Dzīves ironija anekdotēs par laulāto attiecībām 0
Dzīves ironija ir tā, ka tava neatkārtojamā, brīnišķīgā un apburošā sirdsdāma parasti ir kāda cita bijusī maita un vecā govs.
– Nu kāpēc man vajadzēja tikai apprecēties un meitenes pašas uz ielas nāk klāt un grib iepazīties…
– Paskaidrošu! Kad esi precējies, tev ir tīras un izgludinātas drēbes, esi noskuvies un pabarots.
Pie kā noved neuzmanība? Vienā reizē biji tik neuzmanīgs, ka izģērbi sievieti, tad nu pēc tam daudzus gadus tev viņa jāsaģērbj.
Viņa saprata, ka viņš melo, taisnojoties, ka visu nakti dzēris kopā ar draugu Pēteri, bet neko neteica, jo Pēteris sēdēja skapī.
Sieva zvana vīram:
– Kur tu esi?
– Vai tu jau aizmirsi? Es makšķerēju!
– Ak jā, pareizi. Klausies, ja līdaka ir ļoti dārga, labāk nopērc karpas!
– Vai esi precējusies?
– Jā.
– Nu un kā?
– Tāpat kā bērnībā. Vēlu neblandies apkārt. Ar nepazīstamiem onkuļiem nerunājies.
Viņa:
– Vai taisnība, ka kaķis ir nepateicīgs, egoistisks un neuzticīgs radījums?
Viņš:
– Jā, manu mincenīt.
Pirms laulībām viņa vienmēr teica: “Nav svarīgi, kāds vīrietis, kaut vai neglīts un nav bagāts, galvenais ir, lai man ar viņu interesanti!” Tagad viņa ir precējusies un viss viņu interesē – kur vīrs blandījies līdz rītam, kā viņam izdevies nodzert visu algu, kas tā par lūpu krāsu uz apkakles – un vēl daudz kas cits.
Vīrs atgriežas no darba. Sieva metas virsū, kliegdama:
– Kāpēc tev uz galvas lūpu krāsa!
– Tā nav lūpu krāsa, tās ir asinis. Kāpņu telpā man iesita pa galvu ar cauruli un aplaupīja!
– Nu, skaties tu man, tava laime, ka tā…
– Es atdevu tev savus labākos gadus!!!
– Paldies.
– Kas paldies, par ko?!
– Par to, ka nosauci ar mani pavadītos gadus par saviem vislabākajiem…
Kāzu gadadienā sieva vēlējās dāvanā saņemt vai nu dimanta kaklarotu, vai mersedesu. Es izvēlējos kaklarotu, jo viltotu mersedesu nemēdz būt.
