Dzīves vidū, gadumijas noskaņā 0
“Esmu laimīgs cilvēks, jo daru to, kas patīk. Un vienmēr esmu zinājusi, ko gribu darīt,” saka aktrise Lāsma Kugrēna. Stāvot uz gadumijas sliekšņa, vārds laimīgajiem!
Tādas dīvainas, jaunas izjūtas raisījis šis gads. Uz savu jubileju ļoti gribējās īstu sirdssarunu ar skatītājiem. Un pēkšņi – Virdžīnijas Lejiņas piedāvājums izveidot scenāriju no Andas Līces darbiem. Cilvēki pēc tam nāca klāt un jautāja, kur tad Līce, ja skanējis tikai mans teksts. Bet no manis tur nebija ne vārda. Taču vienlaikus – katrs teikums pašas izdzīvots. Tik ļoti viņas redzējums bija sakritis ar izjūtām, kas patlaban ir manī.
Pusmūžs ir skaists. Tas ir dienas un vasaras vidus. Stāvu virsotnē un skatos uz ceļu, pa kuru kāpts.
Pusmūžs ir noliekšanās laiks. Es noliecos tā priekšā, kurš man devis šo ceļu un spēku tajā kāpt.
Arī par kādreiz raudātām asarām domāju. Tām ir jābūt, lai ceļš neput un acis skaidrāk redz.
Svaru kausi nostājušies līdzsvarā. Gadās, ka tajā, kur tumsa, kāds piemet kaut ko klāt, un tad nāk lidojums lejup. Bet pēc brīža cits ar dāsnu roku un bagātu sirdi iemet kaut ko tajā, kas mani uzšūpo augšup.
Ļoti ceru, ka esmu uzvarējusi savu lepnību un muļķīgo raizēšanos, ko par mani teiks citi. Man tagad svarīgi, ko par mani teiks Dievs.
Pie manis aizvien biežāk atgriežas Elektras vārdi: manis vairs nav, un tomēr es esmu. Ar katru nodzīvotā gada apli kļūstu citāda. Esmu cita. Spēju skatīt sevi no malas. Pati sev blakus. Kā dvīņumāsu. Kā draugu, bieži pat vienīgo īsto draugu, par kuru ir stingra pārliecība: viņš skaidri zina, kāpēc ar mani notiek tieši tā.
Man aizvien vairāk patīk būt vienai. Zināma pašpietiekamība kā izziņas ceļš.
Allaž esmu bijusi ļoti kārtīga. Centusies būt atbildīga. Tas nesagādāja nekādas grūtības, jo tiku tā audzināta. Bet pēkšņi atskārsme: bijis arī daudz kā tāda, ko patiesībā esmu sevī apspiedusi. Varbūt – gribot līdzināties kādam noteiktam standartam. Varbūt – izjūtot pārlieku bijību pret tām robežām, kas nav cilvēku noliktas, bet man ļoti nepieciešamas. Tomēr tikai tagad saprotu – arī ar tām rēķinoties, es būtu varējusi būt daudz brīvāka.
Tā ir pasakaina sajūta – atklāt sevī ko tādu, par ko nav bijis ne nojautas. Aptvert, ka tevī tas ir. Aktieri šajā ziņā ir privileģēti. Lomas atrauj vaļā visslēgtākās dvēseles telpas. Savu mūžu nebija nācis prātā, ka es, mazpilsētas meitene, varētu būt karaliene, bet lomā izdzīvoju: jā, varu! Spēju otra cilvēka dēļ aiziet no dzīves – kā Džuljeta. Aizraujoši, interesanti; jaunu pasauļu atklāšana. Bet nu šī balva saskarties ar nekad nebijušām gradācijām pavērusies arī pašai sevī. Aizvedusi pie vislielākā brīnuma – es sāku mīlēt sevi sevī. Tas man ir kaut kas jauns. Esmu par to priecīgi pārsteigta – man brīžiem pietiek ar sevi. Mīlestības vērtu arī tad, kad neveicas. Kad gadās kļūdīties. Arī tad, kad liekas – to, kas notiek nepareizi, pati vien esmu izraisījusi. Tikai es vairs sevi par to nešaustu un nenoniecinu. Palūdzu piedošanu un esmu laimīga, ja tiek piedots. Bet nesagumstu, gaidīto nesaklausījusi.
