Frenks ieradās Rīgā pirms trīs gadiem ar domu, ka šeit uzturēsies tikai vienu nedēļu, lai palīdzētu kolēģim sakārtot finanšu lietas. Tā ir Frenka specialitāte. 0
“Es viņu pazīstu divus gadus, lai gan Frenks Latvijā dzīvo jau trīs gadus. Kad mammai pateicu – mēs ar Frenku dzīvosim kopā, viņa bija šokā. Vispirms jau tāpēc, ka mums ir liela gadu starpība. Man tagad ir 29, viņam 46. Frenkam šīs ir trešās laulības. Viņa trīs pieaugušie bērni dzīvo Francijā. Mammai bija šoks arī tāpēc, ka Frenks ir cittautietis ar tumsnēju ādas krāsu. Viņa tēvs uzaudzis Karību jūras salās, bet mamma – Francijā. Frenka vecāki iepazinās Francijā, un ģimenē piedzima seši bērni. Pamazām mana mamma pieņēma Frenku un, kad pirms diviem mēnešiem piedzima mūsu dēls, viņa vispār bija septītajās debesīs. Dēls ir ļoti līdzīgs savam tēvam, no manis mantojis tikai zodu. Ādas krāsa viņam ir gaišāka nekā Frenkam. Kad mēs ar vīru atpūtāmies Ēģiptē, vietējie domāja, ka Frenks ir viņu tautības cilvēks, tikai tad, kad viņš sāka runāt franciski, saprata, ka tomēr ir ārzemnieks. Mans pirmais vīrs pēc tautības bija ukrainis. Mūsu laulībā piedzima meita Andželika, kurai tagad ir astoņi gadi. Neko sliktu par bijušo vīru nevaru teikt, bet tagad viņš izveidojis jaunu ģimeni un mana meita ar tēvu vairs netiekas tik bieži, kā varbūt viņa gribētu. Toties Frenks ir lielisks tēvs gan dēlam, gan manai meitai. Tas dienvidniekiem laikam ir raksturīgi, ka viņi ļoti rūpējas par bērniem. Es šodien jau no astoņiem rītā esmu projām no mājām, un Frenks ir kopā ar bērniem. Man pat viņam nav jāsaka – izmazgā drēbes vai pagatavo vakariņas, Frenkam tas šķiet pašsaprotami.”
Ieminos, ka varbūt starp viņiem pastāv kādas atšķirības, jo auguši katrs savā vidē, katram savs temperaments.
“Jā, atšķirības ir jūtamas. Es vīram cenšos iemācīt precizitāti, tā viņam nav asinīs. Ja man koncerts sākas astoņos vakarā, tad lūst vai plīst, bet man jābūt noteiktā laikā klāt. Pieņemu, ka viņš šo sākumlaiku varētu arī nokavēt. Vēl cenšos Frenkam ieskaidrot, ka mūsu sabiedrībā vīrietis un sieviete nevar būt draugi. Viņš uzskata, ka var. Saku – ja esi kopā ar mani, tad nedrīksti citu sievieti paņemt aiz rokas, jo tas neatbilst mūsu pieklājības normai. Tā es Frenku mācu un viņš pakļaujas. Temperaments man ir, raksturs arī, un man patīk kā tēlniekam veidot cilvēkus. Mana vecmāmiņa nākusi no Sibīrijas un viņa teica – ja nenotiek, kā es to vēlos, tad nenotiks vispār. Es savā raksturā esmu kaut ko no viņas mantojusi,” teic Diāna.
