FOTO. “Dzīves aktīvā daļa nav izniekota!” Saruna ar atvaļinātu pulkvedi Jāni Hartmani 3
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis pagājušā gada augustā Jelgavā noskatījies Zemessardzes dibināšanas 30. gadadienai veltīto parādi, viņu savā varā pārņēmusi milzu sajūsma par redzēto.
Tas nebūt nav pārspīlējums, jo tādiem Latvijas Bruņoto spēku veterāniem kā viņš ir daudz ko stāstīt par pašām pirmajām dienām atjaunotās valsts militārajās vienībās un tās salīdzināt ar mūsu dienām. Tās ir kā divas dažādas pasaules, kā divas dažādas valstis ar atšķirīgiem aizsardzības spēkiem. Pat neticami, ka notikušas tik lielas izmaiņas. To laiku apgāde uz mūsu dienu fona šķiet galēja nabadzība, un tā tas lielā mērā arī bijis.
Trūcis paša galvenā, bez kā karavīrs un zemessargs nemaz nevar pildīt savus pienākumus, ko solījis Latvijas valstij, – bijis katastrofāli nepietikami vienkāršu kājnieku ieroču. 1991. gada augustā mūsu valstī atradās okupācijas armija, tai bijis dots rīkojums neko no ieročiem un munīcijas latviešiem nepārdot. Zināšanai der norādīt, ka citās bijušās PSRS republikās, izņemot Baltiju, bijis pilnīgi atšķirīgi. Tur vietējām jaunveidojamajām armijām ticis prāvs daudzums ieroču, turklāt ne tikai strēlnieku ieroču vien, bet arī bruņutehnika.
Lika pie vietas noziedzniekus
Arī J. Hartmanim, pirmajam Zemessardzes 54. Ogres kaujas atbalsta bataljona komandierim, tāpat kā citu novadu zemessargiem netrūkst stāstu par cīņu ar noziedzību pagājušā gadsimta 90. gados. “Laikam šis ir gadījums, kad var sevi paslavēt. Ogres bataljonā tolaik, kad biju tā komandieris, nebija neviena pārkāpuma par pretlikumīgu ieroču pielietošanu. Vienā otrā citā vienībā tādi bijuši.
Taču ar noziedzību bija jācīnās. Bija tā, ka te centās iefiltrēties dažādas nežēlīgas bruņotas bandas. Tas bija 1992. gadā. Pienāca informācija štābā Ogrē, ka benzīntankā, kas atrodas pie Ogres robežas, ieradušies čečenu bandīti. To benzīntanku nomāja tēvs un dēls, kam noziedznieki pateica, ka nākamajā dienā jāsamaksā nodeva. Abi nomnieki ieradās pie mums, visu izstāstīja. Tad savācām naudaszīmes, piefiksējām numurus, jau bija izstrādāta sistēma, kā šādos gadījumos rīkoties.
Nauda bija jānodod dzīvoklī, kur profesionāli iekārtojām slēpni. Tā, lai nebūtu nekādu iespēju izmukt. Pats es atrados ārpusē pie loga kā komandieris. Bijām gatavi šaut, ja būs tāda nepieciešamība. Jau pēc trijiem naktī viņi ieradās, bruņojumā bija pistoles un naži. Aplencām. Tie bija mūsu bataljona speciālās nozīmes vienības karavīri. Viens čečens nepadevās, pret viņu pielietoja tuvcīņas paņēmienu, viņš zaudēja samaņu, ar pistoli tam pārsita galvaskausu – varēja kaulu saskatīt. Visiem sasēja rokas aiz muguras un aizvedām uz valsts policiju. Tie noziedznieki bija jāsit, tad viņi kā žurkas aizmuka. Tas virziens, kā pēc tam stāstīja gudri vīri, esot bijis Polija, Vācija.”
Uz pieciem viens ierocis
No šodienas pozīcijām raugoties, pirmās zemessargu plejādes entuziasms un patriotisms, ar kādu viņi devušies sargāt Latviju, šķiet zināmā mērā pārsteidzošs. To derētu dzirdēt vienam otram, kas neko labu mūsu valsts ikdienā nesaskata.
“Bija grūti, naudu zemessargiem tolaik nemaksāja. Pats zināt, ka trūka finansējuma, allaž atpalikām no igauņiem un lietuviešiem. Kā noturējāmies ilgus gadus – tie stingrie veči palika, viņi arī izaudzināja jauno paaudzi. Tagad no tiem vīriem viens otrs ir pulkvedis un ģenerālis.
Deviņdesmitie gadi – rāvāmies bez atvaļinājumiem, nodarot pāri savām ģimenēm, kas mūs bieži neredzēja. Bet tas ir nesis augļus, skatos uz mūsdienu Zemessardzi un saprotu, ka manas dzīves aktīvā daļa nav izniekota.” Zemessardze mūsu dienās esot tas, par ko 90. gados J. Hartmanis sapņojis.
“Iedomājies, 1992., 1993. gadā uz pieciem zemessargiem bija viens ierocis! 54. bataljonā visi saņēma šautenes tikai 2002. gadā.” Par pirmo desmitgadi runājot, pulkvedis uzsver, ka nevajagot būvēt fantastiskas gaisa pilis par Zemessardzes pagātni.
“Tolaik varējām lietot vienīgi partizānu kara – mazo vienību taktiku. 1992. gada vasarā daļēji nelegāli partizānu kara vešanas paņēmienus mācīja divi latvieši no Zviedrijas armijas. Tajā akcents bija uz slēpņiem, izlūkošanu, novērošanu, labs kurss divu nedēļu garumā. Tajā piedalījās arī nākamais Bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube,” stāstīja pulkvedis.
Zināmu un pieteikami dziļu nospiedumu uz daudziem zemessargiem atstājusi nesaprotamā atsevišķu politisko spēku neuzticēšanās Zemessardzei. Iespējams, tās bijušas bailes no tik prāva skaita apbruņotu cilvēku. Esot muļķīgi uzskatīt, ka zemessargi varētu izdarīt to, ko 1934. gada 15. maijā izdarīja Kārlis Ulmanis un aizsargi, īstenojot valsts apvērsumu. “Zemessargi bija pavisam citādi domājoši cilvēki, kas neko tādu nelikumīgu nedarītu,” “Zemessargam” stāsta J. Hartmanis.
Tiesa, tā laika galveno politiskā spektra pārstāvju uzskati par Latvijas BS, lēmumi par armijas un Zemessardzes attīstību ir ārkārtīgi interesants un maz apspriests temats, kas prasa nopietnu izpētes darbu. Pienācis laiks pie tā ķerties, jo tas palīdzēs saprast arī pagātnes kļūdas, bet tas ir noderīgi, plānojot nākotnes attīstību.
