Vija Beinerte: Dzīves skaistākais laiks 27
Tajā rītā es pamodos ar skaidru apziņu, ka tagad, tieši šobrīd sākas manas dzīves skaistākais laiks. Gadu vēlāk es pasmaidīju par savu naivumu, jo nu zināju droši – manas dzīves skaistākais laiks sākas patlaban. Tas bija manas četrpadsmitās dzimšanas dienas rīts. Kopš tā brīža šī apziņa mani nav pametusi ne mirkli.
Man bija divdesmit trīs, kad sapratu: daži cilvēki ir vecišķi jau divdesmit gados, daži ir jauni arī savos deviņdesmit. Leģendārs latviešu aktieris atklāja man vienu no saviem ilga mūža noslēpumiem: kungiem pēc septiņdesmit esot daudz jākāpj, tāpēc viņš izvēlējies dzīvot piektajā stāvā mājā bez lifta. Es iedomājos: bet kāpēc tikai kungiem? Un kādēļ būtu jāgaida septiņdesmit? Kopš tā laika liftu nelietoju pat tad, ja divas stundas esmu nojoņojusi uz skrituļslidām vai raitā solī atnākusi no Pārdaugavas uz centru.
Man ir draugu draugs, kas savu astoņdesmito dzimšanas dienu nosvinēja, izlecot ar izpletni astoņdesmit reizes, turklāt paveica to sešās stundās un trīsdesmit četrās minūtēs. Viņa devīze: “Tu nevari mitēties lēkt ar izpletni, jo esi kļuvis vecs, tu vari kļūt vecs, jo esi mitējies lēkt ar izpletni.”
Man ir draudzene, kas piecdesmit gados bija uzaudzinājusi divus savus un piecus vīra bērnus, un pēkšņi sajutās brīva darīt to, kam agrāk nebija laika. Viņa pameta bezbēdīgu dzīvi Manhetenā un devās uz Grenlandi fotografēt aisbergus. Viņas fotogrāfiju grāmata jau ir ieguvusi vairākas starptautiskas balvas.
Kāds mans draugs piecdesmit divos gados bija izdarījis to, kas vīrietim jāizdara – iestādījis, uzcēlis, izaudzinājis. Nolēma noriskēt – ieguldīja iekrāto daudzsološā projektā. Un pazaudēja. Visu. Taču kāds gudrs vīrs viņam pateica: tev paliek tas, ko nevar atņemt neviens – pieredze un zinības. Tagad viņš ceļo pa pasauli un raksta par cilvēkiem, kas spējuši uzveikt slimības un likstas, atklājot, ka pēc piecdesmit ir iespējams viss – jauna karjera, jaunas aizraušanās, jauni draugi, jauna mīlestība.
Mūsu vecums ir atkarīgs nevis no cipariem pasē, bet gan no tā, kā dzīvojam un ko elpojam, cik laimīgi spējam būt. Jo laime jau nemājo citos cilvēkos, apstākļos, lietās, bet gan mūsu spējā mīlēt un priecāties par to, kas ir, nevis gausties par to, kā nav, prasmē mazajā ieraudzīt lielo, lai lielajā varētu ieraudzīt mūžīgo. Vieda sirds dzīvo no brīnuma.
