Dzīves skaistākais laiks 4
Šērona Stouna piecdesmit septiņos gados fotografējas kaila žurnāla “Harper’s Bazaar” vākam. Barišņikovs sešdesmit piecos gados kļūst par modeli ekskluzīvā apģērbu zīmola “Rag & Bone” reklāmā. Sindija Džozefa modeles karjeru sāk piecdesmit gados, parakstot līgumu ar “Dolce & Gabbana”, bet sešdesmit sešos gados ir pašas radītā kosmētikas zīmola “Boom!” reklāmas seja. Pērn veikalu tīkla “H & M” peldkostīmus demonstrēja sešdesmitgadīgā Džileana Makleoda, bet “Mark & Spenser” peldkostīmus un apģērbu kolekciju – sešdesmit vienu gadu vecā Džezmina Rossi. Un arī latvietis Vilnis Līdaka par modeli kļuva, kad viņam bija septiņdesmit. Par ko liecina šāds pavērsiens reklāmas industrijā?
Vai ir dzīve pēc piecdesmit
Nesen bankā jauna, simpātiska darbiniece ilgi skatījās datora monitorā, tad uz mani, tad manā pasē un atkal uz mani. “Kaut kas nav kārtībā ar kontu?” “Nē, nē! Es tikai…” viņa mēģināja piemeklēt īstos vārdus: “Pirmajā brīdī domāju, vai nav kļūda dzimšanas datos…” Mulsi aprāvās un tad piebilda: “Es arī gribētu tā… nu tā, kā jūs…” Klusi iesmējos: “Jūs nebijāt droša, vai ir dzīve pēc piecdesmit?” Viņa pamāja ar galvu, un mēs abas sazvērnieciski sasmaidījāmies.
Parunāsim par vecumu. Angļiem un krieviem ir vieglāk, viņiem ir vārdi “age” un “old age”, “возраст” un “старость”. Mums – divi vienā. Tomēr mēģināsim tikt skaidrībā ar šo valodas (un tātad arī domāšanas) īpatnību.
Senajā Romā vidējais vecums bija divdesmit divi gadi. Vairums 20. gadsimta sākumā dzimušo nenodzīvoja līdz piecdesmit, bet 30. gados dzimušo – līdz sešdesmit. Protams, lielā mērā šo statistiku ietekmēja arī divi pasaules kari. Patlaban vidējais mūža ilgums attīstītās valstīs ir astoņdesmit.
Pasaulē ik gadu vienpadsmit miljoni cilvēku pārkāpj sešdesmit gadu slieksni. Pēc statistikas datiem, vairāk nekā puse no viņiem ir pārliecināti, ka dzīve ir beigusies. Taču ir arī cits viedoklis.
Sākšu iztālēm. Maza meitene būdama, biju vecākiem līdzi ciemos. Tika svinēta Raimonda Paula sievas Lanas dzimšanas diena, šķiet, trīsdesmit piektā. Skatījos uz gaviļnieci apbrīnā un neizpratnē: kā sieviete var būt tik neiedomājami skaista un reizē tik šausmīgi veca… Tagad uz Lanu skatos vien apbrīnā: kā sieviete var būt tik neiedomājami skaista un nemaz, nu nemaz nekļūt veca!
Toreiz es sapratu: nogalina cipari. Nezinājusi es, cik Lanai gadu, doma par viņas vecumu man pat prātā nebūtu ienākusi.
Tagad varu teikt: nogalina nevis cipari, bet aizspriedumi. Kad biju maza, man šķita, ka trīsdesmit pieci – tas ir nepieklājīgi daudz. Gluži kā meitenei bankā vēl nesen bija šķitis, ka piecdesmit gadi ir robeža, aiz kuras viss beidzas. Iepriekšējām paaudzēm nebija priekšstata par dzīvi pēc piecdesmit. Par to nekur un nekas netika runāts. Tāpēc, ka šādas dzīves nebija vispār.
