“Vakarā pirms aiziešanas mūžībā viņa teikusi māsiņai, lai telefonu vairs nelādē.” Kolēģi sēro par Astrīdas Kairišas nāvi 11
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Puteņiem pilnā rītā vakar, 13. janvārī, tikai dažus mēnešus pirms 80. dzimšanas dienas, mūžībā devusies Nacionālā teātra aktrise Astrīda Kairiša, aiz sevis atstājot spožus talanta un cilvēcības zvaigžņu putekļus.
1968. gadā no Liepājas teātra atnākusi uz Rīgu, viņa līdz pat 2019. gadam strādāja Latvijas Nacionālajā teātrī, kur, pateicoties neizmērojamam talantam, skatuves harismai un personībai, kļuva par sava veida teātra simbolu.
Lielāko atpazīstamību ne tikai Latvijas, bet visas bijušās Padomju Savienības mērogā Astrīdai Kairišai atnesa viņas kinolomas – Laura “Ezera sonātē”, Zane “Pūt, vējiņi!” kino versijā, Ieva “Tauriņdejā”. Nozīmīgākās lomas teātrī bija Zane izrādē “Pūt, vējiņi!”, Jūlija “Liliomā”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Natālija Petrovna “Mēnesī uz laukiem”, Liena “Mērnieku laikos”, Ieva “Indrānos”, Spānijas Isabella un daudzas citas, bet mūža virsotne – Spīdolas loma 1985. gadā iestudētajā Raiņa “Ugunī un naktī”.
“Kad man jārunā par to, ka viņas vairs nav, nevaru neko pateikt, viss acu priekšā sagriežas…” teic aktieris Ģirts Jakovļevs, Astrīdas Kairišas ilggadējs skatuves partneris un tuvs draugs. Abu aktieru magnētiskā saspēle ir leģenda.
“Pirmoreiz Astrīdu kā jaunu skaistu aktrisi satiku 1968. gadā, kad viņa no Liepājas atnāca uz mūsu teātri – uzreiz spēlējām “Pūt, vējiņi!”, kur viņa bija Zane, es – Uldis. Kopš tā laika esam bijuši dvēseliskā saitē un labā draudzībā. Astrīda man ir bijusi ārkārtīgi tuva partnere, cilvēks, kuram var uz skatuves uzticēties,” atceras Ģirts Jakovļevs.
“Viņas aiziešana – tas ir briesmīgi, bet pārsteigums tas nav.
Situācijā, kādā bija Astrīda, notikušais ir Dieva svētība, jo veselība bija viņu pievīlusi.
Pēdējā mūsu kopīgā izrāde bija “Juveliera jubileja”, jau tad man šķita, ka viņa ir kaut kur tālu prom. Tas bija kā pirmais zvaniņš, ka viņas lidojums iet citur. Vakarā pirms aiziešanas mūžībā viņa teikusi aprūpes nama māsiņai, lai telefonu vairs nelādē, atteikusies no skābekļa maskas. Vakarā viņa aizmigusi un no rīta jau bija aizgājusi. Kopš viņa slimoja, vairākas reizes biju pie viņas ciemos, sazvanījāmies.
Jau pirms kāda laika šķita, ka viņa īsti nevēlas ne ar vienu runāt, bija sevī ierāvusies, taču decembra otrā pusē Astrīda bija tik gaiša, runātīga.
Izrunājāmies no sirds – gan es, gan Uldis (Dumpis). Nekas neliecināja, ka viņa ir ceļā uz citu sauli…”
“Pūt, vējiņi!” jaunākais iestudējums Nacionālajā teātrī bija Astrīdas Kairišas pēdējais karaliskais uznāciens uz teātra skatuves. “Ļoti skumjš notikums visā Latvijas teātra pasaulē,” saka izrādes režisors Elmārs Seņkovs.
“Kad Astrīda iznāca uz skatuves “Pūtvējiņos”, viņa spēja sublimēt visu to enerģētiku, kas bija tiem 129 cilvēkiem, kas stāvēja aiz viņas uz skatuves.
Astrīda Kairiša bija un būs aktrises ikona Latvijas teātra vidē.
Viņa bija ne tikai aktieriskās, bet arī cilvēciskās kvalitātes paraugs tam, kā uztvert teātri, kā dzīvot teātrī. Kad mēģinājām “Ezeriņu”, viņa teica, ka uzsākt katru jaunu lomu ir arvien grūtāk. Viņa vienmēr bija atvērta visam jaunajam – lomām, režisoriem. Nekad neatstāja iespaidu, ka strādāju ar dīvu, kaut gan viņa tāda bija.”
Astrīdas Kairišas Nacionālā teātra krustmeita aktrise Līga Zeļģe teic: “Ir izdzisusi liela personība, izcila aktrise un arī brīnišķīga kolēģe. Ļoti cilvēcīga, saprotoša – ja man kādreiz bija kādas problēmas, mēs pārrunājām visu, kas mani satrauca, ne tikai profesionālas lietas, tomēr viņa nekad neuzspieda savu viedokli kā pareizo, bet atrada īstos vārdus, kas pašam ļāva ieraudzīt pareizo ceļu.”
