Dzīves ironiskās liecības. Eduards Dorofejevs recenzē izstādi “Laikmetu vizionārs. Auseklis Baušķenieks” 2
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS Latvijas Mediji”
No 10. jūnija līdz 18. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā apskatāma izstāde “Laikmetu vizionārs. Auseklis Baušķenieks”
Ausekļa Baušķenieka mākslas izstāde nav tā vieta, kur skatītājs nāks meditēt, tvert noskaņas vai gremdēties savās sajūtās. Vienlaikus mākslinieka nelielā formāta gleznas uzrunā ikvienu, un nav iespējams paiet garām tā, lai skatiens neaizķertos aiz kādas ārprātīgas detaļas, kas neizbēgami ievilks tevi Baušķenieka stāstu pasaulē.
Viņa radītie sižeti gandrīz vienmēr ir atvasināti no dzīves ikdienišķajām situācijām, kuras mākslinieks izlaiž caur paradoksa, karikatūras vai satīras prizmu, atklājot realitātes absurdās, bet patiesās šķautnes. Baušķenieka fantāzija šķiet neizsmeļama, reizē patvaļīga un disciplinēta, neizsīkstoša un daudzveidīga.
Mākslinieka gleznas brīžiem var likties humoristiskas vai fantastiskas, bet patiesībā šī bufonāde ir tikai fabulas nosacītā maska, autora oriģinālais paņēmiens, lai nepiespiesti dalītos ar skatītājiem savās pārdomās un novērojumos. Izstāde “Laikmetu vizionārs. Auseklis Baušķenieks” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā liek aizdomāties par Baušķenieka darbu dziļākiem slāņiem, bet nevietā piesauc mākslinieku vizionāru rindās.
Izstāde nepretendē uz visaptverošu Baušķenieka darbu retrospekciju un koncentrējas uz viņa daiļrades ražīgāko periodu no PSRS politiskā “atkušņa” laika līdz pat pēdējiem mākslinieka veikumiem XXI gs. sākumā.
Tas ir pamatoti, ņemot vērā, ka Baušķenieks ilgstoši nepiedalījās mākslas dzīvē, sociālistiskā reālisma dogmatiskākajā posmā tūlīt pēc Otrā pasaules kara strādājot gan par mākslinieku-noformētāju, gan par tēlotājas mākslas pulciņa vadītāju Rīgas pionieru pilī. Protams, neviena cilvēka dzīve nedalās stingros posmos, tomēr Baušķenieka biogrāfiju vienmēr gribas sadalīt ne tikai periodos, bet arī pašu mākslinieku sašķelt divās personās – Ausekli pirms un pēc kara.
Pirmais ir tas, kurš studēja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, mācījās zīmēt pie Vilhelma Purvīša, vēlāk arī Latvijas Mākslas akadēmijā pie modernisma klasiķiem Konrāda Ubāna, Voldemāra Tones, Ģederta Eliasa un Ludolfa Liberta, kura darbnīcu Baušķenieks absolvēja 1942. gadā ar diplomdarbu “Uz kuģa klāja”.
Šajā gleznā nebija nekā filozofiska, ironiska vai smieklīga, bet bija saskatāma attēloto figūru tēlnieciska stingrība, tieksme vērot un detalizēti raksturot apkārtējo dzīvi. Otrais Auseklis ir pavisam cits. Šis mākslinieks paturēja cilvēku kā izpētes objektu, bet izvēlējās ironiju kā galveno darba instrumentu.
Ironija kļuva par filozofiju, pašizteiksmes veidu un arī pašaizsardzības nepieciešamību. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados darinātās gleznas caurvij viegla, nedaudz rezignēta, skumja pašironija, “mazā cilvēka” likteņa apcere, mākslinieka darbs un liktenis, sadzīves “romantika” un bezizeja, tomēr nezaudējot optimismu un ticību sev tuvajiem cilvēkiem. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Baušķenieka darbos pamazām izkristalizējās un pieauga sociālā ironija, kas pilnā sparā uzziedēs Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajā desmitgadē.
Baušķenieka gleznas ir vizuāli aforistiskas kā karikatūras vai zobgalīgi izteicieni, kurus mākslinieks cītīgi kolekcionēja. Visām gleznām mākslinieks pats deva nosaukumus, šim jautājumam allaž veltot īpašu uzmanību un pārdomājot visdažādākos variantus.
Laikabiedriem tie bija kā smīnoši komentāri par sociāli politiskām reālijām, bet no mūsdienu perspektīvas šie darbi pārvēršas par Latvijas 20. gs. otrās puses vēstures vizuālu mācību grāmatu, kur daudzās sīkās niansēs kā kino hronikā tiek uzburta apjomīga padomju dzīves atmosfēra.
Politika un ideoloģija Baušķenieku interesēja maz. Atšķirībā no socārta, kas tajā laikā plauka Maskavas un Ļeņingradas disidentiski noskaņoto mākslinieku darbnīcās, ņirgājoties par klasiskām padomju reālijām, sociālistiskā reālisma kanonu utt., Baušķenieks vienmēr turpināja vērot cilvēka ikdienu, kurā atspoguļojās arī lieli politiskie procesi. Viņš meklē vispārinājumu un mūžīgas tēmas kā cilvēka piedzimšana, attīstība, vara, attiecības ar citiem, nāve.
Un šeit Baušķenieks, šķiet, daudz tuvāks nevis laikabiedriem, bet tiem renesanses māksliniekiem, uz kuru daiļradi viņš nepārtraukti atsaucās savos darbos – vai citējot gleznu gleznā, vai izmantojot kādu kompozicionālu paņēmienu. Pīters Brēgels Vecākais ir tas autors, kura stāstošā maniere īpaši tuva Baušķenieka stilam. Man nav nekādu šaubu, ka līdzīgi mūsdienu skatītājam, kurš var pietuvināties dzīvei Flandrijā 16. gs., pētot ikdienas detaļas Brēgela gleznās, tāpat arī Latvijas 20. gs. otrās puses sadzīves vēsturi pēc četriem gadsimtiem daudzi pētnieki mēģinās interpretēt, analizējot Baušķenieka dokumentāli ironiskās liecības.
Atsevišķa sadaļa izstādē ir veltīta mākslinieka aizrautībai ar kosmosa tēmu. Viņa interesei par nākotnes fantastiskajām versijām ir vairāki avoti: aizraušanās ar fiziku kopš skolas gadiem, straujš progress kosmiskajā sfērā, kas spēcīgi ietekmēja plašus kultūras slāņus, ieskaitot literatūru un vizuālo mākslu, un arī subjektīvā izvēle izvairīties no atmiņām.
Lai intervijās nestāstītu par savu pagātni, Baušķenieks bieži atrunājās, ka viņu interesē nākotne, nevis pagātne. Un patiešām, vai ir vērts atskatīties atpakaļ, kur tava dzimtā pilsēta Jelgava ir iznīcināta, vectēvs un tēvs – kara invalīdi uz kruķiem, bet tavas nākotnes ilūzijas un cerības šķiet sagrautas?
Varbūt patiešām labāk pievērsties pasaules vīzijām, kur dzīvo citplanētieši, roboti un milži. Tomēr, attēlojot arī šīs fantastiskās ainiņas, Baušķenieks nekad nepārtapa par vizionāru, neskatoties uz izstādes nosaukumu, bet aiz šīm pasakainajām dekorācijām un Ēzopa valodas turpināja runāt par to pašu sabiedrību un cilvēkiem, kurus viņš redzēja sev apkārt un kuri ļoti maz mainījušies kopš Brēgela laikiem.