Pasaule ir mainījusies, bet sociālie stereotipi vēl ne
“Mums ir pieejama informācija par bērnību, par jaunību, par brieduma periodu līdz piecdesmit, bet tālāk – error 404, lapa, ko meklējat, nav atrasta,” tā šo fenomenu raksturo mans draugs žurnālists un fotogrāfs Vladimirs Jakovļevs. Vladimirs zina, ko runā. Piecdesmit divos gados viņš bija izdarījis visu, kas vīrietim jāizdara: iestādījis, uzcēlis, izaudzinājis. Nolēma noriskēt – ieguldīja iekrāto daudzsološā projektā. Un pazaudēja. Visu. Bija nežēlīgi grūti sagrupēties un rast spēku turpināt dzīvot. Taču kāds gudrs vīrs viņam pateica: tev ir tas, ko nevar atņemt neviens, – pieredze un zinības. Tagad Vladimirs ceļo pa pasauli un raksta par cilvēkiem, kas spējuši uzveikt slimības un likstas, atklājuši sevī agrāk neapjaustus talantus, mainījuši profesiju, īstenojuši sekmīgus jauna biznesa projektus, sākuši skriet maratonu, nodarboties ar jogu, dejot vai lēkt ar izpletni, apliecinot, ka pēc piecdesmit ir iespējams viss – jauna karjera, jaunas aizraušanās, jauni draugi, jauna mīlestība.
Savā blogā viņš raksta: “Esmu ievērojis, ka cilvēki apjūk, kolīdz pasaku, ka man ir piecdesmit astoņi. Ko tagad darīt? Flirtēt vai cieņā noliekt galvu? Uzaicināt uz sporta zāli vai aprunāties par zālēm un slimībām? Izteikt komplimentus vai līdzjūtību?
Apjukums ir pamatots. Mēs, mani dārgie līdzaudži, esam jauna sociālā grupa, kādas vēl nesen nebija. Pasaule ir mainījusies, bet sociālie stereotipi vēl ne. Cilvēki tagad dzīvo ilgāk, un tas ir principiāli pārstrukturējis dzīves ritumu. Vēl nesen personības pilnbrieda laiks bija trīsdesmit gadi, tagad – sešdesmit. Arvien vairāk aktieru, kas atzīti par seksa simboliem, ir vecumā 50+. Un arī uz žurnālu vākiem arvien biežāk redzam mūsu vecuma cilvēkus. Tāpēc nekautrējieties! Nezaudējiet laiku! Aujiet kājas, dodieties apgūt pasauli, ceļojiet, iemīlieties, priecājieties par dzīvi! Mums ir pagātne. Bet mums ir arī nākotne.”
Kāds var teikt: protams, teorētiski tas skan labi, bet pamēģini to visu īstenot! Uz to varu atbildēt tikai vienu: galvenais ir gribēt.
Ja pēc piecdesmit nemīli, kļūsi vecs
Pets Murheds, manu draugu draugs, savu astoņdesmito dzimšanas dienu nosvinēja, izlecot ar izpletni astoņdesmit reizes, turklāt paveica to sešās stundās un trīsdesmit četrās minūtēs. Viņa devīze: “Tu nevari mitēties lēkt ar izpletni, jo esi kļuvis vecs, tu vari kļūt vecs, jo esi mitējies lēkt ar izpletni.” Taču tas nebūt nav vienīgais, ko Pets dara. Kopā ar sievu Alīsiju viņi ir apceļojuši vairāk nekā 180 valstis, pavadot lielāko daļu laika ārpus mājas. Pets un Alīsija neraksta ceļojumu aprakstus, neuzņem