenu”, “LA” 29.11.2016.) par tiesāšanos pēc traģiskā nelaimes gadījuma 2014. gada 26. maijā, kad trolejbuss Rīgā sabrauca sievieti un viņas meitiņu. Trolejbusu vadīja 1954. gadā dzimusī B. Pētersone, uz gājēju pārejas (gājējiem bija zaļā gaisma) notriecot 1982. gadā dzimušo sievieti un viņas 2009. gadā dzimušo meitu.
Bērns notikuma vietā mira, māte nomira slimnīcā. Krimināllietā prokuratūras apsūdzībā bija teikts, ka trolejbusa vadītāja, tuvojoties regulējamajai gājēju pārejai, nepievērsa pietiekamu uzmanību apkārtnei, brauca ar ātrumu, kas negarantēja kustības drošību konkrētajā situācijā, savlaicīgi neieraudzīja, ka satiksmes līdzekļiem luksoforā deg sarkanais signāls, un neapturēja trolejbusu pirms luksofora.
Krimināllietā galīgais notiesājošais spriedums stājās spēkā 2017. gada 31. oktobrī – Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija B. Pētersonei piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem, atņemot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības uz trīs gadiem.
Pirms tam tiesa bija piespriedusi mazliet ilgāku cietumsodu – piecus gadus, bet apelācijas tiesa to samazināja, saskatot vainu mīkstinošus apstākļus, jo “apelācijas instances tiesas sēdē vainīgā persona mainīja savu attieksmi pret izdarīto noziedzīgo nodarījumu un atzina savu vainu pilnībā, kā arī nožēloja izdarīto”.
Kaut aizstāvība prasīja nosacītu sodu, tiesas kolēģija neredzēja tam pamatu: “Tiesas kolēģija, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, uzskata, ka personas izdarītie ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi – trolejbusa vadīšana pie luksofora sarkanās gaismas un divu gājēju notriekšana uz gājēju pārejas – vērtējami kā ļoti rupji pārkāpumi, kas radījuši smagas sekas un būtiski apdraud mazāk aizsargāto ceļu satiksmes dalībnieku – gājēju – veselību un dzīvību.
Nesamērīgi mīksta soda noteikšana un vainīgās notiesāšana nosacīti, kas pamatota galvenokārt uz vainīgās personību pozitīvi raksturojošu ziņu izvērtējumu, kā arī to, ka persona vairs nevadīs transportlīdzekļus, jo pārgājusi citā darbā (pēc avārijas trolejbusa vadītāja “Rīgas satiksmē” tika pārcelta darbā par dispečeri. – Red.), kas nav saistīts ar transportlīdzekļu vadīšanu, acīmredzami nesasniegs soda mērķi – sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, jo šādā gadījumā vainīgā persona netiks pakļauta soda piespiedu ietekmei un ar to saistītajiem ierobežojumiem tādā mērā, kas atbilstu izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturam un radītajam kaitējumam. Šāda situācija neveicina arī soda prevencijas uzdevumu izpildi, jo nenostiprina ne vainīgās personas, ne citu personu pārliecību par nepieciešamību pildīt likumus, un konkrēti, ievērot ceļu satiksmi reglamentējošo normatīvo aktu prasības.”
Tiesa trolejbusa vadītājai nekonstatēja psihiskus traucējumus vai psiholoģiskas īpatnības, kas varētu ietekmēt viņas uzvedību ceļu satiksmes negadījuma laikā.
“Rīgas satiksmē” apstiprināja, ka B. Pētersone tur jau vairāk nekā gadu nestrādā. Saskaņā ar spriedumu viņai patlaban vajadzētu atrasties cietumā, taču Ieslodzījuma vietu pārvalde atteicās to apstiprināt, jo datu aizsardzības regula liedzot izpaust informāciju par konkrētiem cietumniekiem.
Prasīja piecus miljonus
Vienlaikus ar kriminālprocesu šos gadus norisinājās arī civilprocess, kurā sabrauktās meitiņas tēvs un sievietes vīrs vērsās pret “Gjensidigi” par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu. Kā raksta sākumā minēts, pagājšnedēļ šajā lietā pieņemts galīgais spriedums.
Kā “LA” rakstīja publikācijā “Tiesājas par meitas un sievas dzīvības cenu”, A. Priede 2014. gadā vērsās pie AAS “Gjensidige Baltic”, kur bija apdrošināts trolejbuss, lai tiktu izmaksāti pieci miljoni eiro par nemantisko kaitējumu (šādu augstāko likmi paredzēja Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likums), kā arī 912 eiro kā bēru izdevumi.