Ilgus gadus esmu bijusi absolūts Kristīnes tips. Kāpjot uz tiem pašiem grābekļiem – par katru cenu glābt, sargāt, palīdzēt –, allaž savainoties, bet pēc mirkļa rāpties atkal. Tikai tagad esmu sapratusi – tas neder. Iejaukties kāda dzīvē drīkst vienīgi tad, ja viņš to lūdz. Un jārēķinās, ka var arī neizdoties. Ka, ziedojoties otram, ir ārkārtīgi liels risks sagraut un izniekot to, kas trausls un sargājams pašā.
Tas prasa milzu darbu – saprast, ka līdzās ir dažādas dvēseles un to ceļi, brieduma līmeņi un attīstības pakāpes atšķiras. Nedrīkst dvēseli no zemāka līmeņa vilkt uz augstāku ar varu, bāžoties virsū ar savu padomu un palīdzību. Nedrīkst pazaudēt sevi, kopā ar glābjamo nokrītot tik zemu, ka nevienam vairs nav spēka piecelties.
Aktierim nevajag sprēgāt jautrībā, uz skatuves nevajag pašam raudāt – lai smejas un raud skatītājs. Tā ir augstākā pilotāža. Nespēj sevi līdzsvarot, nevari to robežu nogradēt? Tātad tie lielie augstumi tev vēl nav pa spēkam. Tāds ir mūsu profesijā valdošais uzstādījums, kurā man nav bijis grūti iekļauties.
Topi cieta! Neatklāj sevi! Norobežojies no tā, kas var sāpināt. Nerādi, ka esi vāja, jo tad tevī viegli iebrist! Tā, labu gribot, atgādinājuši daudzi, arī mans mīļais tētis, Latvijas armijas virsnieks.
Taču tagad pārsteigta jūtu arī citādu nepieciešamību: ik mirkli, kas dots, izbaudīt kā visbrīnišķīgāko dāvanu, tvert to alpiem, izgaršot līdz vissīkākajam niekam un niansei!
Nevaru teikt, ka tas vienmēr izdodas, bet ļoti cenšos. Nesen braucām ar Osedžas zemi uz Ventspili. Parastie autobusa jociņi, drīzāk jau muļķības, bet cik aizrautīgi smējos! Lai šo sajūtu paildzinātu, ar kolēģi vēl nākamajā dienā apmainījāmies īsziņām.
Smiekli līdz asarām piepilda mirkļus ar milzīgu brīvības spēku, pēc tam vieglāk stāvēt pretī visam, kas vēl tikai nāks. Arī kritumiem bēdu un pārbaudījumu aizās. Nekaunēties no asarām – ne prieka un aizkustinājuma virsotnēs, ne smagu pārdzīvojumu dziļākajos robežpunktos – tas ir mans skaistākais pēdējā laika jaunieguvums.
Vīrietis vislabprātāk ver muti tad, kad doma jau gluda un gatava, tāpēc viņam nav laika otrā ilgi klausīties. Turpretī sievietei saprast sevi un atskārsto skaidri noformulēt vislabāk izdodas runājot. Tāpēc mums, pat savrupākajām un noslēgtākajām, ļoti būtiski atrast laiku ne tikai dialogam ar sevi, bet arī vienkāršai kopābūšanai ar tiem, kas dzīvi dara skaistu mīlestībā. Attiecības ar kolēģiem, mājiniekiem, līdzcilvēkiem jākopj pastāvīgi, tās ir daļa no dzīves jēgas meklējumiem. Arī sarunas, kur dažkārt vieta tikai sirsnīgai burzguļošanai, uzspriego un atbrīvo no spriedzes. Dara brīvus un atgādina par robežām. Un varbūt ļauj precīzāk saprast, ko katrs aizvadītais dzīves posms nolicis priekšā kā pelnītu dāvanu, ko – kā dvēseles uzdevumu tam gājumam, kas vēl priekšā.