filmas un viņiem pat nav sava bloga. Viņi ceļo, jo tas sagādā prieku. Viņi ir klīduši pa Etiopiju, Mali un Burkinafaso, pabijuši Mongolijā un Moldovā, krustu šķērsu izstaigājuši Kolumbiju, Ekvadoru, Peru un Čīli. Īrijā un Grieķijā viņi kļuva par masu nekārtību lieciniekiem, Libānā dažu kvartālu attālumā no viesnīcas, kur viņi bija apmetušies, uzsprāga bumba, bet Timbuktu vien nejaušība paglāba Alīsiju un Petu no sadursmes ar bruņotiem nemierniekiem. “Nē, nē, mēs nemeklējam piedzīvojumus, vienkārši tā gadās,” skaidro Pets. “Maniem pieaugušajiem bērniem un mazbērniem (ir arī trīs mazmazbērni) šķiet, ka mēs reizēm esam neapdomīgi, tomēr viņi mūs saprot un atbalsta.” Vai Alīsija un Pets ir turīgi ļaudis? Nebūt ne. Viņi izvēlas zemo cenu lidsabiedrības un lētākās viesnīcas, ieturas visvienkāršākajās ēstuvēs un ceļojumā ņem līdzi tikai katrs savu rokas bagāžas koferīti. Brīvajā laikā Pets vada izpletņlēcēju klubu un grupu “Skydivers Over Sixty”, ko paši dēvē par SOS un kas apvieno izpletņlēcējus, kam pāri sešdesmit. Un vēl viņš filmējas reklāmās. Jautāts, vai negribētu uzrakstīt grāmatu, Pets smej: “Patlaban mums tam nav laika. Pārāk daudz vēl kur gribam pabūt. Varbūt uzrakstīsim, kad būsim veci.”
Man ir draudzene Galja Morrella, kas piecdesmit gados bija uzaudzinājusi divus savus un piecus vīra bērnus un pēkšņi sajutās brīva darīt to, kam agrāk nebija laika. Viņa pameta bezbēdīgu dzīvi Manhetenā un devās uz Grenlandi dejot uz ledus un fotografēt aisbergus. Tur viņa neprātīgi iemīlējās grenlandiešu polārpētniekā Ūlē Jergenā Hammekenā, kam gluži kā viņai jau pāri piecdesmit. Ja pirms desmit gadiem kāds Galjai būtu teicis, ka pienāks brīdis, kad vētra mazā laiviņā mētās viņu pa Ziemeļu Ledus okeānu un, lai izdzīvotu, viņai nāksies dzert siltas tikko nokauta roņa asinis, viņa tam nespētu noticēt. Bet nu viņa kopā ar Ūli ir apceļojusi Grenlandi, Čukotku, Jakutiju, Aļasku, Norvēģiju un Islandi. Viņas fotogrāfiju grāmata ir ieguvusi vairākas starptautiskas balvas, bet nesen tika palaists Galjas jaunākais projekts – viņas aisbergu fotogrāfijas tagad var aplūkot, nodrukātas uz zīda. Jautāta, ar ko dzīve pēc piecdesmit viņai šķiet labāka par agrāko, Galja saka: “Jaunībā nemitīgi kreņķējos nepagūt, kritu izmisumā par katru garām palaisto iespēju. Tagad zinu, ka veiksmes vilciens manā stacijā pieturēs vēl ne reizi vien. Galvenais – nekāpt dzīves karuselī, palikt uz perona!” Un vēl viņa ļoti grib, lai cilvēki noticētu, ka brīnumi notiek, ka mīlestībai vienmēr ir īstais laiks. Un arī to, ka ir jāmīl – sevi, cilvēkus, dzīvi: “Ja pēc piecdesmit tu nemīli, kļūsi vecs.”
