Dzīvesprieks un mundrums 62 gados 0
Savos 62 gados Veselavas pagasta iedzīvotāja Anna Lutere turpina mācīties, kad un ko vien var. Pēc profesijas viņa ir siermeistare, savulaik kopā ar vīru strādāja savā zemnieku saimniecībā, turēja dažādus dzīvniekus, bet vēlāk, kad vīra vairs nebija, izmācījās un kļuva par pirtnieci un masieri.
Tūliņ viņa uzsāks datorapmācības un citas nodarbības Priekuļu sociālo pakalpojumu centrā. Viņa ir apņēmības pilna iegādāties datoru un apgūt šīs modernās tehnoloģijas, lai varētu iekļauties mūsdienu dzīves ritmā un lai labāk saprastu mazbērnus.
A. Luterei ir divi bērni un četri mazbērni, un viņi visi viens pie otra bieži ciemojas. Kad vajag, viņa ved mazbērnus uz dažādām nodarbībām vai māca viņiem to, ko zina pati.
Cilvēkiem viņa rāda, kā pērties ar dažādu augu slotiņām pat bez pirts. Augu enerģiju varot saņemt tāpat, arī ar drēbēm mugurā, tik spēcīga tā esot.
Pati, ja sāp pleci, ņemot egļu zaru slotiņu un izperot plecus “tā kārtīgi kā nez par kādiem grēkiem”, smejoties stāsta pirtniece – tas labi palīdzot asinsritei.
Viņa saka: “Pirts ir dzīvesveids.” Ne visi to uzreiz var pieņemt un izbaudīt, tāpēc plašākai publikai – dažādos pasākumos, piemēram, Dikļu pils svētkos, un viesiem savās mājās viņa rāda, kā pērties ar ķiplokiem, sīpoliem, pat bietēm un citām dārzā, pļavā, tīrumā sastopamām dabas veltēm, neatrodoties pirtī. Pēdu masāžai un labsajūtai viņa iesaka sagriezt bļodā dārzeņus vai to atgriezumus – sīpolus, gurķus, piebērt graudus vai kas nu pieejams un tad pamīcīties pa tiem. Vecpuišu ballītēs tāda aktivitāte esot iecienīta.
Vingro no rīta un vakarā
Savulaik ārsti viņai prognozējuši, ka kāju problēmu dēļ atlikusī dzīve būs jānodzīvo, staigājot ar kruķiem. Pateicoties vingrojumiem un dažādām aktivitātēm, pensionāre ne tikai spēj staigāt, bet pat uzdejot ballītēs. Uz Priekuļiem viņa brauc dejot vēderdejas. Sanācis pat piedalīties nometnē, kurā viņa bijusi gados visvecākā vēderdejotāja.
Katru rītu A. Lutere sāk ar vingrošanu – viņa skrien, pieturoties pie palodzes un tā sadalot savu svaru. Tad izstaipa muguru, veic masāžu. Visvienkāršākais veids, kā pašam sevi izmasēt, esot savilkt rokas dūrītēs un tad tā kārtīgi visu ķermeni izberzēt.
To varot darīt pat vairākas reizes dienā. Citreiz viņa kopā ar draudzenēm ejot vienkārši velties lejā no kalna. Vēl pie rīta rituāla pieder mutes mazgāšana lietus ūdenī vai sniegā. Bet dienas nobeigumā pensionāre atkal vingro.
A. Lutere ir iemācījusies pati un aicina arī savus ciemiņus nogaršot dabā sastopamos augus. Ziemā viņa “dodas trijās ogās”, kā pati smiedamās saka, un tās ir mežrozītes, kadiķogas un irbenes. Savukārt pavasarī viņa gatavo biezpienmaizītes, uzgriežot virsū redīsu, uzliekot kliņģerītes lapu un uzkaisot linsēklas. Sev nepieciešamo pensionāre izaudzē dārzā un siltumnīcā, viņa lasa sēnes un gatavo krājumus ziemai, kā jau latviešiem ierasts.
Pensionāru klubiņā
Daudz pa māju A. Luterei dzīvot nesanāk, jo visu laiku ir kāda braukšana. Pensionāre aktīvi darbojas vietējā klubā “Ieva”. Tur tiek aicināti lektori pat no ārzemēm un ir iespējams apgūt arī daudzas praktiskas lietas – adīšanu, floristiku, krāsu terapiju un citas. Kluba dalībnieces brauc ciemos cita pie citas un vēl dodas ekskursijās pa Latviju. Nesen bijušas Pūrē, viesojušās pie gliemežu audzētājiem, kā arī nogaršojušas trifeles. “Latvijas galvenā bagātība ir neparastie brīnišķīgie cilvēki, no kuriem visu labo gūt,” uzskata A. Lutere.
Svarīgi būt kustībā – tāda ir veselavietes recepte. Tad vientulībai un skumjām nebūšot vietas. “Galvenais nepalikt vienam un domāt, ka ir slikti. Vajag domāt labas domas, visu darīt ar prieku, baudīt to, ko dzīve dod, jo tikai ar gadiem aptver, cik dzīvē ir daudz skaistā!” teic A. Lutere.
Viņa arī iesaka cilvēkiem iemācīties vairāk atbrīvoties un nodoties tam, kas viņiem patīk, nebēdājot, ko domās citi. “Ja esi tajā dejā, tad esi. Ja vēlies dziedāt, tad dziedi!”