Savukārt “Gjensidige” nolēma vadīties pēc Ministru kabineta noteikumiem, kuri par sāpēm un garīgām ciešanām nāves dēļ paredzēja 150 eiro par cilvēku. Piedevām apdrošinātāji izmaksāja 2367 eiro par mantisko kaitējumu. Šādas summas A. Priede ar advokātu uzskatīja par neadekvāti zemām. Tobrīd pastāvēja juridisks juceklis ar šiem MK noteikumiem, likumiem, ko šajā gadījumā nepārstāstām.
Sākotnēji tiesa piesprieda kā kompensāciju 100 000 eiro. Tiesa ņēma vērā, ka OCTA likumā nav noteikti konkrēti kritēriji nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai un ka atbilstoši Civillikumam jāvadās pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, un atlīdzinājumam jābūt tādam, kas kalpotu kā samierināšanas līdzeklis par saņemto pāridarījumu.
Pēc tiesas sprieduma apdrošinātājs “Gjensidige” izplatīja paziņojumu, uzsverot, ka uzņēmums vadās pēc likumiem un valdības noteikumiem un “ka izpratne par apdrošināšanas būtību un apdrošinātāju saistībām Latvijā klibo”. ADB “Gjensidige” Latvijas filiāles vadītāja Ināra Meija toreiz rakstīja: “Latvijā apdrošināšanas atlīdzības izmaksa uz līguma pamata tiek sajaukta ar kaitējuma kompensāciju civiltiesībās, kas ir jānodrošina kaitējuma nodarītājam, nevis apdrošinātājam. Apdrošinātājs nav kaitējumu nodarījusī persona un neatbild par deliktu [pārkāpumu], bet gan uzņemas saistības saskaņā ar līgumu.”
Pats Ansis Priede toreiz, pirms diviem gadiem, sarunā ar “LA” par prasīto kompensāciju teica: “Stāsts nav par naudu. Esmu gatavs atdot visu, atdodiet tikai manas mīļās meitenes! Bet tas nav iespējams. Tāpēc uzstāju uz tādu kompensāciju. Lai cilvēki aizdomātos, lai apdrošinātāji domātu par cilvēkiem, ne tikai savu peļņu, lai darba devēji nenodzītu neprātīgā ritmā savus darbiniekus, kas noved pie šādām traģēdijām. Zinu, ka daļa sabiedrības man pārmet dzīšanos pēc naudas. Pretīgi. Bet nedomāju, ka man tagad būtu kādam jāskaidrojas. Tiesa lēma par 100 000 eiro. Žēl. Apdrošinātājiem tā ir sīknauda.”
Advokāte: “Varbūt kāds jūt atvieglojumu pēc laulātā nāves…”
AT Senāta š. g. 31. janvāra spriedumā lasāmi arī tādi apdrošinātāja argumenti, kas, izskatās, pamatīgi sadusmojuši tiesu.
Apdrošinātājs “Gjensidige Akcine draudimo bendrove” kasācijas sūdzībā pauž: “Prasības summa 5 000 000 eiro pati par sevi vēl neapliecina to, kādas sāpes un garīgas ciešanas prasītājs cietis saistībā ar tuvinieku nāvi. Nekādā ziņā nevar atzīt, ka pārdzīvojumi saistībā ar laulātā nāvi ir pašsaprotami. Cilvēki tuvinieku nāvi pārdzīvo dažādi, un tas ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Mēdz būt gadījumi, kad cilvēks ne tikai nepārdzīvo laulātā nāvi, bet saistībā ar to pat jūt atvieglojumu. Tiesa nemēģināja noskaidrot, kādas attiecības ir bijušas prasītāja ģimenē, kā tieši prasītājs pārdzīvo notikušo un kas varētu ļaut viņam pārdzīvojumu aizmirst. Interviju sniegšana žurnālistiem, demonstrējot vēlmi saņemt vairāk naudas no apdrošinātāja, nevis no personas, kas ir atbildīga par nodarīto kaitējumu, patiesi cietušiem cilvēkiem nav raksturīga.”
Bet senatori spriedumā atbild: “Senāts kā nepamatotu noraida atbildētāja pārstāves zvērinātas advokātes Jeļenas Alfejevas kasācijas sūdzībā norādītos argumentus, ka pārdzīvojumi saistībā ar laulātā nāvi nav pašsaprotami. [..] Advokātes subjektīvie pārspriedumi par hipotētiski iespējamiem dzīves gadījumiem, kad prasītājs jūt atvieglojumu sakarā ar laulātā nāvi, katrā ziņā nav pietiekami, lai tiem būtu iespaids uz nosakāmās atlīdzības lielumu izskatāmajā strīdā. Šādi apgalvojumi lietas faktisko apstākļu kontekstā acīmredzami izteikti nolūkā nevajadzīgi sakāpināt emocionālo fonu un kā tādi atzīstami par zvērināta advokāta profesionālajai ētikai neatbilstošiem.”