Būt veselam nekad nav par vēlu
Un vēl viens stāsts iz dzīves. Man uz galda ir grāmata – Jeffrey Life, “The Life Plan”. Džefrijs Laifs, “Dzīves (jeb Laifa) plāns”. Kad ģimenes ārstam Džefrijam Laifam bija piecdesmit deviņi, kādu rītu viņš pamodās un saprata, ka jūtas vecs, noguris un nekam nederīgs. Ko var ieteikt pacientiem tas, kurš pats jūtas tik nožēlojami? Vīrieša fizisko un psihisko veselību lielā mērā nosaka divi rādītāji – tas, kā viņš īsteno sevi profesionāli un kā jūtas gultā. Džefrijam bija liekais svars, otrā tipa diabēts un erektālā disfunkcija. Viņu bija pametusi sieva un viņš cieta no depresijas. Tajā rītā viņš paskatījās spogulī un šausmās sastinga. Taču šoreiz roka nepasniedzās pēc zālēm vai viskija pudeles. Viņš nolēma radikāli mainīt savus paradumus. Vispirms pārskatīja ēdienkarti un izslēdza no tās visu trekno un nevajadzīgo, arī alkoholu. Tad devās uz sporta zāli, kur iepazinās ar treneri, bijušo jūras kājnieku, kas divus termiņus bija nodienējis Vjetnamā. Treneris kritiski nopētīja Džefriju un meta izaicinājumu: ja izturēsi programmu, ko jau šodien tev salikšu, būs rezultāts, taču nez vai tu izturēsi…
Trīs reizes nedēļā Džefrijs cēlās četros, lai pirms darba divas stundas varētu pavadīt sporta zālē. Programma patiešām izrādījās “balls-to-wall” jeb “pauti-pret-sienu”. Taču drīz vien viņš palielināja treniņu skaitu līdz piecām reizēm nedēļā un sāka vingrināties arī mājās.
Sabalansēts uzturs, fiziska slodze un trenera viedais skarbums nepilna gada laikā pārvērta Džefriju no apātiska resnvēdera par enerģisku atlētiskas miesas būves vīrieti. Džefrijs izbaudīja savu jauno ķermeni un turpināja trenēties.
Sešdesmit četros gados viņš jutās labāk nekā piecdesmit deviņos. Vēl jo vairāk – viņš jutās mundrāks nekā jaunībā. Viņš apprecējās, uzrakstīja grāmatu, sāka lasīt lekcijas un noturēt seminārus, kļūstot par liecību tam, ka dzīve vecumā 60+ var būt interesanta un aizraujoša. Džefrijs pierādīja, ka vecums un slimības nav sinonīmi. Katrs vīrietis, ja vien patiešām grib, var atgūt veselību, skaistu un spēcīgu ķermeni un kvalitatīvu seksu.
Tagad doktoram Laifam ir astoņdesmit viens gads. Viņam ir atlētisks ķermenis un laimīga cilvēka acis. Viņa devīze: “Būt veselam nekad nav par vēlu un nekad nav par agru.”
Priecājies, smejies, dejo un neatsakies no seksa!
Astoņdesmit trīs gadus vecais profesors Hristo Mermerskis, bulgāru ģenētiķis un dziednieks, vairāku grāmatu autors, kas lasījis lekcijas divsimt universitātēs sešdesmit trijās valstīs, ir pārliecināts, ka vecums ir slimība, ko cilvēki paši izraisa ar aplamiem uzvedības un ēšanas paradumiem.
Lūk, daži viņa ieteikumi. Galvenais – nekādu pārmērību. Augļi, dārzeņi, dabiskais jogurts, jo tas novērš kuņģa un resnās zarnas slimības, neļauj attīstīties osteoporozei, artrītam un diabētam.
Labākais veids, kā atbrīvoties no lielā svara: 500 g dabiskā jogurta, ēdamkarote medus, ēdamkarote ābolu etiķa, tējkarote kanēļa un 40 pilieni 30% propolisa uzlējuma. Ja grib, var piemest pa saujai melleņu un valriekstu, kā arī ceturtdaļu banāna. Baudot divas ēdamkarotes šāda nudien garda maisījuma ik pa divām stundām divdesmit dienas no vietas, ne tikai samazinās svars un mati kļūst veselīgāki, bet arī uzlabojas darbaspējas un noskaņojums top priecīgi mundrs.
Imunitātei un skaistumam profesors iesaka ēst burkānu un ķiploku salātus, kam pievienots medus, valrieksti, žāvētas aprikozes, rozīnes un citrona sula. Pietiek ar trim ēdamkarotēm dienā.
Tomēr pats svarīgākais:
Uzņem ne vairāk kaloriju, kā patērē!
Katru dienu apēd vienu ābolu!
Dzer atkausēta ledus ūdeni un augu tējas!
Esi aktīvs un darbīgs!
Guli vēsā istabā!
Brīvdienās nostaigā vismaz desmit līdz piecpadsmit kilometru!
Pulcē ap sevi pozitīvus cilvēkus, priecājies, smejies, dejo, neatsakies no seksa!
Un nekad, nekad, nekad nerunā un nedomā par to, ka kļūsti vecs!
Prieks, iedvesma, azarts un jēga
Nekad neesmu varējusi saprast izteicienu “tik jauns un jau tik gudrs” (vai talantīgs). Ja prāts un talants ienāktos ar gadiem, pasaulē nebūtu jaunu ģēniju un vecu muļķu. Nedomāju, ka šobrīd esmu gudrāka vai talantīgāka nekā četrpadsmit gados. Esmu guvusi pieredzi, iemācījusies pārvarēt mulsumu un vismaz ārēji nebūt tik kautrīga, taču pamatu pamatos un dziļumu dziļumos esmu tā pati Vija. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir nevis tas, cik gadus esam nodzīvojuši, bet gan tas, cik daudz prieka un jēgas esam spējuši tajos rast un dot citiem.
Pieredze, protams, ir ieguvums. Bet ar vienu noteikumu: ja mēs to izmantojam jaunu mērķu īstenošanai. Pretējā gadījumā tā ir rutīna, kas izraisa smadzeņu kūtrumu.
Kopš četrpadsmit gadiem mani nav pametusi sajūta, ka tagad, tieši tagad sākas manas dzīves skaistākais laiks. Man bija divdesmit divi, kad sapratu: daži cilvēki ir vecišķi jau divdesmit gados, daži ir jauni arī savos deviņdesmit. Leģendārais latviešu aktieris Ēvalds Valters atklāja man vienu no saviem ilga mūža noslēpumiem: kungiem pēc septiņdesmit esot daudz jākāpj, tāpēc viņš izvēlējies dzīvot piektajā stāvā mājā bez lifta. Es iedomājos: bet kāpēc tikai kungiem? Un kādēļ būtu jāgaida septiņdesmit? Kopš tā laika liftu nelietoju pat tad, ja divas stundas esmu nojoņojusi uz skrituļslidām vai raitā solī atnākusi no Pārdaugavas uz centru.
Mūsu vecums ir atkarīgs nevis no cipariem pasē, bet gan no tā, kā dzīvojam un ko elpojam, cik laimīgi spējam būt. Laime nav vinnests loterijā, kā daudziem varētu šķist, – tā ir spējā mīlēt dzīvi un priecāties par to, kas ir, nevis gausties par to, kā nav. Un vēl tā ir spēja ieraudzīt visu lietu kārtību un savu vietu tajā.
Nesen man bija dzimšanas diena. Tās sakarā savā feisbuka profilā uzrakstīju: “Dzīves skaistākais laiks. Kad nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Kad tu joprojām lido sapņos, bet nomodā zini, ka pati esi atbildīga par savu garastāvokli. Kad šis tas jau pagūts, tomēr darāmā vēl daudz. Kad esi sapratusi, ka nav vērts dzīties pēc tā, ko nav iespējams paturēt, tāpēc izvēlies to, ko nav iespējams pazaudēt.”
Klāt biju pielikusi saiti uz klipu ar skaisti un kaislīgi izdejotu tango. Kāpēc? Pagājušā gada nogalē es pēkšņi biju izdomājusi, ka gribu iemācīties dejot tango, pabūt uz vientuļas salas un… nu un vēl šo to. Kopš janvāra dejoju tango. Jūnijā, apceļojot Krētu, pabiju uz neapdzīvotas salas. Nu un vēl šis tas nekur nepaliks, gads taču tikai pusē. Galvenais – lai nezūd prieks, iedvesma, azarts un jēga.
